Vai Latvijas Zemnieku savienības noriets?

Ieskats pagātnē un citu valstu pieredzē Zemnieku jeb Lauksaimnieku partijas laika periodā starp Pirmo un Otro pasaules karu bija ievērojams politiskais spēks ar stabilu vēlētāju loku. Šo partiju pārstāvji tika ievēlēti parlamentos un iecelti atbildīgos posteņos ministrijās ne tikai Baltijā, bet arī citās Centrālās Eiropas valstīs, piemēram, Polijā, Ungārijā un Bulgārijā. Tas bija likumsakarīgi, jo šajās valstīs pirms Otrā pasaules kara raksturīgs spēcīgs lauksaimniecības novirziens tautsaimniecībā. Nav nejaušība, ka pēc padomju impērijas sabrukuma daudzās valstīs vēlējās atjaunot Zemnieku jeb Lauksaimnieku partijas. Galvenie iniciatori šo partiju atjaunošanā bija atgriezušies emigranti, pirmskara partiju biedri un bijušie lauksaimnieki. Atjaunot partijas bija vieglākais uzdevums. Partiju nosaukumus vēl pietiekami spilgti atcerējās tautu vairākums un daudzas no tām bija saistītas ar populāriem cilvēkiem. Daudz grūtāk bija risināt jautājumus: 1) kādai jābūt partijas vadībai, 2) kādu programmu radīt atjaunotām partijām - sekot pirmskara programmai vai radīt jaunas, 3) kā nodrošināt stabilu vēlētāju loku. Kā liecina publicētie pētījumi, vairākums lauksaimnieku partiju jau 90.gadu sākumā zaudēja vēlētāju uzticību. Galvenais iemesls - kolektivizācijas rezultātā lauku iedzīvotāju sastāvs un politiskie uzskati bija krasi mainījušies, un liela daļa lauku iedzīvotāju vairs nevēlējās atgriezties pie viņu priekšgājēju politiskās pārliecības un dzīvesveida. Tā rezultātā Rumānijas Lauksaimnieku partija 1992.g. vēlēšanās ieguva 3 procentus balsu, Austrumvācu Demokrātiskā zemnieku partija - 2,2 procentus, Serbijas Zemnieku savienība - 2,7 procentus, bet Slovākijas un Albānijas Zemnieku partijas atbalstīja tikai 0,1 procents vēlētāju. Publicētie pētījumi par Ukrainu liecina, ka Lauksaimnieku partija 1994.g. vēlēšanās ieguva 2,75 procentus balsu. Izņēmums bija Moldāvija, kur Demokrātiskā lauksaimnieku partija ieguva 43,2 procentus. Arī Polijā un Ungārijā zemnieku partijas ieguva 14-15 procentus balsu. Šeit ir jāņem vērā, ka Polijā padomju laikā netika ieviesta masveida kolektivizācija un pastāvēja individuālas zemnieku saimniecības. Latvijas pieredze Arī Latvijā tika atjaunota Zemnieku savienība ar vecbiedru un ārzemju latviešu piedalīšanos. Partiju atjaunoja kā labēja spārna partiju, tādu kā pirms kara, kad Latvijā pastāvēja individuālas zemnieku saimniecības, ieinteresētas stiprā partijā, kas pārstāvētu to intereses. Diemžēl liktenīgas kļūdas pieļāva pašā partijas atjaunošanas sākumā. Pirmkārt, pietiekami netika novērtēts, ka padomju varas gados lauksaimniecība tika pilnīgi pārveidota. Pēc pirmā padomju gada pieredzes turīgākie zemnieki, kā arī lauksaimniecības speciālisti 1944.gadā izbrauca no Latvijas. Vēl sekoja 1949.gada marta izsūtīšana. Kolektivizācija radikāli izmainīja sociālo struktūru laukos. Attīstoties rūpniecībai, daudzi aizgāja strādāt pilsētās, jaunatne izskolojās un arī neatgriezās laukos. Dalīšanās starp lauciniekiem un pilsētniekiem bija pavisam citāda rakstura nekā pirmskara gados. Daudzos kolhozos un padomju saimniecībās strādājošie labi nopelnīja, tādēļ arī pēc neatkarības atjaunošanas ne visi bija ieinteresēti kolhozu noārdīšanā, zemju atdošanā bijušajiem īpašniekiem un LZS atbalstīšanā. Otrkārt, partijas vadību sastādīja intelektuālā elite ar dažādu pieredzi, izglītību un politiskajiem uzskatiem. Viņu sociāli ekonomiskās intereses un politiskā orientācija ne vienmēr sakrita ar lauku iedzīvotāju interesēm. Mainoties partijas vadītājiem, mainījās arī partijas ideoloģiskie vadītāji, kuri katrs pēc savas sapratnes centās izstrādāt partijas programmu un piedāvāt to sabiedrībai. Šī programma nebija pašos pamatos veidota saskaņā ar tautu un nesakņojās tagadējā lauku dzīvē. Nepietiekama bija arī sadarbība ar agronomu biedrību, presi un citām sabiedriskajām organizācijām. Lai gan partijas biedru skaits šķiet pietiekami liels - 3000-4000, tas tomēr neveido pat 0,5 procentus no visiem balsstiesīgajiem vēlētājiem. Tātad lai iegūtu pārstāvniecību Saeimā, ir vajadzīgs ievērojams vēlētāju atbalsts. Rodas jautājums, kāpēc tomēr samērā daudz vēlētāju 5.Saeimas vēlēšanās balsoja par LZS? Atbildēt var īsi - dominēja materiālais princips, cerība, ka varēs atgūt pirmskara lauksaimniecības līmeni, radīsies jauni darbi un labklājība. Partijas ideāli un principi neinteresēja vēlētājus. Labākais pierādījums tam ir 6.Saeimas vēlēšanas, kad lauku ļaužu vidū lielus panākumus guva Saimnieks un Zīgerists. Šajās vēlēšanās dominēja Tautas partija, pret kuru pat Eduards Pāvuls (LZS kandidāts) izrādījās bezspēcīgs. Ko darīt turpmāk? LZS vadība un biedri ir nonākuši krustcelēs, kad, kā pasakās teikts, jāizvēlas viens no trim ceļiem: 1) pievienoties citai partijai, 2) mainīt nosaukumu, paturēt pašreizējo vadību un meklēt jaunu politisko arēnu vai 3) paturēt veco nosaukumu, nomainīt vadību un sākt pārveidot partiju. Pirmais ceļš. Biedru pievienošana no citām partijām jau ir noiets etaps. Lai gan daži darbojās veiksmīgi, pienācēju vairākums nav sekojuši LZS sākotnēji noteiktajam virzienam, bet gan pārvietojuši to no labējā spārna partijas pa kreisi. Partijas pievienošanās citai, jau nostabilizētai partijai arī ir problemātiska. Tām pašām jau ir izveidojies savs noteikts profils, stabila vadība, politiskā ideoloģija un atbalstītāju loks. Tās nevēlēsies palielināt iekšējo konkurenci un nesaņems pienācējus ar atplestām rokām. Kam gan ir vajadzīgi zaudētāji? Tomēr nevar izslēgt, ka apvienošanās nevarētu notikt. Kā panākumu politiskajā literatūrā parasti mēdz pieminēt Čehoslovākijas Lauksaimnieku partiju, kura, apvienojoties ar Zaļo partiju un Sociālistu partiju, izveidoja Liberālo demokrātisko savienību ar jaunu politisko programmu. Otrais ceļš. Politiskās partijas parasti veidojas kā starpnieks starp valsti un vēlētājiem. Partijas var sev veidot plašāku vai šaurāku atbalsta loku. Pašreizējā LZS vadība uzsver, ka partija pārstāv dažādu sociālo grupējumu intereses, ne tikai lauku. Diemžēl nosaukums saka ko citu, un ierindas vēlētājs tomēr skatās uz LZS kā lauku partiju. Arī citās valstīs ir grūti izskaidrot, ka LZS nav tikai zemnieku interešu pārstāve (Farmers Union). Var jau saprast vecbiedru sentimentu un vēlēšanos par katru cenu saglabāt veco nosaukumu un ideju, bet dzīve iet uz priekšu, rodas jaunas ekonomiskās un politiskās situācijas, ideoloģijas, vajadzības un jāiet līdzi laikmetam. Tomēr ar nosaukuma maiņu vēl būs par maz. Būs jāpiesaista jauni biedri no dažādiem sociāliem grupējumiem, jāveido jauna programma, jāatrod atbalsts tautā un presē. Ir ļoti jāšaubās, vai pašreizējā LZS vadība būs spējīga to izdarīt. Trešais ceļš. Sākt LZS organizēt no jauna ar aktīvu jaunu vadību, kura mācētu saistīt, nevis šķelt ierindas biedrus; būtu mazāk birokrātijas, mazāk atsevišķu valdes locekļu uzspiestas domas ierindas biedriem, bet vairāk ņemti vērā biedru ierosinājumi un priekšlikumi. Ja LZS grib mainīties uz labo pusi, tad ir jānāk tādai lauksaimnieku paaudzei pie vadības pults, kuras zināšanas politikā, ekonomikā un sadzīvē atbilst mūsdienu līmenim. Lielākā daļa LZS biedru ir Lauksaimniecības universitātes absolventi. Stabila bāze LZS darbībai būtu Jelgava, kur Lauksaimniecības universitāte ne tikai māca studentus, bet risina daudzas lauku problēmas, rīko kursus un sniedz padomus lauksaimniekiem.