Tikai tev vēl ir bail

Tagad gandrīz četrdesmitgadīgais Raimonds ar skrejratu joņo pa Rīgas ietvēm un uzskata, ka cilvēku viskrasāk mainot šoka terapija. Abiem minētajiem gadījumiem ar to nav gandrīz nekāda sakara. PIRMĀ TERAPIJA Kad komunisma rēga labsajūtu Austrumeiropā vēl sargāja pelēks un masveidīgs totalitārisms, Raimonds kopā ar vecākiem emigrēja uz ASV. Septiņpadsmitgadīgie vienaudži viņu apskauda. Viņš bija nokļuvis brīvajā pasaulē, sapņu zemē, kur skanēja rokmūzika un džinsu bikses varēja nopirkt uz katra stūra. Bet puisis pārdzīvoja savu pirmo šoka terapiju, iepazīstoties ar cilvēku zemiskumu un ietekmīgumu. Pirms izceļošanas ar viņu strādāja KGB aģenti, mēģinot piespiest liecināt pret vecākiem un vēl citādi sadarboties. Pēc atteikuma viņu Rīgas centrā uz ielas it kā nejauši trīs reizes piekāva. Pēdējās 45 dienas padomju Latvijā Raimonds pavadīja laivā uz upes. Lai neviens viņu nevarētu atrast. Pēc tam pēkšņi viņam vairs nebija ne Gaiziņa, ne valodas, ne draugu. No laivas viņš vienmēr varēja izkāpt krastā. Pats izvēlēties, kad un kur to darīt, un vienmēr sastapt kādu paziņu, kam pajautāt nezināmo. Pēkšņi apkārt nebija neviena, tikai Bruklinas mūru džungļi, kuros kāds ierēdnis vai labdarības organizācijas aktīvists pēc sava prāta noteica, ko tev tagad būs darīt. «Latviešiem Dzimtenes mīlestība ir necila tēma, avīzēs tagad šo vārdu pat raksta ar mazo burtu,» Raimonds sāk no negaidīti augstiem plauktiem. «Kad nonāc lielajā pasaules putrā, neglābjami sāc prātot: kas tu, johaidī, tāds esi?! Tu nāc no mazas tautas, kas īstenībā nav nemaz tik prasta. Un nav arī vāja. Tikai tas spēks tiek slēpts zem bieza kompleksu deķa. Tagad pat mēs sev liekamies gļēvi, korumpēti. Patiesībā tā nav, vairāk tā ir attieksme. Kaut kas tāds, kas ir modē. Tas ir pārejoši.» Pirmo viesošanos brīvajā Latvijā 90 gadu sākumā Raimonds atceras ar izbrīnu: «Par auseklīti visi ņirdz, Latvijas karogs nobāzts zem gultas. Valstsvienību basketbola spēlē svilpj un izsmej savējos, uzmundrina pretiniekus. Bet es no Amerikas dēlu esmu atvedis, lai viņam parādītu nacionālu pasākumu! Kad prasīju, kas te notiek, man atbildēja: «Tādi jau mēs esam.» Figu mēs tādi esam! Paiet gadi, un visi skatās lepni uz Latviju un hokeju. Nekādi tādi mēs nebijām! Tikai izlikāmies. Jāpaiet laikam, iekams pats sevi atrodi un apzinies.» SPORTS «Jau kopš bērnības visās spēlēs es vienmēr uzvarēju, man tas vienkārši iepatikās,» tā Raimonds izskaidro savu tieksmi uz sportu. Izmēģināti tika daudzi sporta veidi, airēšanas slalomu un basketbolu ieskaitot. Reiz pēc nodarbības basketbolistu treneris Alfrēds Krauklis viņam paziņoja spriedumu: «Raimond, tu esi gatavs mirt par savām idejām. Tev jāiet skriet!» Kur tā skriešana notiek, to Krauklis nepateica. Par laimi, drīz Rīgas 3.vidusskolā sev audzēkņus vākt ieradās jauns biatlonistu treneris Vitālijs Urbanovičs. Pieteicās vienīgi Raimonds Dombrovskis. «Šmerlī vispirms lika darīt to, ko nespēju izdarīt. Futbols bija jāspēlē kopā ar izlases vīriem, kas bumbu sit no visa spēka. Trāpīs pa seju, ļoti sāpēs. Līdztekās es varēju atspiesties trīs reizes. Es nezinu, ko tur atradu, bet es paliku. Varbūt tāpēc, ka vismaz skriešanā es viņiem tiešām varēju turēt līdzi. Viņi gan toreiz skrēja ļoti lēni.» Bez spējas ciest un izturēt nav iespējams kļūt par biatlonistu. Šīs īpašības palīdz arī ātrāk tikt vaļā no jauna emigranta klasiskā darbarīka - apkopēja slotas. Turklāt Amerikā jaunus un talantīgus sportistus atbalsta. Jau pēc pāris gadiem Raimonds Dombrovskis bija junioru izlases dalībnieks, kas pakāpeniski ieguva vietu arī pieaugušo komandā. Divu pasaules čempionātu atklāšanas parādēs viņš pat nesis ASV karogu, zīmīgi, ka arī padomju Minskā. Bet sasniegumiem vajadzēja kulminēt olimpiskajās spēlēs Kalgari, kuru vietā viņš uz divām nedēļām nokļuva kādā Vācijas hospitālī. Ja nesāktos perestroika un Latvija nekļūtu brīva, Raimonds Dombrovskis, ļoti iespējams, piedalītos 1992.gada Albervilas spēlēs. «Startējot ASV izlasē, es vienmēr mazliet jutos arī kā Latvijas pārstāvis. Uz šautenes laides zem vaiga bija rakstīts «Latvietis», uz cepures kaut kur bija karoga krāsas. Kas gribēja, tas redzēja. Nu vajadzēja izlemt - startēt ar šauteni «Latvietis» pret Latviju? Cīnīties par vietu Latvijas izlasē, kas jau bija nokomplektēta un nebija nekāda vājā?!» OTRĀ TERAPIJA Bija vēl daži būtiski iemesli, kuru dēļ sports pamazām virzījās uz aizkulisēm. «Bija sastapta latviešu meitene no Rīgas. Bija bērns, ģimene, kas man šķita ļoti svarīgi un arī ļoti patika. Bija aizsākts savs bizness, modelējot un šujot sportiskus tērpus. Bija daudz pasūtījumu, nācās strādāt dienu un nakti. It kā universitāti arī vajadzēja beigt.» Pirms septiņiem gadiem drūmā priekšnojautā Raimonds teica: «Mīlestība radīja biznesu, bet ko bizness izdarīs ar mīlestību, vēl nezinu...» Tagad skaidrs - bizness izvilka ārā no mīlestības. Tas bija otrais šoks. «Šķiršanās, bērna dalīšana. Tie, kas to piedzīvojuši un kam tas bijis svarīgi, saprot, par ko es runāju. Daži gudrie saka, ka es neko neesmu mācījies, ka turpinu tādas pašas kļūdas pieļaut. Man gan šķiet, ka ne. Es neesmu vēlreiz apprecējies un pēc diviem gadiem šķīries!» Bet ģimenē tu dzīvo! «Šim jēdzienam ir dažādas definīcijas. Manuprāt, ģimene ir tad, ja cilvēki daudzmaz dzīvo kopā, dala resursus un emocijas. Citam juridiskā izpratnē varbūt ir perfekts ģimenes formulējums. Ir sieva, bērni, suns, vecmāmiņa, bet viņš pa vakariem ložņā apkārt un nemaz negrib mājās iet. Tagad manā ģimenē ir draudzene ar trim bērniem un mans dēls, kas gan juridiski tikai 50 procentus laika drīkst pavadīt ar mani.» PIEDZĪVOJUMI Viņa piedzīvojumus var uztvert kā atriebību neveiksmēm. Bet tā tas nav. Tiesa, pēc drūmās olimpiskās sezonas Raimonds veica unikālu skrituļslēpojumu pāri visai Ziemeļamerikai, no Aļaskas līdz Meksikai, 90 dienās aiz muguras atstājot 6500 kilometru. Nav dzirdēts, ka vēl kāds no aizpolārās 69. līdz karstajai 32.paralēlei būtu ticis šādā veidā. Tomēr daudz bīstamāku avantūru, vienatnē ar jūras kajaku dodoties vairāku simtu jūdžu garā trasē gar Aļaskas Klusā okeāna piekrasti, viņš uzsāka laikā, kad nekādi satricinājumi karjeru neapdraudēja. «Cilvēku tur gandrīz nav. Divi trīs punkti kartē. Auce ir lielpilsēta, salīdzinot ar tām vietām. Tur bija vaļi, latvietim pilnīgi nesaprotams paisums un bēgums, kas divreiz dienā ūdens līmeni maina par septiņiem deviņiem metriem. Jūra no šauruma gāžas ārā kā trešās ceturtās kategorijas krāčaina kalnu upe. Laiva paliek piesieta strīķī, karājoties pie klints. Kokus ar saknēm aizrauj kā sērkociņus renstelē. Tās tiešām ir briesmas. Drausmīgi!» Šos vārdus viņš saka ar prieku balsī. Var taču airēt siltākās un daudz drošākās vietās! «Reiz gribējās tā īsti tikt prom no visa. Vislabāk funkcionēju, kad esmu viens. Turklāt daba glabā enerģiju. Jāpaņem tikai. Tā var būt upēs, kalnos, tuksnesī, mežā... Civilizācijas ņiguņega to atņem. Tāpēc jāuzlādējas. Pēc tam kādus divus trīs mēnešus tevi neviens nespēj apvainot. Kā vējiņš pļavā viss sliktais plūst pāri, uz tevi neattiecas. Tā tas ir.» Tu neesi mazliet ķerts? «Jā, esmu,» Raimonds atzīst bez klīrēšanās. «Paprasi manai draudzenei. Viņa tam noskaitīs vismaz desmit pierādījumu.» IZTURĪBAS SPĒLES Deviņdesmitajos gados viņš turpināja skriet. Tikai citās distancēs. Starp ASV un Latviju, organizējot darījumus, kārtojot lietas. Tā skrienot, 1998.gada 5.janvārī Raimondu pašā Brīvības ielas vidū notrieca auto, nometot viņu uz asfalta bezsamaņā un paralizētu. «Bija lauzts mugurkaula pirmais un otrais skriemelis. Deviņdesmit procentos gadījumu pēc šādas traumas nonākot morgā.» Raimonds pēc diviem mēnešiem rāmi slēpoja Gaiziņā, ar savu izskatu mulsinot apkārtējos. «Dakteris Egils Strauss man galvu uzmontēja atpakaļ uz pleciem. Bet viduslaiku inkvizīcija tā bija. Galvai apkārt apliek uz stieņiem balstītu, pret mugurkaulu fiksētu stīpu, kuru naturāli ar skrūvēm ieskrūvē galvaskausā. Pilnīgs vakars. Acis sprāgst ārā.» Protams, viņš izturēja. «Neko lielu pēc tam neesmu darījis. Pērnziem slēpojumā ap Alaukstu paliku kāds astoņdesmitais. Bet es atsākšu garos gabalus. Iešu pirkt nūjām asos uzgaļus, man vēl kaut kur skrituļslēpes ir. Slēpošu divreiz nedēļā pa Biķernieku trasi.» Izturības spēles patlaban ir Dombrovska aktuālais trakums. Amerikā pats tādās piedalījies un vairākkārt godalgas guvis, viņš septembra vidū šādu sportu grib prezentēt Latvijā. Ziemeļamerikas variantā parasti vairāk nekā 100 km garš maršruts jāveic ar distanču un slaloma slēpēm, šosejas un apvidus velosipēdu, airējot un skrienot. Siguldā slēpju vietā būs skrituļslidas... «Ja tu saki, ka nevari to veikt, tu melo. Tu to vari un gribi, tikai tev vēl ir bail,» apgalvo Raimonds. Kas vispār dzīvē jāizdara? Nemitīgi jāuzvar? «Nē.» Nauda jākrāj? «Nē. Jābūt apmierinātam ar sevi.» Pavisam vienkārši...