Vilis Samsons: Tā ir kampaņa pret sarkanajiem partizāniem

gadā ar Mazo Batu sādžas iedzīvotājiem aizturētā V.Kononova tiešais priekšnieks kara gados, tagad Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis atvaļinātais pulkvedis Vilis Samsons līdz lietas izskatīšanai tiesā gan nevēlējās komentēt prokuratūras darbu šajā lietā, tomēr uzskata, ka šīs lietas sākšana ir sarkano partizānu nomelnošana. Lai gan saskaņā ar likumu pēc aizturēšanas apsūdzību personai var uzrādīt 30 dienu laikā, bijušajam specgrupas komandierim V.Kononovam uzrādīt apsūdzību Ģenerālprokuratūra iecerējusi jau tuvāko dienu laikā, Dienai pastāstīja Ģenerālprokuratūras preses sekretāre Dzintra Šubrovska. V.Kononovs tiek turēts aizdomās par kara noziegumu izdarīšanu. Personai, kuru tiesa atzīst par vainīgu kara noziegumu izdarīšanā, saskaņā ar kriminālkodeksu var piespriest mūža ieslodzījumu vai ieslodzījumu no 3 līdz 15 gadiem. Manu uzvārdu partizāni nezināja Kā Diena rakstīja, ierosināta krimināllieta par kara noziegumiem, kas notikuši 1944.gada maijā Mazo Batu sādžā Latgalē. It kā atriebjoties par kādas citas partizānu grupas nodošanu vāciešiem, V.Kononova vadītā partizānu grupa noslepkavoja 9 cilvēkus, viņu vidū trīs sievietes. TRNIN virsprokurors Uldis Strēlis apliecināja NIP birojam, ka «Kononova rakstveida atskaitēs un atmiņās parādās Vilis Samsons kā persona, kas devusi norādījumus Kononovam «tikt skaidrībā ar Batiem» (razobratsja s Batami - krievu val.)». V.Samsons sarunā ar NIP biroju neatceras, ka būtu devis jebkādus rīkojumus partizāniem par izrēķināšanos ar Batu sādžas iedzīvotājiem. Arī liecinieku liecības par šo gadījumu, viņaprāt, nav objektīvas: «Avīzē Panorama Latvii publicētas kāda «liecinieka» atmiņas par to, ka viņš esot bijis klāt apspriedē, kurā mans pārstāvis esot uzstājis, ka Batu ciemata fašisti ir jāiznīcina nekavējoties, nevis jāgaida, kad ieradīsies sarkanā armija. Tas taču ir pilnīgs absurds, ka tādas lietas būtu apspriestas deviņgadīga puišeļa klātbūtnē, kāds tolaik bija šis liecinieks. Bez tam tolaik valdīja stingra konspirācija un manu uzvārdu nemaz tādi ierindas partizāni nezināja.» V.Samsona pakļautībā bijušas 7 partizānu vienības, kurām bija pakļauti atsevišķi darbojošies 8 partizānu vadi. V.Kononova vads bija izvietots pie Zilupes un skaitījās spridzinātāji, kas postīja dzelzceļu un citas vācu armijai nepieciešamās komunikācijas. Šis vads bija tieši pakļauts Zilupes vienībai. Partizānu brigādes štābs, kur bija arī V.Samsona pastāvīgā uzturēšanās vieta, bija izvietots Liepnā. V.Samsons stāsta, ka partizānu štābā netika plānotas konkrētas sīkas operācijas, bet tikai koordinēta kopīgā vienību darbība: «Mums par lielām lietām bija jādomā, vai tad mums bija laiks un iespējas domāt par šādiem niekiem. Kara laikā bija 88 lielās soda ekspedīcijas, tās gan mēs plānojām, par tām mums bija jābēdā. Manā rīcībā esošā informācija neļauj apgalvot, ka Batos būtu notikusi kāda izrēķināšanās ar iedzīvotājiem.» Kononovs bijis lielīgs Tomēr, kā liecina padomju laika publikācijas par V.Kononova partizānu varoņdarbiem, notikumi Batos nebija noslēpums. Arī V.Samsons grāmatā Partizānu kustība Ziemeļlatvijā ir minējis, ka «1944.gada 25.maijā Kononova vads ar pēkšņu uzbrukumu iznīcināja «atbalsta punktu» Batu sādžā. Kaujā krita 9 fašisti - apkārtnē nīstie darbaļaužu bendes un partizānu nodevēji». Līdzīgas ziņas par notikumiem Batos minētas padomju laika enciklopēdijās. Kā tagad stāsta V.Samsons, šīs ziņas par notikumiem Mazo Batu sādžā savai 1948.gadā tapušajai grāmatai un arī Latvijas Mazajai padomju enciklopēdijai, acīmredzot, ņēmis no partizānu vienību vadītāju atskaitēm. Viņš pieļauj iespēju, ka varēja nezināt par V.Kononova vada konkrētām operācijām, kā tieši partizāni rīkojušies un vai izrēķinājušies ar Batu sādžas iedzīvotājiem, jo pats tādās operācijās nav piedalījies. «Man bija pakļauti kopumā kādi 1500 partizāni, es viņus vispār nepazinu, tur bija visstingrākā konspirācija. Tāda tiešu pavēļu došana nebija iespējama. Vasilijs Kononovs, kurš komandēja vienu vadu, bija man zināms, bet es nekad neesmu devis viņam uzdevumu iznīcināt šā ciema šucmaņus», saka V.Samsons. V.Kononovu uzreiz pēc kara beigām viņš nav saticis un pārrunājis šo operāciju, taču par to, kā, pārģērbušies vācu formās, V.Kononova partizāni iebrukuši sādžā, V.Samsons dzirdējis no paša V.Kononova: «Sešdesmitajos gados mēs tikāmies kādā saietā un tad viņš lielījās, kā likuši vācu cepures galvā, lai nepazīst, un kā jājuši uz Batiem ar zirgu dziedādami. Man tas likās smieklīgi, jo kas tad tur Kononovu nepazina, viņš taču bija no kaimiņu sādžas. Toreiz es viņu satiku un teicu, ka viņš jau tad ir darbojies pilnīgi kā Štirlics no filmas, jo tas nebija ticami, ka Kononovu, kurš bija dzimis blakus sādžā pat pārģērbušos nebūtu atpazinuši ciema iedzīvotāji.» 50 gadus sarkanie partizāni tika saudzēti Kamēr tiesa nav pierādījusi V.Kononova vainu kara noziegumā, V.Samsons atsakās kādu nosodīt, tomēr atzīst, ka, uzzinājuši par šo notikumu no preses, bijušie partizāni to pārdzīvojuši. Tas, ka kara gados bijuši arī partizāni marodieri, esot pilnīgi iespējams, jo bija arī dažādas nekontrolējamas grupas. Šī lieta par kara noziegumiem, ko, iespējams, pastrādājis bijušais partizāns V.Kononovs, ir pirmā krimināllieta, kad tiek apsūdzēts sarkanais partizāns. Uzreiz pēc Otrā pasaules kara Latvijā par kara noziegumiem masveidā tika tiesāti gan nacionālie partizāni, gan leģionāri un citi «fašistu līdzskrējēji». Fakti par sarkano partizānu slepkavībām un laupīšanām ir fiksēti pat padomju laika arhīva dokumentos, tomēr nekad tādas lietas netika izmeklētas. Arhīvu fondos tās glabājās ar atzīmi «pilnīgi slepeni». Arī V.Samsons piekrita, ka šādu lietu, par kurām būtu plašas publikācijas presē, par viņa vienību nav bijis un par citiem viņš nevar atbildēt. Turklāt pašu partizānu kara tiesa jeb tribunāls ar augstāko soda mēru esot sodījusi vairākus marodierus. Konkrētu skaitu viņš gan nevarot nosaukt, jo tas noticis lielā slepenībā.