Tiem, kas tikko precējušies

Savukārt vēl viena maziņa Franču Polinēzijas sala Bora Bora esot viena no skaistākajām vietām pasaulē. Apskatījām pieejamo informāciju internetā - jā, tas ir iecerētais! Cenas gan baisas - kopā gandrīz 6000 latu, bet āķis jau bija lūpā. Faktiski vienīgo un pārliecinošo piedāvājumu atradām firmā Via Rīga, turklāt - ar pārsteigumu jaunlaulātajiem! Tā ka Franču Polinēzija ir Francijas teritorija, vīza nav vajadzīga. Tā bija nepieciešama tikai ASV caurceļošanai, jo mūsu lidojuma maršruts bija Rīga-Londona-Losandželosa-Papeete. Ceļš bija ļoti nogurdinošs, jo kopumā lidmašīnās nācās pavadīt 22 stundas. Vienubrīd pat sākām prātot, kāpēc vispār izvēlējāmies dzīties uz otru pasaules galu. Gandarījumu deva tas, ka arī citi cilvēki spēja novērtēt, ka Taiti ir kas īpašs - Londonas lidostā kāda darbiniece veica aptauju par ceļojumiem un, kad uzzināja mūsu galapunktu, novilka apbrīnas pilnu ooooo! ZIEDU PAKLĀJI Taiti pasu kontrolē mūsu dokumenti izraisīja īpašu interesi un diskusijas. Valstu sarakstā Latviju viņi nevarēja atrast. Nezinot tādu. Vēl jo vairāk - vainoja, ka mēs gribam iekļūt viņu zemītē bez vīzām. Pasu pārbaudītājs devās konsultēties pie kolēģiem un, kad atgriezās, izkliedēja mūsu bažas, ka šajā paradīzē varam arī netikt iekšā. Varbūt mēs bijām pirmie no Latvijas? Par mūsu valsts nosaukumu vēlāk brīnījās vēl vairākkārt, bet arī kopumā diezko daudz par Eiropu tur sastaptie cilvēki nezināja, vien spēja nosaukt Franciju, Angliju un Itāliju. Lidostā trijos naktī mūs sagaidīja ar balalaikai līdzīga instrumenta strinkšķināšanu un uzkāra kaklā smaržojošu ziedu virteni. Franču Polinēzija ir ziedu zeme - virteni uzkar, gan viesiem ierodoties, gan braucot prom. Viesnīcā gultā un vannas istabā bija izkaisīti hibisku ziedi. Taču okeāna šalku, svaiguma un ziedu smaržu virpuli noplacināja somu izkrāmēšana un konstatācija - esam apzagti! No kameras un fotoaparāta ne miņas. Bijām spiesti iegādāties vienkāršu fotoaparātu par 100 dolāriem, Latvijā tas maksātu, iespējams, labi ja latus desmit. Tur viss ir dārgs - pat piecu minūšu brauciens ar taksometru maksā 20 dolāru. Pilsētiņas Franču Polinēzijā ir mazas un klusas. Gar salu krastiem izsētas viesnīcas. Sabraukušie viesi ir labi situēti un solīdi cilvēki. Tā kā lidojums ir apgrūtinošs, pensionāru skaists Franču Polinēzijā ir niecīgs. Toties jaunlaulātie, varētu pat teikt, ka biezs! Mēs vienā ekskursijā devāmies kopā ar trim jaunlaulāto pāriem - no Brazīlijas, Ņujorkas un Losandželosas. Mūs pārsteidza brazīlietis, kurš 90.gados bijis Rīgā. Taiti galvaspilsētai Papeetei visapkārt ir lagūnas, tikai vienuviet krastu visā savā varenumā apskalo Klusais okeāns. Papeetē savus pēdējos dzīves gadus pavadījis un miris franču gleznotājs Gogēns, tāpēc viņa muzejs ir viens no populārākajiem apskates objektiem. Vēl arī pērļu muzejs. Kā vienu no senākajām Taiti celtnēm mums rādīja XVIII gadsimtā celtu baznīcu. Kad Jānis paziņoja krietni iespaidīgāko Latvijas baznīcu vecumu, vietējiem iepletās mutes. OTRĀ PASAULES MALĀ BEZ NAKTSMĀJĀM! Pēc Taiti, kā ieplānots, devāmies uz bildēs redzēto pasakaino Bora Bora salu. Jau lidostā šķita aizdomīgi, ka mūs nesagaida viesnīcas darbinieki. Sekojām citiem uz kuģīti, jo lidosta atrodas uz atsevišķas saliņas. Taču arī ostā mūs neviens negaidīja. Redzam, ka stāv busiņš ar mūsu viesnīcas nosaukumu, - urā! Viesnīcā rādām rezervācijas dokumentus, bet viņi krata galvu - neko par mums nezina! Esam atdzinušies uz otru pasaules malu, samaksājuši ārprātīgu naudu, sala tinas tumsā, un nav kur palikt! Lūdzam citu numuru, bet viss rezervēts. Zvanām uz tūrisma aģentūru Rīgā, kur, protams, sestdienas vakarā neviena nav. Stundas laikā tomēr mums atrada būdiņu uz vienu nakti bez garantijas, ka varēsim tur palikt arī turpmāk. Bora Borā bijām paredzējuši dzīvot nedēļu, tāpēc otrā rītā stresaini un cerību pilni devāmies uz reģistratūru. Pat gatavi piemaksāt, bet... vietu nav! Atā, brīnišķīgā Bora Bora! Sakravājām mantas, nopirkām lidmašīnas biļetes un caur Papeeti devāmies uz Huahines salu, kur mums piedāvāja numuriņu tā paša tīkla viesnīcā. STARP LOTOSA ZIEDIEM UN HAIZIVĪM Huahinē varēja izvēlēties dažādus bungalo par atšķirīgu cenu: gardenbungalo - salas vidienē, beachbungalo - tuvu okeānam un waterbungalo - uz pāļiem ūdenī. Dienas vidū iegājām beachbungalo - tur bezvējš un karsti. Sakām, ka ņemsim waterbungalo, jo tur vajadzētu būt vēsāk. Mūs brīdina, ka būšot windy. Atbildam - labi! Būšot very windy, tātad - ļoti vējains. Ļoti labi! Vai mēs, latvieši, vēju nepazīstam?! Bet naktī okeāns bija tik skaļš un vējš tik mežonīgs, ka istabiņā lustra līgojās. Pēc divām dienām prasījām beachbungalo ar okeānu dažu soļu attālumā - attaisi durvis, un skatienam paveras baltas smiltis, zili ūdeņi un viļņu galotnes. Tuvākie kaimiņi pēc 10 metriem. Ūdens gan tik sāļš, ka peldēt nevajag - tikai jāplivina kājas un rokas. Augu valsts apraksts var šķist nedaudz neticams: dzelzskoki, lotosa ziedi, vaniļas koku plantācijas, strelīcijas, mango, ananasi un melones. Ēdienreizēs lielākoties piedāvāja izsmalcinātu franču virtuvi un dažādus jūras produktus. Taču izrādījās, ka viesiem cieņā bija arī hamburgeri ar kartupeļiem frī un kolu. Viens no tradicionālajiem ēdieniem bija polinēziešu krāsns - produktu cepšana zemē: pusdienlaikā uz bedrē saliktiem akmeņiem izkurina ugunskuru un liek cepties zivis, gaļu un dārzeņus, tos pārklājot ar banānu lapām. Vakarā var vilkt ārā jau gatavu ēdienu. Garšoja ļoti labi, bet ar dīvainu piegaršu - nospriedām, ka no banānu lapām. Toties Taiti salāti - mmm! Arbūzsarkanu svaigu tunci pārlej ar citronu sulu, pievieno sagrieztus svaigus tomātus, gurķus, sīpolus, sāli, piparus un pārlej ar kokosriekstu pienu. Izrādījās, ka kokosriekstu piens nav tas šķidrums ūdens krāsā, kas pilda kokosriekstu, bet gan tiek izspiests no augļa sarīvētā baltuma. Patiesu sajūsmu radīja brokastošana restorānā uz pāļiem: ūdens pilns ar krāsainām zivīm - tādas un šitādas, šitādas un tādas! Metām tām maizi, nāca arī murēnas! Iespējams, apkārtējie skatījās un domāja - šis noteikti te pirmo dienu. Vakariņu laikā polinēzieši tur demonstrēja tradicionālās meiteņu un puišu dejas. Jānis nolēma izmēģināt arī savdabīgu tūristu šovu - haizivju barošanu. Mierīgās rifu haizivis ir pieradinātas un pat piepeld noteiktā laikā. Tās riņķo, riņķo un - hops - sagrābj sagatavoto zivs gabalu un aizpeld. Bija diezgan bailīgi. Vienā no lagūnām bija iespēja paplunčāties kopā ar lidojošajām zivīm, kuras izrādījās mīlīgas kā mājdzīvnieki. Vietējie vēl norādīja uz kādu vietu okeāna krastā, kur mēdzot pāroties vaļi. Mēs gan saskatījām tikai delfīnus. Lai arī iedzīvotāju pamatnodarbošanās ir tūrisms un pērļu audzēšana, viņu pašu valkātās rotas ir salīdzinoši pieticīgas - ziedi un gliemežvāki. Neprecētie ziedu aizsprauž aiz labās auss, precētie to liek aiz kreisās, lai viss būtu skaidrs un nerastos lieki pārpratumi. Paši okeānieši ir maziņi, tumsnēji, platiem vaigu kauliem un bezgala laipni. DZIDRI ZILZAĻĀ BORA BORA Pēc dažām dienām no Bora Boras saņēmām ziņu, ka varam atgriezties. Šoreiz viss bija kārtībā - mums tika bungalo uz vientuļas saliņas. Arī tur sagaidīja ar trinkšķināšanu un skaņām, kas plūda no liela gliemežvāka darinātas taures. Arī turpmāk zinājām - ja iedūcinās taure, kāds ir atbraucis. Franču Polinēzijas salām ir vulkāniska izcelsme, tāpēc dzidri zili zaļās lagūnas it kā pēkšņi izbeidzas un dziļums strauji palielinās. Visapkārt salām ir rifi, pret kuriem plīst lielie Klusā okeāna viļņi. Pašā lagūnā ūdens ir mierīgs. Smilšu krāsa salās ir atkarīga no tās vecuma - jo vecāka, jo smiltis baltākas. Taiti ir visjaunākā, tāpēc grunts tur ir tumša, savukārt Bora Bora ir visvecākā un līdz ar to arī visskaistākā. Izklausās pasakaini? Varbūt varētu nopirkt kādu zemes gabaliņu? Bora Borā iegādāties zemi privātīpašumā nevar, arī viesnīcām tas izdodas ar milzīgām grūtībām. Kāds vietējais, atbildot uz jautājumu par zemes pārdošanu, neizpratnē raustīja plecus - ko gan viņš ar to naudu darītu, turklāt viņam nebūtu savas saliņas, kur audzēt kokosriekstus. Dzirdējām stāstu, ka pirms dažiem gadiem taifūns nonesis Hulio Iglesjasam piederošu viesnīcu, kurā savulaik atpūtusies arī Madonna. Bora Bora ir slavena kā vieta, kur baudīt mieru un klusumu, tālab, kad Jānis pa zilajām lagūnām traucās ar ūdensslēpēm, apkārtējie brīnījās, jo tur visi galvenokārt ierodas mierīgi pagulšņāt baltajās smiltīs un malkot kokteiļus. Taču tik mierīgi nemaz nav - Jānis pārliecinājās, ka Franču Polinēzijā var arī dabūt galu. Gājis vakariņās un dzird - būkš! Zemē no palmas nokritis liels kokosrieksts. Vienreiz uzkritis arī uz bungalo - blīkšķis bijis iespaidīgs. No 17 dienu ceļojuma atgriezāmies dzīvi un veseli, bet noguruši. Jau nākamajā dienā devāmies izskaidroties uz tūrisma aģentūru - firma vainoja savus partnerus Vācijā un atmaksāja daļu no neparedzēti iztērētās naudas. Solīto pārsteigumu jaunlaulātajiem tā arī nesaņēmām, pat nezinām, kas bija paredzēts. Tomēr šis ceļojums bija kas vienreizējs un neaizmirstams.