Viena nama daudzās sejas

Atliek vien cerēt, ka kādreiz vēl atdzīvosies lepnā māja Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 12, kurā desmitiem gadu pulsējusi Latvijas sabiedriskā un kultūras dzīve. Viena no pirmajām akmens augstceltnēm, kas XIX gadsimta nogalē uzcelta ārpus toreizējā Rīgas centra un vēstījusi rīdziniekiem, ka Rīga kļūs aizvien lielāka un lielāka. Kad 20.gados to nopirka toreiz nozīmīgāko preses izdevumu īpašnieki Antons un Emīlija Benjamiņi, māja kļuva par daudzu sabiedrisko un kultūras notikumu, jā, arī skandālu centru. Pēc kara, topot par Rakstnieku namu un radošo savienību mītni, mājas sienas bija vienas no pirmajām, kas dzirdēja padomju ideoloģijas nesaistītas domas. Benjamiņu namā veidojās Tautas fronte, un tajā pasniedza zupu barikāžu dienu dalībniekiem. Šķiet, ka māja, pilna pagātnes notikumu, runu, domu un leģendu, joprojām vēl elpo. Atliek tikai atvērt graciozo meiteņu skulptūru izgreznotās durvis, lai dzīve tajā atgrieztos. IEPAZĪŠANĀS KAFIJA RĪGAS SAVRUPNAMĀ 1880.gads. Desmitiem un desmitiem Rīgas Amatnieku biedrības diskusiju dalībnieki, uzcienāti ar melnu kafiju, mazliet satraukti, drūzmējās Rīgas greznākā savrupnama ieejas vestibilā. Gaidot nama būvdarbu vadītāju Hankes kungu, ko mājas īpašnieks norīkojis tiem par gidu mājas iepazīšanai, viņi apcerēja, kāds tomēr gods iekļūt to nedaudzo rīdzinieku vidū, kuriem ir iespēja izstaigāt šo lepno, ārzemniecisko pili. Lieltirgotāji Pfābi savu namu bija uzcēluši jau pirms četriem gadiem - 1876.gadā -, izraisot īpašu rīdzinieku ziņkārību ar to, ka ēkas projekta izstrādei ataicināti Berlīnes arhitekti Vilhelms Bekmanis un Hermanis Ende. Izstaigāt māju drīkstēja tikai īpaši viesi, pārējie uz to nolūkojās no ārpuses. Tiesa gan, īpaši snaikstīties, lai priecētu acis ar ēkas fasādi, nevajadzēja - 1876.gadā, kad no lepnās mājas tika nolobītas sastatņu kārtas, tās apkārtne bija diezgan tukša, tuvumā atradās tikai dažus gadus agrāk celtais Rīgas Latviešu biedrības nams un gluži jaunā Aleksandra ģimnāzija, tagadējā Mūzikas akadēmija. ŠAMPANIETIS PIE PRESES KARAĻA 1928.gads. Lieltirgotāji Pfābi savu māju pārdevuši jaunajiem latviešu bagātniekiem Antonam un Emīlijai Benjamiņiem, kuru īpašumā no 1911.gada bija laikraksts Jaunākās Ziņas un kuri jau četrus gadus rūpējās par ilustrētā žurnāla Atpūta izdošanu. Benjamiņiem bija daudz padomdevēju nama labiekārtošanā. Viņiem piedāvāja veidot gan gleznu galeriju - kaut ko līdzīgu Tretjakova galerijai Maskavā -, gan latviskas reprezentācijas telpas ar Anša Cīruļa vai Jūlija Madernieka mēbelēm un paklājiem. Taču Benjamiņas kundze noraidoši purināja galvu, dzirdot tautiskuma mīļotāju ieceres, un ataicināja telpu iekārtošanas speciālistu no Berlīnes. Viņš arī noteica, kādi paklāji un gobelēni, kādas tapetes, lustras un mēbeles īstiem bagātniekiem jāiegādājas. Tikai Benjamiņa kundzes adoptētā māsas dēla Jura istabas iekārtošanai arhitektam Eiženam Laubem uzdots sagādāt latviskas mēbeles. «Laubem ir cienīgs un skanīgs vārds, bet maz saskares ar latvisko gaumi un stila meklējumiem,» grāmatā Latvijas preses karalis raksta kādreizējais Jaunāko Ziņu un Atpūtas atbildīgais redaktors Jānis Kārkliņš. «Kaut ko tumšsarkani nokrāsotu viņš sagādā, pamatā ņemdams lauku istabu. Diemžēl šī vienkāršā lauku istaba nu pagalam neiederas apkārtējā greznībā. Latvisko tā neceļ, bet kompromitē. Benjamiņi to klusībā saprot un viesiem latvisko telpu nerāda.» No tiem laikiem saglabājusies kāda vēstule, kurā E.Laube pauž nožēlu par Benjamiņu pāra gaumi, tagad stāsta Rakstnieku savienības (RS) izpilddirektors Jānis Ķuzulis. Mājas pirmais stāvs pārplānots pamatīgi - nojaukti kamīni, mainīts istabu izvietojums un logu mozaīkas. «Izdauzījuši mūsu skaistās vitrāžas un ielikuši to vietā milzīgas tautu meitas,» viesojoties mājā, pukojusies Pfābu mazmeita Urzula Pfāba. Toties, pēc J.Kārkliņa rakstītā, šādas greznas un plašas telpas gājušas pie sirds Benjamiņu viesiem, kuri lūgti uz slavenajām preses karaļpāra ballēm. Dāmas, izgājušas uz balkona atvēsināties no dejošanas un kavalieru glaimiem, varēja iemalkot šampanieti un noelsties: «Dzīvo gan tie Benjamiņi!» KAFEJNĪCA BRĪVDOMĀTĀJIEM 1955.gads, pie bijušā Benjamiņu nama pulcējās simtiem ļaužu, lai iekļūtu mājas zālē un pēdējo reizi izvadīšanā paskatītos uz rakstnieci Elīnu Zālīti. Starp viņiem, izbaudot aprīļa cerīgo gaisu, mīņājās arī Latvijas Valsts universitātes filoloģijas students Ilgonis Bērsons. Neskaidriem nostāstiem atstāti tie okupācijas un kara gadi, kad Benjamiņu namā ierīkota Padomju Savienības armijas, vēlāk nacionālsociālistiskās Vācijas armijas komandatūra. Pēc J.Ķuzuļa vārdiem, skaidri zināms tikai tas, ka māju K.Barona 12 Rakstnieku savienība par savu mītni uzskata kopš 1947.gada. Lai gan vācu karavīri namu papostījuši vēl vairāk nekā par barbariem dēvētie krievu zaldāti, māja bija tik labā stāvoklī, ka RS pirmajam saimnieciskajam direktoram rakstniekam Jānim Aneraudam naudu restaurācijai nevajadzēja lūgt. Namā, kurā ļaudis atvadījušies no E.Zālītes, jau pēc gada tas pats students I.Bērsons kopā ar kursa biedriem svinēja Filoloģijas fakultātes izlaidumu. Ēsts, dzerts un jautri runāts tika Rakstnieku nama pagrabā kafejnīcā Pegazs. Kafejnīca gan drīz tika slēgta. Vieni stāsta, tādēļ, ka iereibušajiem māksliniekiem mēles kļuvušas pārlieku vaļīgas, citi - vecās paaudzes rakstnieki kļuvuši par vārgu, lai diendienā apkamptos ar pudeli. Tādēļ viņiem kafejnīcas vietā ierīkoja poliklīniku. 1963.gads I.Bērsona atmiņās palicis kā laiks, kad rakstnieki radošās inteliģences sanāksmē, kas sasaukta ar nolūku strostēt literātus, uzdrīkstējušies iebilst Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas diktātam. Sanāksmē uzstājušies partijnieki ar referātiem, ka pārāk jau nu savdabīgi, idejiski nesaprotami raksta Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Monta Kroma un Ēvalds Vilks. «Saņēmu dūšu un iebildu, ka rakstnieka darbu tā nevar vērtēt,» atminas I.Bērsons. Pēcāk laikrakstā Padomju Latvijas Komunists Augusts Voss rakstīja, ka «ne visus radošos darbiniekus kritika pamudināja uz pareiziem secinājumiem. Par to liecina jaunā kritiķa I.Bērsona uzstāšanās. I.Bērsons centās aizstāvēt rakstniekus un dzejniekus, kas pieļāvuši idejiskas kļūdas un juceklību. Patiesībā viņš izteica šaubas par to, vai nepieciešams partejisks un principiāls novērtējums literatūras parādībām.» Pēc I.Bērsona uzstāšanās radošās inteliģences sanāksmē RS bija jāsasauc atklātā partijas sapulce, kurā jāapspriež arī jaunā literatūras kritiķa izpratne par partejisku literatūras vērtējumu. «Būs labi, būs labi,» mierināja RS priekšsēdētājs Valdis Lukss. Tā arī ir. RS I.Bērsons nebija vienīgais, kurš uzskatīja, ka literatūrai nav novelkamas ideoloģiskas robežas. PAR DROSMI UN TIEM, KURU VAIRS NAV! 1973.gads. Jaunais RS darbinieks Jānis Ķuzulis pavisam apmulsis lūkojās uz savām autoritātēm. Rakstnieku namā partijas sapulcē runāja tādas ķecerības, ka jaunpienācējiem no brīnumiem mati saslējās gaisā. Tā Arvīds Grigulis, īstens partijnieks, vienu no partijas sapulcēm sāka ar teikumu: «Aizvakar es iegāju Skapī. Ceru, ka šai publikai nav jāpaskaidro, kas ir Skapis.» - «Vismaz man dzirdētais bija milzīgs pārsteigums,» atceras J.Ķuzulis. 1978.gada augustā Rakstnieku nams tika posts dzejnieces Olgas Lisovskas 50 gadu jubilejai. Pirmā jubileja, kad šampanietis, vīns un augļi tika baudīti pilnīgi visās pirmā stāva telpās. Kabinetiem durvis vaļā, lai telpas būtu gana ne tikai Olgas draugiem un kolēģiem, bet visam RS personālam, arī apkopējām un durvju sargiem. «Vēlāk visi šo jubileju atminējās kā Olgas kāzas,» smejas Jānis Ķuzulis. 1983.gads. Benjamiņu nams gandrīz pēc 50 gadu pārtraukuma piedzīvoja restaurāciju, kuru vadīja arhitekti Pēteris Blūms un Liesma Markova. J.Ķuzulis nebeidz priecāties, cik lieliski izskatījās atjaunotais ieejas vestibils, kāpnes un reprezentācijas telpas. Atjaunošana notika, saglabājot oriģinālās vērtības. Vienīgais, kas bija jānomaina, - nolietotās Benjamiņu laika zīda tapetes un parkets, kas vairs nebija restaurējamas. Jaunās zīda tapetes pa blatu tika atvestas no Ungārijas, vecā parketa vietā ielikts Bēnes vai Limbažu ozolkoka parkets. «Labi, ka šajās telpās saimniekoja radoši cilvēki,» nospriež rakstniece un literatūrzinātniece Saulcerīte Viese. Benjamiņu nama bijušās dzīvokļa istabas kļuvušas par darba telpām ne tikai Rakstnieku, bet arī Mākslinieku un Komponistu savienībai. Te bija žurnāla Karogs un laikraksta Literatūra un Māksla redakcijas. Pēc S.Vieses vārdiem, te strādāja cilvēki, kas zināja nama vērtību. RS daļu Mirdzas Ķempes mantojuma izmantoja, lai nopirktu mēbeles, kuru dizains atbilst mājas krāšņajam eklektismam. Nospiedošs un smags klusums Rakstnieku namā iestājās 1984.gadā. Tas turpinājās uz ielas un virzījās pa K.Barona un Elizabetes ielu pāri to cilvēku galvām, kas uz namu bija atnākuši atvadīties no dzejnieces Ārijas Elksnes. J.Ķuzulim šī izvadīšana sagādājusi vienu no smagākajiem dzīves pārbaudījumiem - viņam vajadzējis vakarā aizvērt Rakstnieku nama durvis, atstājot aiz tām cilvēkus, kuri bija nākuši atvadīties no mirušās. «Nevienam nenovēlu to piedzīvot,» viņš saka. 1985.gads. Dainu tēva Krišjāņa Barona 150.jubileja. Vēl pirms pāris gadiem Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā komiteja iebilda pret šīs dzimšanas dienas svinēšanu, jo folklora taču ir feodālisma palieka un K.Barona mazdēls cīnījies pret lieliniekiem. Taču RS panāca, ka Dainu tēva jubileju tomēr pieminēja ar konferencēm, koncertiem, izstādēm un jaunām grāmatām. 1986.gads. Miris Jūlijs Vanags. Rakstnieku savienībā, rīkojot bēru mielastu, ne prātā neienāca doma, ka tā dēvētā sausā likuma dēļ neiedzertu pa glāzei, lai aizgājējam vieglas smiltis. Kāds par to paziņoja partijniekiem, un Jānis Ķuzulis tika izsaukts uz partijas māju, lai pārrunātu notikušo. Tā un tā, var saprast bēriniekus, bet kādam vismaz rājiens jāizsaka. Vai Ķuzulim nebūtu iebildumu, ja rājienu izteiktu viņam. «Esmu ar mieru,» smiedamies noraustījis plecus Ķuzulis. Nevienam nav noslēpums, ka bija rakstnieki, kuru klātbūtnē nevarēja teikt visu, ko domā. Tomēr vairākums rakstnieku bija brīvdomātāji, kuru klātbūtnē nevajadzēja bīties runāt. «Rakstnieku savienība bija vienīgā Padomju Latvijas institūcija, kurai partijnieki neķērās klāt, zinot, ja neļaus runāt, būs skandāls pa visu Latviju,» stāsta S.Viese. Ne reizi vien RS bija izdevies pārliecināt partijas biedrus, ka cenzūras apšaubītais literārais darbs nav kaitīgs Padomju Savienības pastāvēšanai. Tā panāca iespēju publicēt Knuta Skujenieka dzejoļus. Ilgi, ilgi sprieda, vai Aleksandra Čaka kopotajos sējumos publicējama poēma Mūžības skartie. Tā kā RS kategoriski iebilda pret šī darba ignorēšanu vai atsevišķu rindiņu izsvītrošanu, atrada kompromisu - sējumos ievietoti periodikā iespiestie dzejoļu pirmpublicējumi, kas apvienoti ar nosaukumu Dziesmas par latviešu strēlniekiem. J.Ķuzulis, noraugoties uz 80.gadu notikumiem, ir pilnīgi pārliecināts, ka Rakstnieku savienība bija tā vieta, kur atmoda izdzīvoja savu inkubācijas periodu. CŪKU KAUTĶERMEŅI VERANDĀ 1988.gads. Rakstnieku nama zālē notika Radošo savienību padomes sēde, kurā pieņēma lēmumu dibināt Latvijas Tautas fronti, pirmo reizi apsprieda tās statūtus un programmu. Par Tautas frontes rīcības komitejas vadītāju ievēlēja Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Jāni Peteru, par koordinācijas centra vadītāju - Mākslinieku savienības valdes sekretāri Sandru Kalnieti. «Pa Benjamiņu nama kāpnēm, kas pavasarī bija atjaunotas, daudzo kāju iemīts gaišais celiņš veda augšup uz Mākslinieku savienību,» savā grāmatā es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza atceras S.Kalniete. «Pa to plūda cilvēki gan aprunāties un izkratīt sirdi, gan arī ziedot naudu frontes kongresa rīkošanai.» 1991.gads. «Eu, veči, varbūt aizejam līdz Rakstnieku namam zupu ieēst,» nokliedzās viens no lauku vīriem, kuri gandrīz diennaktīm ilgi sargāja Augstākās Padomes ēku. Pa bijušo Benjamiņas kundzes virtuvi rosījās Lilija Dzene, S.Viese, Anda Līce, Bruno Saulīša atraitne Skaidrīte Saulīte un vēl daudzi, daudzi RS biedri. Liels bija S.Vieses un citu zupas vārītāju pārsteigums, kad kādu dienu atsprāga Benjamiņu durvis un tajās parādījās laucinieks ar diviem lieliem cūku kautķermeņiem. «Lūdzu,» viņš teica, nometis smagumu no pleciem. Tas esot Rīgas sargātāju pabarošanai. Rakstnieces un dzejnieces stāvēja vaļā mutēm. Neviena nezināja, ko ar tādiem gaļas blāķiem darīt. Nezin kā sameklēja miesnieku, kurš turpat vasaras dārza verandā, kur Pfābi droši vien kādreiz no porcelāna traukiem kafiju dzēruši un Benjamiņu viesi šampanieti malkojuši, sacirta cūkas gabalos. S.Viese, atmiņās atgriezdamās barikāžu dienās, klusi vēroja maizītes tiesājošos cilvēkus, kuri apbrīnas pilniem skatiem pētījuši griestu dekorus. Viņu cieņa pret Benjamiņu namu bija tik liela, ka ne uz galda, ne grīdas nebija ne drupačas. Smēķēt šajās telpās neviens neuzdrošinājās. «Cilvēkos bija milzīga bijība pret Benjamiņu namu. Aizkustinoša cieņa,» atminas S.Viese. No visiem atmodas laika notikumiem S.Viesei emocionāli visiespaidīgākais šķiet laiks, kad izsūtījuma gadus Sibīrijā pārdzīvojušie nāca uz Rakstnieku namu, lai nodotu krājumam Via dolorosa savas atmiņas. Savākt materiālus krājumam pieteicās dzejniece Anda Līce, kas pati bija pārdzīvojusi izsūtījumu. «Viņas kabinetā bieži raudāja. Tā bija brūču atvēršanās,» saka S.Viese. SNIEGA PĀRSLAS ATVADĀM 1997.gads. Auksts decembra vējš dzenāja sniegpārslas un plūkāja svecīšu liesmas pie Benjamiņu nama durvīm. Ļaudis drūzmējās vestibilā un pie ieejas, lai redzētu, kā tiek noņemta plāksne ar norādi, ka aiz šīm durvīm strādā Rakstnieku Savienība. Sabiedrība Benjamiņu īpašumi, ko izveidojuši Benjamiņu dzimtas daudzie mantinieki, nolēma nepagarināt nomas līgumu ar radošajām savienībām. Visas Benjamiņu ģimenes mēbeles, ko bija izmantojusi RS, atstātas Barona ielā 12, stāsta J.Ķuzulis. Tur palikušas gan RS restaurētās klavieres, kuras komponists Raimonds Pauls uzskatījis par izcilāko Latvijas flīģeli, gan nacionālā romantisma stilā veidots skapis, uz kura rotājušās tautu meitu statujas, Antona Benjamiņa kabineta iekārta, Ludolfa Liberta glezna Parīzes skats un Jaņa Rozentāļa gleznotais Rūdolfa Blaumaņa portrets. Cik zināms J.Ķuzulim, mēbeles nonākušas Emīlijas Benjamiņas audžudēla sievas Johannas Benjamiņas īpašumā, un tagad pēc viņas nāves 2000.gadā tās atrodas bijušajā Benjamiņu vasaras rezidencē Valdeķos. «Man žēl, ka, pametot Benjamiņu namu, Rakstnieku savienība bija spiesta izdalīt savas bibliotēkas grāmatas,» atzīstas S.Viese. Neviens īsti nezina, cik daudz bija grāmatu RS bibliotēkā, bet, pēc I.Bērsona vārdiem, tās piepildījušas sešas septiņas Benjamiņu mājas istabas. «Benjamiņu nama telpas bija mājīgas,» domīgi skatoties kādā neesošā punktā, saka J.Ķuzulis. «To es konstatēju šā gada maijā, kad biju uzaicināts uz kādu jubileju, kas notika Benjamiņu namā. Trīs gadus tur nebiju bijis. Antona Benjamiņa jeb Andreja Upīša kabinetā virs kamīna ir speciāla vieta lielai gleznai, kur Benjamiņu laikā atradās Jāņa Miesnieka Dienišķā maize, mūsu laikā - Eduarda Veidenbauma portrets. Tagad tur ir ielikts spogulis. Skaisti un vēsi.»