Trausls sapnis, kas mēdz piepildīties

Iveta pirms gada, Ļena - diviem atgriezušās Latvijā uz palikšanu. Abas ir Vītola fonda stipendiātes, tāpēc puslīdz nodrošināta viņu dzīve un mācības. Iveta studē Rīgas Juridiskajā koledžā, bet Ļena - Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. Abas saka - ja būtu vairāk atbalsta no Latvijas, ne viens vien viņu vienaudzis brauktu uz etnisko dzimteni. Kaut tikai pāris nedēļu padzīvot, lai saprastu, vai šī zeme, ko savulaik viņu senči atstājuši, vispār ir tā vieta uz pasaules, kur gribētos dzīvot. Pagaidām Latvija var piedāvāt pavisam nedaudz - dažus skolotājus, kas Krievijas latviešiem māca latviešu valodu, un dažus desmitus tūkstošus latu - valodai, repatriācijai un kontaktiem ar tautiešiem ārzemēs. Pat tad visu naudu neizdodas iztērēt iecerētajam mērķim, jo daļa no tās iegūstama, uzrakstot un realizējot projektus, ko ne visi ieinteresētie spējīgi veikt. Tu esi latviete Valsts finansējums repatriācijai, migrācijai un sadarbībai ar tautiešiem ārvalstīs galvassāpes sagādā Sabiedrības integrācijas fondam (SIF), jo apgūta tikai daļa no konkursam atvēlētās naudas. Šogad minētajām aktivitātēm bija paredzēti 18 750 latu, bet apgūti tikai 12 745, jo maz labu ideju un daudz nekvalitatīvu projektu. Atbalstītas galvenokārt aktivitātes Latvijā - bērnu nometnes un no NVS valstīm repatriējušos latviešu sociālekonomisko vajadzību apzināšana, latvietības stiprināšana. Ļena un Iveta pēc pieredzes spriež - ja valsts grib palīdzēt tautiešiem Krievijā, vissaprātīgāk būtu finansējuma lielāko daļu atvēlēt latviešu valodas mācīšanai un bērnu un jauniešu nometnēm. Tikai kad cilvēki apzinājušies latvietību un uz savas ādas izbaudījuši, kas ir Latvija, var domāt par repatriāciju. Šogad latviešu valodu Krasnojarskā, Lejas Bulānos, Augšbebros un Kurzemes Ozolainē ar SIF un Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) atbalstu māca četras skolotājas no Latvijas. PBLA latviešu valodas mācīšanu Sibīrijā finansē jau sesto gadu. Ļena pārstāv piekto savas ģimenes paaudzi, kas dzīvo Sibīrijā. Viņas senči Lejas Bulānos ieceļojuši no Kurzemes, taču ģimenei Latvijā radinieku vairs neesot. Astoņdesmito gadu beigās, kad līdz ar atmodu Latvijā radās atklāsme par tautiešiem Sibīrijā, arī pie Ļenas vecmammas ciemojušies tautieši no Latvijas un dāvanā atstājuši grāmatas. «Toreiz nemācēju latviski, vien skatījos, un mani ļoti ieinteresēja. Nodomāju - kādreiz noteikti uz Latviju aizbraukšu,» stāsta Ļena. 1991.gadā viņa pabijusi nometnē Latvijā un tad arī nolēmusi - jāpārceļas te uz dzīvi. «Uz Latviju vilka valoda, kultūra,» Ļena skaidro savu izvēli. Bet Iveta spriež: «Bulāni Sibīrijā ir kā mazā Latvija, kur visi runā latviski un svin latviešu svētkus. Vecāki ieaudzināja - tu esi latviete. Varbūt tādēļ gribējās uz Latviju.» Lai izdomā paši! «Izjust latvisko piederību - tas gan viņiem svarīgi, pat ja viņi necenšas atgriezties Latvijā,» Sibīrijā pārliecinājies SIF direktors Nils Sakss. Tāpēc SIF ir ar mieru finansiāli atbalstīt Sibīrijas latviešu aktivitātes, īpaši - ja viņi paši gatavi darboties. Līdz šim SIF finansējis projektus, kur vadošais pieteicējs ir Latvijā, tomēr problēma, ka Latvijā nav daudz NVO, kas šajā jomā darbojas. Ir Cēsis, Valmiera, Limbaži, kam kontakti un kas, piemēram, nometnes rīko. «Bet būtu labi, ja arī paši Krievijas latvieši pieteiktu projektus, jo tad viņi, nevis kāds šeit izdomātu, ko grib darīt, kas visvairāk vajadzīgs,» saka N.Sakss. Ļena gan šādu iespēju apšauba, jo «tur cilvēki vēl neapzinās, ka ar projektiem iespējams dabūt naudu, tāpēc nepieciešams, lai palīdzības sniedzēji no Latvijas izskaidrotu, kā tas jādara». Melnu kleksi cerībām uzmet arī sāpīgā pieredze - projektu rakstot, vienmēr ir risks naudu nedabūt. Tā Saldus aktīvistu projektu par Sibīrijas latviešu bērnu nometni SIF neatbalstīja kvalitātes dēļ. «Tie cilvēki taisa ārzemju pases, un nekas neiznāk. Un viņi nesaprot, kāpēc,» saka Ļena. Repatriācijas nodaļas vadītājs Juris Dombrovskis uzskata - šādi projekti pirmām kārtām jāizvērtē pēc būtības, lai «labu ideju neizgāztu viena komata dēļ». Tomēr N.Sakss atgādina - SIF ir ļoti stingri projektu vērtēšanas un administrēšanas nosacījumi, jo jābūt pārliecinātiem par naudas tērēšanas lietderīgumu. Bezatbildīgi ir sākt projektu, pirms nauda nav dabūta. Sapnis bez valodas Iveta un Ļena stāsta - Latvija Sibīrijas tautiešiem šķietot tāls sapnis. Viņi maz zinot par palīdzību repatriācijā, tāpēc noskaņoti skeptiski - tautieši tēvzemē ir augstprātīgi un iedomīgi. Pretēji Ivetai, kam Latvijā bijuši paziņas un kura nojautusi, ko te var sagaidīt, Ļena senču dzimtenē ieradusies «uz dullo», un bijusi patīkami pārsteigta, ka Repatriācijas centrs palīdz materiāli un ar padomu. J.Dombrovskis saka - darbu traucē tas, ka nav vienotas informācijas, cik tautiešu Sibīrijā, kur latviešu centri, ar ko cilvēkiem kontaktēties. Tomēr N.Sakss teic - ir vieglprātīgi cilvēkus aicināt uz Latviju, jo nokļūt pavisam citā vidē un sākt dzīvi no jauna ir liels risks: «Dzīvot Omskā dzīvoklī un pārcelties uz Latvijas laukiem - cilvēki var justies kā izsūtījumā.» Šeit ir labāk, bet grūtāk, jo Krievijā saglabājušās drumslas no Padomju Savienībā ierastās valsts aizgādnības, kamēr Latvijā būs tikai tas, ko pats būsi izdarījis, - tā J.Dombrovskis. N.Saksam svarīgi šķiet, ka valsts atbalsta Sibīrijas latviešu jauniešu mācības Latvijā. Tas neprasītu lielus izdevumus, bet, dzīvojot šeit, viņi saprastu, vai nākotni grib saistīt ar šo zemi. Viņa domai piekrīt arī Ļena un Iveta, tikai atkal problēma - Sibīrijas latviešu jaunajai audzei ir vājas latviešu valodas zināšanas. Ļenas brālis jau šogad būtu mācījies kādā no Latvijas vidusskolām, taču neesot uzdrošinājies tieši sliktās latviešu valodas prasmes dēļ. Ļena atminas, kā pati sākumā lekcijās stāstīto pierakstījusi, taču daļu nesapratusi. No pārslodzes galva sāpējusi, un viņa baidījusies runāt latviski. Ivetai gājis vieglāk, jo bērnībā vēstuļdraudzene bijusi meitene no Latvijas, tāpēc apguvusi sarunvalodu. Abas gan atzīst - Krievija vienmēr būs viņu dzimtene, bet Latvijā tomēr jūtoties kā mājās, tāpēc gribas, lai arī ģimenes pārceļas šurp. Un vēl - pašām nodibināt NVO, lai palīdzētu latviešiem, kas vēl Sibīrijā. *** Repatriācija Repatriantu skaits 2003. I-VII 170 2002. 245 2001. 269 2000. 401 1999. 559 1998. 828 1997. 851 1996. 710 1995. 600 Repatriācijas centra sniegtā materiālā palīdzība Ikgadējais Repatriācijas centra finansējums - Ls 51 000 Sedz izdevumus, kas saistīti ar repatrianta pārcelšanos Pabalsti dzīvojamās platības jautājumu risināšanai Pabalsti bezdarba gadījumā Pabalsti profesionālajai apmācībai vai pārkvalifikācijai Sedz izdevumus latviešu valodas mācībām un integrācijas pasākumiem (lekciju kursi, ekskursijas) Šogad repatriējušies no Krievijas 70 no ASV 28 no Ukrainas 17 no Baltkrievijas 11 no Izraēlas 8 no Igaunijas, Vācijas, Moldovas (no katras) 4 no Francijas, Lielbritānijas, Austrālijas, Uzbekistānas (no katras) 3 no Lietuvas, Brazīlijas (no katras) 2 no Kanādas, Nepālas, Venecuēlas, Zviedrijas, Čehijas (no katras) 1.