Valdis Ābols tulko lēni

Grāmatas tulkotāju ValdiĀbolu amerikāņu literatūras klasiķa apmešanās uz dzīvi mežāiedvesmojusi tik ļoti, ka pats reiz nopircis lauku māju upīteskrastā netālu no Dundagas. Diemžēl praktisko iemaņu dzīvei mežāValdim bijis krietni vien mazāk nekā Toro, tāpēc par galvenonodarbošanos izvērtusies darba tulkošana. Paspēt līdz 44 Voldenajeb Dzīve mežā ir pirmais Valda Ābola tulkotais pilna apjomadaiļdarbs. "Es sāku tulkot, kad man bija 27 gadi. Tas bija vecums,kad Toro aizgāja dzīvot mežā. Gribēju pabeigt tulkot pirms 44 gadusasniegšanas - vecuma, kad Toro nomira." Tā apmēram arī ir iznācis,jo tulkošanas process bijis ilgs. Valdis sevi sauc par lēnotulkotāju, kuram patīk ķimerēties ap teikumiem. Ar romānu viņšiepazinies jau 1987.gadā. "Manās rokās nonāca daži latviskiiztulkoti izvilkumi no grāmatas krievu valodā. Izlasītais tik ļotisaskanēja ar to, kas man tolaik bija svarīgs, ka manī pamodāssludinātāja tieksme. Es vēlējos, lai arī citi uzzina to, ko esizlasīju grāmatā. Es tulkoju pa vakariem un brīvdienām trīs gadus,jo dienā tolaik, kā zināms, bija daudz citu lietu, kurāsiesaistīties." Lai arī Valdim ir angļu filologa izglītība, lielasprakses tulkošanā pirms Voldenas viņam neesot bijis. "Bijuiztulkojis tikai dažus mūzikas žurnālu rakstus par grupām, kas manpašam bija mīļas, un vienu Džoisa stāstu. Kad sāku tulkot Toro,sapratu, ka esmu pieķēries kaut kam, ko nez vai spēšu pacelt." Toroteksts patiesi ir blīvs un stilistiski sarežģīts, tajā pašā laikālasītājs tiek apbērts ar pārdomu vērtām ogām, ko šodien glancētosžurnālos apraksta modernā dzīves stila sludinātāji. Toro raksta parprogresu, kas "ne vienmēr ir solis uz priekšu", par tautām, kurām"vajadzētu censties iemūžināt sevi nevis arhitektūras, bet domaspieminekļos", par pārcelšanos uz jaunu dzīvesvietu, kas irvienīgais veids, kā atbrīvoties no vecām mēbelēm, par iespējunetraucēti vērot pavasara atnākšanu mežā. Kad tulkojums bijapabeigts, Valdis Ābols aizbrauca uz Spāniju, kur četrus gadus bijapagaidu pilnvarotais lietvedis, pēc tam Latvijas vēstniecībasSpānijā pirmais sekretārs. Ar Toro tekstu tulkotājs būtu varējisstrādāt līdz mūža beigām, taču 1998.gadā, atgriežoties Latvijā,viņš sācis domāt par darba izdošanu. Lai arī Voldena Latvijā irmazpazīstams darbs, amerikāņu literatūras klasikai, ko tur apgūstkatrs skolēns, nav bijis grūti atrast izdevēju (Zvaigzne ABC).Grāmata iznākusi sērijā Slaveni teksti, taču Valdis uzskata, kaslaveno tekstu, kas būtu jāiztulko, joprojām ir ļoti daudz."Paldies Dievam, pirms pāris gadiem iznāca Hermana Melvila MobijsDiks. Jāiztulko būtu gan Toro laikabiedrs Natanjels Hotorns, arīRalfs Valdo Emersons. Bez šo autoru tekstiem XIX gadsimta amerikāņuliteratūra vispār nav iedomājama. Es gan nedomāju, ka gribētuuzņemties šo darbu tulkošanu. Kad pirmo reizi izlasīju Torocitātus, tos tūlīt pieņēmu kā savus, tagad esmu kļuvis kritiskāks,sevišķi attiecībā uz to grāmatas daļu, kas veltīta pārdomām parsabiedrību." Latvijas daba - pārāk sentimentāla Kritiku Valdisneattiecina uz grāmatā pausto dabas filozofiju - tā šodienaskontekstā viņam grāmatā šķiet visvērtīgākā. "Amerikāņiem irbagātīgs dabas aprakstu klāsts, kuru mums būtu interesanti lasīt.Dabas literatūra, ko radījuši latvieši, ir stilistiski sausa vaiarī gluži pretēji - pārāk sentimentāla." Viņaprāt, Latvijā trūkstrakstnieku, kas par dabu rakstītu ar iekšēju kaisli un no oriģinālaskatpunkta. "Vienīgā grāmata, kas mani skolas laikā stipriiespaidoja, bija Jāņa Akuratera Kalpa zēna vasara. Tajā bijapastorālā noskaņa, kas manī atsaucās." Ar dabu lielā mērā saistītsir Valda Ābola darbs Vides filmu studijā, kur viņš ir vadītājavietnieks. Lai arī viena šā darba daļa prasa daudz administratīvuprasmju, otra ir radoša, jo Valdis piedalās tekstu rakstīšanāraidījumu sižetiem un filmām. Arī tulkošana nav atmesta malā -pirms kāda laika iznāca Borhesa stāstu izlase, kurā divi stāstibija Valda tulkoti. Toro raksta, ka grāmata ir adresēta nabadzīgiemstudentiem un tiem, kuri gaužas par grūtajiem laikiem tā vietā, laimēģinātu tos uzlabot. "Man arī gribētos, lai šo grāmatu izlasastudenti, jo tas ir pareizais vecums, kad to darīt," domātulkotājs. Viņš atgādina, ka grāmata tapa romantisma laikmetā, kadatdzima alkas pēc zaudētās paradīzes - pirmatnīguma ar nevainīgaslaimes sajūtu. "Tas bija laiks, kad cilvēki dzīvoja saskaņā nevisar mašīnām, bet ar kaut ko dzīvu, elpojošu," stāsta Valdis."Briesmīgākais, ko Toro paredzēja - tehnikas progress kļūs parfetišu. Cilvēki sāka kalpot lietām un kļuva par savu darba ieročuvergu." Tolaik šī atziņa virmoja gaisā, un Toro to konfrontēja arikdienas realitāti. Laikabiedru atsauksmes bija nievājošas, jocilvēce bija pārņemta ar industriālo revolūciju. Arī Valdis navdrošs, ka tulkojums iznācis pareizā laikā, jo apkārt daudzinātāatgriešanās pie pamatvērtībām šķiet tikai īslaicīga modeslieta.