Uzvalks

Es varu sēdēt un, piemēram, rakstīt šo rakstu, ģērbies caurās džinsās un tēkreklā ar vienīgi man pašam zināmu simbolisku nozīmi. Pirmais uzvalks man tika nopirkts trīs četru gadu vecumā. Tas apskatāms uz dažām bērnības fotogrāfijām. Tas ir jūrnieka uzvalciņš, tāds tumši zils, ar baltām un sarkanām lentītēm gar piedurkņu un apkakles malu. Man ir fotogrāfija, kurā esmu redzams šajā uzvalkā pie svētku eglītes. Vienā rokā lācis, otrā - nupat uzdāvināts zila skārda tramvajs ar katrā lodziņā iezīmētiem pasažieriem dzīvniekiem. Tad bija skolas formas uzvalki - tumši zili apģērbu valsts izstrādājumi, kuru audums uz ceļgaliem un elkoņiem ātri vien kļuva spīdīgs. Uz piedurknes bija uzšuve ar riņķojošiem atomiem, kuru ikkatrs sevi cienošs puika uzskatīja par vajadzīgu žigli vien noārdīt. Skolā mūždien esošos baltos krīta putekļus no tumšā auduma iztīrīt bija gaužām grūti, un patiesībā man ir aizdomas, ka tieši šis apģērba gabals man iedvesis piesardzīgo attieksmi pret uzvalkiem vispār. Tad bija izlaiduma uzvalks - patiesībā pat ne uzvalks, bet saskaņotu krāsu bikses un žakete. Tad vēl bija tāds tumši brūns un drusku svītrains, par kuru domājot, šausmas pārņem vēl šobaltdien. Vēl pa kādai žaketei. Nu un visbeidzot - šis. Parasts un melns. Ielūgumu saņēmu pirms pāris nedēļām. Paredzētais pasākums likās tieši tik nekonkrēts, tajā apspriežamās tēmas tik aptuvenas, turklāt tam visam veltītais laiks tik īss, ka bez domāšanas piekritu. Un sapratu, ka bez uzvalka nekādi. Ar mani sazinājās kāda persona ar tik eksotisku vārdu, ka labu laiku dzīvoju neziņā, vai tā ir sieviete vai vīrietis. Lidojuma laiki tika saskaņoti, biļetes pirktas. Biļetes cena bija puse no manas mēneša algas, bet kāda tam nozīme, ne jau es pats par to maksāju. Es tikai uzvilku uzvalku. Ceļā pavadīju divas stundas un četrdesmit minūtes. Nonācu miglaini pelēkā un ne pārāk glītā pilsētā. Apmetos viesnīcā. Kaut gan tā būs tikai viena nakts, pasākuma rīkotāji izraudzījušies viesnīcu ar pašām senākajām tradīcijām visā pilsētā, ja ne pat valstī. Par atbilstošu cenu. Taču arī tās nav manas rūpes. Pasākums norit gludi un bez aizķeršanās. Pavisam ieradušies kādi trīs desmiti tādu kā es vai man līdzīgu. Sarunas galvenokārt grozās ap pašu pasākumu un tā jēgu. Par ko mums te būs jārunā? - vēlas uzzināt viesis no kādas citas netālas valsts. Un piebilst, ka patiesībā nevēlas runāt neko. Ka patiesībā ir rakstnieks un gribētu rakstīt, bet, lai nopelnītu kādu nebūt naudu, jābraukā apkārt pa šādiem pasākumiem. Uzvalkā. Tāpat kā visi pārējie, kas sasēduši apkārt sarežģītā daudzstūrī izvietotiem galdiem. Katram priekšā mazs mikrofons. Tiek izteikti kaut kādi viedokļi, kaut kas apspriests, taču bez vērā ņemamas aizrautības. Viesis no kādas kaimiņu valsts (es atvainojos par stereotipu kultivēšanu) visu diskusijas laiku prātīgi klusē. Pēc tam ir svinīgais mielasts. Visi priecīgi uzelpo. Neveicas vienīgi tiem, pie kuru galda apsēdies kāds no pasākuma rīkotājiem. Tiem ir indeve runāt vēl un vēl, bet runāšana traucē ēdienu un vīnu baudīšanu. Tomēr pamazām vien sarunas kļūst vaļīgākas. Kopā ar Turciju Eiropas Savienībā dažs būtu gatavs uzņemt arī Krieviju, savukārt Lielbritāniju ģeogrāfisku apsvērumu dēļ no Savienības izslēgt. Tādā garā. Atvadās visi kā draugi. Gan jau citureiz. Ir tuvu pusnaktij. Viesnīcā mani gaida netīkams pārsteigums. Manas prombūtnes laikā istabā bijusi apkopēja. No numura rūpīgi aizvākts itin viss, kas vien varētu liecināt par manu klātbūtni. Sākot ar zobu birsti un beidzot ar tīro kreklu. Zvanīšana viesnīcas darbiniekiem nelīdz. Apkopējas aizgājušas mājās, atrasto mantu kambarī iekļūt nav iespējams. Darbs viņām sākas pusastoņos, laikā, kad man jau jābūt lidostā. Laikā, kad man mugurā jau vajadzētu būt pavisam citam kreklam. Jo man taču mugurā ir uzvalks. Un pie uzvalka neder šāds tāds savalkāts krekls. Tas arī ir vienīgais, kas man atlicis - mans uzvalks. Patiesībā tas nemaz nav tik maz.