Vīriešu un sieviešu loma Latvijas ģimenēs un sabiedrībā

Atšķirībā no citām sabiedrībām. Latvija šā gadsimta laikā vien piedzīvojusi vairākus politiskos režīmus, reizē ar to mainījušās arī valdošās ideoloģijas, sociālā kārtība un vērtību sistēmas. Šādā pārmaiņu situācijā atrodamies arī pašreiz. Periodiskā vērtību un uzskatu maiņa nav ļāvusi izveidoties stabilai sociālai kārtībai, spilgti izteiktām vērtībām un konsekventiem uzskatiem par sociālo lomu saturu un uzdevumiem. Lai arī cenšamies padomju laiku aizmirst un savās sociālajās attiecībās pēc iespējas nepieminēt, tomēr padomju laikā apgūtās sociālās lomas un sociālo attiecību stereotipi joprojām ir dzīvi mūsu apziņā. Izslēdzot vai ignorējot šo periodu un tikai orientējoties uz Eiropas domāšanu un izpratni, mēs nekad nesapratīsim, kas ar mums kā sabiedrību noticis un notiek. Latvijas sabiedrības priekšstati par dzimumu sociālām lomām tika noskaidroti Filozofijas un socioloģijas institūta pagājušajā gadā veiktajā aptaujā Vīriešu un sieviešu sociālās lomas ģimenē un sabiedrībā (N=1200), pētījums tika finansēts no programmas Sociālā attīstība un drošība līdzekļiem. Izmantosim galvenokārt šā pētījuma datus, lai raksturotu mūsu sabiedrības priekšstatus par to, kas jādara sievietēm un kas vīriešiem, ko mūsu sabiedrība gaida no katra dzimuma ģimenē un sabiedrībā kopumā. Vecāki cilvēki aizstāv tradicionālo pienākumu dalījumu Tradicionālais lomu dalījums ģimenē ir: vīrs - maizes pelnītājs un sieva, kas rūpējas par māju un bērniem. Arī Latvijā veiktajā aptaujā šādam uzskatam pilnīgi un daļēji piekrita 86% vīriešu un 77% sieviešu. Šim tradicionālajam pienākumu dalījumam vairāk piekrita vecāki cilvēki nekā jaunāki, īpaši atšķiras jaunu un gados vecāku sieviešu uzskati. Apgalvojumam, ka vīra pienākums ir pelnīt naudu, sievas - rūpēties par māju un ģimeni, pilnīgi piekrīt 19% sieviešu vecumā līdz 25 gadiem un 42% sieviešu pensijas gados. Uzmanību pievērš fakts, ka lielākās daļas cilvēku apziņā šis viedoklis nav pretrunā ar uzskatu, ka gan vīram, gan sievai jādod ieguldījums ģimenes budžetā - arī šim viedoklim pilnīgi vai daļēji piekrituši 91% aptaujāto vīriešu un 95% aptaujāto sieviešu. Strādājoša sieviete vai nestrādājoša māte Tāpat arī lielākā daļa aptaujāto pilnīgi vai daļēji piekrīt apgalvojumam, ka strādājošai mātei var būt tikpat labas attiecības ar bērniem kā nestrādājošai (79%), un tikpat daudz pilnīgi vai daļēji atzīt, ka mazi bērni un ģimenes dzīve kopumā cieš no tā, ka sieviete strādā (80%). Pirmajam apgalvojumam lielākā aptaujāto daļa piekrīt pilnīgi - 52% vīriešu un 58% sieviešu, otrajam apgalvojumam pilnīgi un daļēji piekrītošo daļas ir līdzīgākas: pilnīgi piekrīt 46% vīriešu un 52% sieviešu, daļēji - 33% vīriešu un tik pat daudz sieviešu. Jaunāki cilvēki vairāk piekrīt apgalvojumam, ka strādājoša māte var veidot tikpat sirsnīgas attiecības ar bērniem kā nestrādājoša, vecāki cilvēku savukārt vairāk piekrīt uzskatam, ka pirmsskolas vecuma bērni cieš no tā, ka viņu mātes strādā. Kā izskaidrot to, ka cilvēki vienlaikus piekrīt it kā atšķirīgiem apgalvojumiem? Acīmredzot minētie apgalvojumi netiek uzskatīti par pretrunīgiem. Strādājoša sieviete un māte lielākās daļas Latvijas iedzīvotāju apziņā nav viena otru izslēdzošas lomas. Māte strādā algotu darbu un strādājoša sieviete ir māte - tāda ir mūsu dzīves realitāte. Aptaujātie Latvijas iedzīvotāji strādājošas sievietes un mātes lomas nepretnostata vienu otrai. Šādu domāšanu veidojis padomju dzīves veids, kur sieviešu iesaistīšanās algotā darbā tika uzskatīta par vienu no sieviešu emancipācijas pazīmēm. Padomju sistēmā izaugušas vairākas paaudzes, kas vecāku lomām socializējušās ģimenēs, kur māte strādā. Lielākajai daļai (88%) aptaujāto mātes bērnībā vismaz vienu gadu strādājušas algotu darbu. Bērnībā nestrādājošas mātes bijušas lielākai daļai vecāko paaudžu cilvēku: 27% vecumā pēc 56 gadiem un 3% vecumā starp 36 un 45 gadiem. Arī no aptaujātajiem algotu darbu strādāja 53% vīriešu un 50% sieviešu. Galvenie pelnītāji Tradicionālais lomu sadalījums šodienas ģimenēs izpaužas tādējādi, ka vīrs ir galvenais pelnītājs, sieva arī pelna, bet ne tik daudz: 60% ģimeņu vīrs pelna vairāk, 22% - abi apmēram vienādi un 18% ģimeņu sieva pelna vairāk. Nopelnīto naudu sadalot, vairākumā ģimeņu (44%) dominē modelis, kad visu naudu liek kopā un katrs ņem tik, cik nepieciešams, 20% ģimeņu daļu naudas liek kopā, bet pārējo tērē atsevišķi, 16% ģimeņu sieva pārzina visu naudu un dod vīram viņa daļu, 11% ģimeņu katrs tērē savu naudu un 9% - vīrs pārzina visu naudu un dod sievai viņas daļu. Kopumā vīrieši ir vairāk pārliecināti, ka, būdama mājsaimniece, sieviete var gūt tādu pašu gandarījumu, kā strādājot algotu darbu. Savukārt sievietes vairāk piekrīt apgalvojumiem, ka darbs ir labākais veids, kā sievietei būt neatkarīgai, un ka vairums sieviešu strādā tāpēc, lai uzturētu ģimeni. Šodien ir daudz sarežģītāk apvienot mātes un darbinieces lomu nekā padomju laikos Reāla sociāla problēma ir tā, kā sievietei izdodas šīs abas lomas - mātes un darbinieces - apvienot, kā esošā likumdošana un sociālās nodrošināšanas sistēma kavē vai sekmē šo lomu apvienošanu. Padomju sistēmas apstākļos sievietēm vairāk vai mazāk sekmīgi tas izdevās, bet šodienas apstākļos tas vairs nav tik viegli izdarāms. Pirmkārt, mainījusies valsts nostāja. Valsts sabiedrības atražošanu ir atstājusi pilnīgi ģimenes ziņā. Pabalsti, ko ģimenes saņem par bērniem, ir vairāk simboliski nekā reāli. Bērna vajadzības Latvijas ekonomiskajā sistēmā ir vāji institucionalizētas. Viens pelnītājs pie pastāvošās darba apmaksas sistēmas nemaz nevar uzturēt vairāku bērnu ģimeni. Tāpēc sieviete pelnītāja mūsdienu Latvijas sabiedrībā ir objektīva nepieciešamība, ne tik daudz emancipācijas vai sieviešu līdztiesības pazīme. Otrkārt, mainījies darba tirgus. Sievietēm vairs nav garantēta atgriešanās iepriekšējā darbavietā pēc tam, kad mājās audzināts bērns. Drošākais veids, kā šodienas apstākļos saglabāt darbavietu, ir to neatstāt. Ja sievietēm neizdodas abas - mātes un darbinieces - lomas apvienot, nākas izvēlēties, un daļa sieviešu izvēlas pēdējo. Ar to daļēji var izskaidrot izmaiņas dzimstībā, kas 90.gadu laikā Latvijā strauji kritusies - 1990.gadā uz 1000 iedzīvotājiem bija 14,2 jaundzimušie, taču 1995.gadā - tikai 8,6. Darba tirgū abi dzimumi ir vairāk vai mazāk līdztiesīgi un konkurētspējīgi, taču bērnus dzemdēt var tikai sievietes. Ja šī sieviešu funkcija sabiedrībā netiek novērtēta un uzskatīta par svarīgu, tad zūd dzimumatšķirību būtiskākais pamats. Tāpēc dzimumu problēmas būtība mūsu sabiedrībā mazāk skar abu dzimumu vienlīdzības un līdztiesības jautājumus, bet vairāk attiecas uz dzimumu lomu diferenciāciju un dzimumu atšķirības apzināšanos. Ir funkcijas, ko var veikt tikai sievietes - bērnu dzemdēšana un sabiedrības atražošana. Mūsu sabiedrība ir patriarhāla tādā nozīmē, ka dominē vīriešu vērtības - ienākumi, īpašums, vara, amats un statuss. Bērni šādi iekārtotā sabiedrībā ir pilnībā atstāti ģimeņu iespēju ziņā. Nevis vīriešu un sieviešu kā indivīdu līdztiesība mums ir aktuāla, bet vīriešu un sieviešu dzimumfunkciju atšķirīguma apzināšanās, ekonomiski pamatota dzimumlomu diferenciācija un vīriešu un sieviešu dzimumfunkciju adekvāts novērtējums. Šis jautājums tiek risināts ģimenēs, nevis valsts un sabiedrības līmenī. Sabiedrība, kurā bērnu audzināšanai un izglītošanai netiek paredzēti pietiekamo daudz līdzekļu ne valsts budžetā, ne vecāku algās, ne sociālos pabalstos, nevar cerēt uz sevis atražošanu. Ja sabiedrībā bērni nav svarīgi, tad īpašas nozīmes nav arī cilvēku dalījumam vīriešos un sievietēs.