Triennāle, kas mulsina

Viņam, tāpat kā britu kritiķiem, Lielbritānijas jaunākajai mākslai veltītā triennāle Tate Britain šķita neveiksme, pretēji turpat pirmajā stāvā skatāmajai XVIII gadsimta romantisko baismu gleznotāju Fuselī un Bleika izstādei. Uz pēdējo Kaspars bijis jau trīs reizes un smej, ka, sastopot tik maz labas laikmetīgās mākslas, viņš arvien vairāk veras klasiskās mākslas virzienā. Mana nāciena mērķis tomēr bija triennāle ar neoficiālo saukli "Jaunie britu mākslinieki pēc jaunajiem britu māksliniekiem (YBA)". Nepakļāvos un devos uz otro stāvu. AutortiesĪbas neinteresĒ Būtībā kuratores Beatrikses Rufas izvēlētais veids, kā iepazīstināt ar pēdējo gadu interesantāko britu mākslu, ir aktuāls, pat daudzslāņains. Viņa ņēmusi kopš 90.gadu beigām progresējošo tendenci, ko raksturo zīmju, attēlu, faktu atkārtošanās, reaktualizācija un piesavināšanās. Tā ir jauna paradigma, ko pirms daudziem gadiem savā darbā Postproduction sistemātiski iztirzāja franču kurators Nikolā Burio: mākslinieks vairs necenšas radīt kaut ko jaunu, bet gan izmanto jau esošās kultūras zīmes un objektus, ievietojot tos jaunos kontekstos un sniedzot tiem citu nozīmi. Atminos, kā, pirms diviem gadiem viesojoties pie mana Ņujorkas paziņas - mākslinieka, brīnījos par viņa drosmīgo mākslas projektu: iegādāties puslīdz zināmu mākslinieku gleznas un pārgleznot tās "pa savam", atstājot iepriekšējā autora parakstu. Jautāju, vai viņš neprovocē autortiesību skandālu, taču viņš pasmējās. Neopostmodernisma situācijā autortiesību jautājums nevienu īsti neinteresē, tāpat kā šodienas mākslinieki vairs netiecas līdzās darbam redzamā vietā piespraust savu vārdu. Galvenais ir māksla, nevis personība. Ja neskaita dīdžeju un vīdžeju kultūru, Latvijā šī tendence visspilgtāk izpaudusies kultūras centra Ma1z3 darbībā: nu kaut vai skandāliņš, kas izcēlās, kad pilsoņi bija neizpratnē, ka veikalā ar nosaukumu Maize nav ne miņas no minētā pārtikas produkta. (Mākslinieces paskaidroja, ka viņas šo vārdu lieto gara barības nozīmē.) N.Burio uzskata, ka tikai situācijā, kur neviena zīme netiek uzturēta inerta vai neaizskarama, kultūra ir patiesi dzīva. Aizguvumi bez idejas Tate Britain mākslinieki rīkojas tāpat. Uz nebēdu citē, pārveido, papildina Dišānu, Degā, Košutu, Rodēnu. Mākslinieks Skots Mailzs aizmūrējis durvis ar lieliem akmens ķieģeļiem identiski tam, kā to pirms daudziem gadiem Berlīnē bija izdarījis Rirkits Tirvanija. Vienīgais, kas liecina, ka tas nav paša Tirvanija darbs ir maza zīmīte ar Mailza vārdu un komentāru. Tomēr vairākumam no 36 mākslinieku darbiem problēma ir tā, ka aizguvumi likti lietā bez interesantas idejas vai iztēles, citāti izmantoti bez dziļākas izpratnes par to sākotnējo nozīmi. Tādēļ lielākā daļa darbu ir neierosinoši un pat nomācoši: Duglasa Gordona galvaskauss, kas veras spogulī, kā parafrāze par Mena Reja fotogrāfiju ar Marselu Dišānu, Andželas Buļokas smagnējā instalācija ar Floriana Hakera skaņu kā parafrāze par Dišāna darbu Sešas jūdzes stīgu vai Laiema Gilika "kompresētie burti" kā stāsts par valodas un ideoloģijas attiecībām konceptuālistu darbos. Izstādē nav ne miņas no tīkla, procesuālās vai sociālās mākslas pārstāvjiem - tiem, kuri pirmie un vispilnasinīgāk izvērsa par neopostmodernismu dēvēto māksliniecisko praksi. Tikai Tīno Segāla performanci, ko diemžēl reklāmas trūkuma dēļ palaidu garām, varētu uzskatīt par avangarda pārstāvniecību Tate Britain. T.Segāla performances, kas bija redzamas arī pērnā gada Venēcijas biennālē Vācijas paviljonā un līdz 19.martam - Laikmetīgās mākslas institūtā Londonā, ietver daudz no zīmju pārdefinēšanas kultūras (mākslinieks studējis deju un politisko ekonomiku). Arī to ēteriskums - mākslinieks kategoriski atsakās dokumentēt savas performances - atbilst avangardiskajai mākslas praksei. Kopumā jāsecina, ka ideja uzaicināt ārzemju kuratori - B.Rufa ir Cīrihes Kunsthalle vadītāja - šajā reizē nevis ienesusi svaigu skatījumu uz britu mākslu, bet gan atspoguļo to visšabloniskākajā veidā - atlasīti mākslinieki, kas pēdējos gados pārstāvēti pasaules biennālēs. Savdabīgie, bet mazāk populārie palikuši aizkrāsnē. Šī tendence gan ir raksturīga tik lielu institūciju rīkotajām izstādēm. Mēģinājumi izstādē iekļaut dažus mazāk pazīstamus un vecāko paaudžu pārstāvjus nav veiksmīgi. Lai arī apmeklētājus piesaistoša, mākslinieces Cosey Fan Tutti ekspozīcija ar viņas attēliem 70.gadu pornožurnālos un saraksti ar šo žurnālu redaktoriem šīs izstādes kontekstā šķiet nepamatota. GandrĪz kā RudenĪ Viens no ironiskākajiem izstādes dalībniekiem ir Pīters Doigs, kurš glezno, izmantojot vecus attēlus, žurnālu izgriezumus, un citē citus gleznotājus. Viņa glezna Gasthof (2004) attēlo mākslinieku un viņa draugu, kas tērpušies dīvainos teātra kostīmos - gleznotājs 80.gados strādāja par ģērbēju operā. Viņi stāv kopā ar Igora Stravinska baleta tēlu Petrušku. Līdzīgā manierē glezno arī, piemēram, skots Kristofers Ors, kuru kopā ar Jāni Avotiņu pārstāv IBID Projects galerija. Ors atbilstošā lielumā pārglezno attēlus no zinātniskās fantastikas grāmatām, dabasskatus no žurnāliem un romantiskas ainiņas no atklātnēm. Savārstītā izstāde ar neveiksmīgu darbu un tendenciozu mākslinieku izvēli nogurdina un nomāc. Sajūta ir līdzīga, kā apmeklējot izstādi Rudens tepat Rīgā. Bez laba kuratora arī labākie mākslas darbi pazūd un nevar tikt uztverti adekvāti. Tie, kuri savu mākslas redzējumu neveido tikai no megamuzeju izstādēm, sapratīs, ka šī triennāle parāda tikai nelielu daļu no britu jaunās mākslas. Kopējā situācija tomēr nav tik traka, lai novērstos no laikmetīgās mākslas un glābiņu meklētu tikai klasikā. Lai atrastu dārgakmeņus, jārok dziļāk. Jauno britu mākslinieku triennāle Tate Britain skatāma līdz 14.maijam.