Vai Lielā depresija var atkārtoties?

Tagad jautājums ir pelnījis nopietnu atbildi. Būtu jāsāk ar analīzi par to, kas bija Lielā depresija savā būtībā, jo 1929.-1933.gada ekonomiskais krahs ir notikums, kāds vērojams reizi gadsimtā. Atskatoties uz notikumiem pirms gandrīz 70 gadiem, mēs varam redzēt pasaules krīzes finansiālās saknes. 1914.- 1918.gada Pirmais pasaules karš iznīcināja pirmskara zelta standartu. Kara laika finansējumi lielākajā daļā Eiropas, Āzijas valstu un ASV noveda pie inflācijas. Pēc kara pasaulei bija nepieciešami desmit gadi, lai atkal atgrieztos pie zelta standarta. Šie mēģinājumi kā likteņa ironija sagatavoja augsni sekojošajai krīzei. Problēmas būtība: pašā zemākajā līmenī nebija pietiekamu zelta rezervju, lai apmierinātu augošās pasaules ekonomikas pieprasījumu pēc naudas, īpaši, ja ņem vērā strauji augušās preču cenas, ko radīja kara laikā notikusī naudas drukāšana. Tādējādi galvenās valūtas tikai daļēji bija nodrošinātas ar zelta rezervi. Investori zināja, ka, ja visi mēģinās nacionālo valūtu konvertēt zeltā, tad zelta rezerves izrādīsies nepietiekošas. Tā tas bija ne tikai katrā atsevišķā valstī, bet visās valstīs, kuras mēģināja atjaunot zelta standartu, kopā ņemtās. Rezultātā izveidojās paaugstināts nestabilitātes risks. Centrālās bankas visā pasaulē solīja, ka to nacionālās valūtas (britu sterliņu mārciņa, amerikāņu dolārs, franks utt.) var tikt pārvērstas zeltā pēc fiksēta kursa, neskatoties uz to, ka tām nebija pietiekoši zelta pilnas savu solījumu garantijas nodrošināšanai. Tik ilgi, kamēr investori bija apmierināti ar naudu, nevis zeltu, daļējs naudas masas nosegums ar zeltu problēmas neradīja. Bet, ja investori masveidā pamēģinātu apmainīt savu naudu pret zeltu, sistēma noteikti sagrūtu. Ierobežotās zelta rezerves radīja pašrealizējošās panikas iespējamību. Investori varēja neprotestēt pret to, lai glabātu naudu zelta vietā, kamēr viņi ticēja, ka citi investori rīkosies tāpat. Tomēr, kad sākās bēgšana no naudas pie zelta, šai paniskajai bēgšanai pievienojās visi investori, jo katrs no viņiem zināja, ka visas valūtas nodrošināšanai zelta nepietiek. Starp 1931. un 1936.gadu gandrīz visas valstis bija izsistas no zelta standarta, finansu panikas dēļ, kas parasti izplatās rikošetā no vienas valsts uz otru. Cita pēc citas Centrālās bankas paaugstināja procentu likmes un pastiprināja kredītpolitiku, lai nobremzētu zelta rezervju zudumu. Pēc šo pasākumu īstenošanas, kas strauji veicināja ekonomikas sašaurināšanos, valstis viena pēc otras iegrima ekonomiskajā depresijā. Visas valstis pārdzīvoja dziļu krīzi, un faktiski visas piedzīvoja ekonomisko krahu. Šo krīzi izdevās mīkstināt tikai pēc vairākiem gadiem, gandrīz visos gadījumos pēc tam, kad valstis atteicās no zelta standarta un tādējādi spēja apgriezt pretējā virzienā savu trīsdesmito gadu sākuma ierobežoto finansiālo politiku. Redzot šādu perspektīvu, mēs atkal varam uzdot sev jautājumu: vai globālā depresija nevarētu šodien atkārtoties? Vēsture rāda, ka globālā krīze notiek, vienlaicīgi samazinot naudas masu visos galvenajos ekonomiskajos centros. Pie šādas vienlaikus samazināšanas noveda zelta standarts kopā ar investoru paniku. Par laimi, šodien mums nav starptautiskā zelta standarta. Nav arī iemeslu, kādēļ galvenajām ekonomikām - ASV, eiro valstīm, Lielbritānijai un Japānai būtu jāpastingrina sava monetārā politika. Var minēt, ka tās varētu rīkoties kā finansu ortodoksālijas brāzmā. Bet nav neapgāžama iemesla, kādēļ vadošajām pasaules centrālajām bankām būtu jārīkojas līdzīgā veidā. Konkrētāk, viens no veidiem, kā pārvarēt pašreizējos finansiālos satricinājumus un izbēgt no daudz sliktākas krīzes, ir vadošo valstu monetārās politikas virzība monetārās ekspansijas virzienā. Pagājušā gada laikā Starptautiskais valūtas fonds jaunattīstības pasaulei sludināja monetāro stingrību. Rezultātā pilnīgi prognozējami notika strauja ekonomiskā samazināšanās. Ir pienācis laiks darīt galu lejupejošai spirālei ar pietiekoši ekspansīvas Eiropas attīstīto valstu un ASV politikas palīdzību, kā arī SVF jaunattīstības pasaulei doto padomu pilnīgi pretējas izmaiņu ceļā. Mums arī jānoraida monetārie «trakokrekli» (kā valūtas padomes un fiksētajie apmaiņas kursi), kas iedibina zelta standartu.