Universālie plēsoņas labi iedzīvojas

Līdzīgi kā jenotsuns, Amerikas ūdele ienākusi Latvijas faunā cilvēka aizraušanās ar kažokādām dēļ. Tikai nevis speciāli izlaista savvaļā, bet izbēgusi no zvēraudzētavām. Būdama nedaudz lielāka un piedevām krietni vitālāka un mazāk prasīga pret dzīves apstākļiem, tā izspiež no ieņemtajām teritorijām tur mītošo Eiropas ūdeli. Latvijā pēdējā Eiropas ūdele redzēta (nomedīta) 1993.gadā, un šobrīd to, visticamāk, pie mums vairs nav. Svešinieks slaktē nešķirojot Tur, kur ieviešas Amerikas ūdele, plāni klājas daudziem. «Šāda veida plēsoņa Latvijā nekad nav bijusi,» saka Valsts mežu dienesta medību daļas vadītāja vietnieks Jānis Ozoliņš, «putnu kolonijas ezeros ir diezgan drošas pret dažādiem postītājiem no gaisa, jo darbojas kolektīvā aizsardzība. Gaisā pacēlies liels kaiju bars var aizdzīt uzbrucēju, un līdz ar to mierīgāka dzīve līdzās ir arī pīlēm. Taču ar ūdeli, kas medī jebkurā diennakts laikā, putni neprot cīnīties.» Ūdelei, gluži kā aitu barā nokļuvušam vilkam, izpaužas tā saucamais vistu kūts efekts. Redzot sev apkārt tik daudz bezspēcīga medījuma, tā nogalina vairāk nekā tai nepieciešams. Postu putnu ligzdām tāpat nodara arī jenotsuns - vēl viens svešas faunas (Tālo austrumu) pārstāvis Latvijā. Tas labi peld un, tāpat kā Amerikas ūdele, ir neizvēlīgs savā ēdienkartē. Dabā jau gan nemēdz būt ļaunu vai lieku zvēru. Taču galvenā problēma ir tā, ka šo plēsoņu sākotnējā dzimtenē gadu tūkstošu evolūcijas laikā ar tiem iemācījušies sadzīvot citi zvēri. Tiem ir savi ienaidnieki un konkurenti. Turpretī mākslīgi nokļūstot jaunā vidē, šim procesam jāsākas no sākuma. Šajā jaunajā vidē zvēri kļūst arī vaislīgāki. Mazi konkurenti garšo vilkiem Piemēram, Eiropas valstīs, par vēl lielāku postu nekā jenotsuņi tiek uzskatīts īstais Amerikas jenots (tas, kurš slavens savas gredzenotās astes dēļ un nav nekādos rados ar jenotsuni), stāsta J.Ozoliņš. Tas ir vēl universālāks plēsējs, jo, atšķirībā no jenotsuņa, kāpj arī kokos. To, ka jenotu populācija varētu izplesties līdz Latvijai, zoologs apšauba. Tie dzīvo ūdens tuvumā, un mūsu ziemā aizsalstošās upes tiem varētu radīt izdzīvošanas problēmas. Tikmēr jenotsuņi par ziemu daudz nebēdā, jo šajā gadalaikā liekas uz auss. Tas viņiem palīdz labāk izdzīvot un pašiem no mednieka nekļūt par medījumu savam galvenajam ienaidniekam vilkam. Vilku apetīte ir viens no galvenajiem iemesliem tam, ka jenotsuņu skaits, sasniedzis savu kulmināciju 60.-70.gados, kad arī vilku bija maz, tagad ir sarucis un nostabilizējies. «Jebkuram plēsējam raksturīga konkurences likvidēšana, un tas labprāt apēd savā tuvumā esošus mazāka izmēra plēsējus,» vilku gastronomisko gaumi skaidro J.Ozoliņš, «jenotsuns ir arī pietiekami barojošs un trekns. Ja tie pa ziemu negulētu, es domāju, viņiem klātos vēl grūtāk.» Stiprākas un kaislīgākas Jenotsuņi Latvijas faunā ir nostabilizējušies un nekur jau vairs nepazudīs, tiem ir arī savs dabiskais ienaidnieks, kas daļu no viņiem apēd. Tikmēr par to, kas varētu kļūt par līdzīgu ienaidnieku Amerikas ūdelēm, pētnieki tikai groza galvas un saka, ka vajadzēs tās medīt ļaudīm pašiem. Eiropas ūdele kļuvusi teju par Eiropas aizsargājamo zvēru numur viens. Konkurence ar pārākajām «māsīcām» nebūt nav vienīgā to nelaime, un dzīvnieciņi izzūd arī teritorijās, kur otra suga vēl nav paguvusi iemitināties. Tā vēl saglabājusies Krievijā, Baltkrievijā, nedaudz Francijas kalnu rajonos, Rumānijā. J.Ozoliņš norāda, ka no Amerikas ievestie zvēri aizņem līdzīgu ekoloģisku nišu, taču ir augumā prāvāki un vairāk spējīgi pielāgoties ekstremāliem dzīves apstākļiem. Tas sakāms arī par, piemēram, Kanādas bebru, kas radot problēmas Skandināvijā. Baltkrievijā, kur daudz pētītas gan Amerikas, gan Eiropas ūdeles, novērots, ka, dzīvojot līdzās, «eiropietes» skarbās konkurences apstākļos pamazām kļūst smagākas. Eiropas ūdele dzīvo šaurākā ekoloģiskā nišā - upju krastos un vairāk medī ūdenī, tā nav sastopama pie ezeriem un tāpēc neapdraud putnu kolonijas. Amerikas ūdele vairāk medī zīdītājus un putnus. Viens otra klātbūtni plēsēji nepiecieš, un augumā pārākās «amerikānietes» lielāko tiesu uzvar. Zinātnieki izpētījuši, ka abām radniecīgajām sugām pārklājas riesta laiks. Tā kā smaržu signāli un uzvedība abām sugām ir līdzīga, Amerikas ūdeļu tēviņš var atsaukties aicinājumam «krist grēkā» ar Eiropas ūdeļu mātīti. Nekādi abu sugu krustojumi gan šāda sakara rezultātā nepiedzimst. Tikai Eiropas ūdeļu mātīte vismaz uz sezonu zaudē iespēju kuplināt savu cilti ar pēcnācējiem. *** Plēsoņas Jenotsuns 1948.-1949.gadā Latvijā savvaļā izlaisti ap 100 jenotsuņu, taču jau 50.gadu vidū atzīti par nelabvēlīgiem medību saimniecībās. Jenotsuņu dzimtene ir Amūras upes baseins. Dzīvo alās, labi peld, ir neizvēlīgi barības izvēlē. Izposta putnu ligzdas un apēd sīko zīdītāju mazuļus, taču ēd arī ogas, kukaiņus, maitu. Latvijā ap 14 000. Amerikas ūdele Pirmās ziņas par Amerikas ūdeli Latvijā ir jau pirms Pirmā pasaules kara, taču tā īsti tā sāka iedzīvoties 60.-70.gados. Tā nekad nav oficiāli laista savvaļā, taču varētu būt, ka to uz «savu galvu» darījuši mednieki. Dzīvo bebru vai pašu raktās alās. Latvijā ap 18 000. Eiropas ūdele Atšķirībā no Amerikas ūdeles, balta arī virslūpa, nedaudz mazāka. Tumši brūna apmatojuma krāsa, un šajā ziņā vienveidīgāka par Amerikas ūdeli, kuras kažoka tonim ir vairāk variāciju. Pārtiek galvenokārt no vardēm, vēžiem, zivīm. Hījumā salā Igaunijā iecerēts atjaunot Eiropas ūdeli. Lai tas būtu sekmīgi, tur tiek intensīvi izmedītas Amerikas ūdeles.