Zaļas vai gatavas?

Izdevniecība Daugava klajā laidusi Ābrama Feldhūna tulkotu Ēzopa fabulu krājumu. Līdzās fabulām grāmatā atrodama arī Ēzopa dzīve, anonīms teksts, kas uzrakstīts aptuveni mūsu ēras I gadsimtā. Kaut kādā ziņā Ēzopa dzīve ir pat aizraujošāka lasāmviela par pašām fabulām. Tas ir vēstījums par runīgu, neglītu ("izskatās pēc augoņa ar zobiem") vergu, kurš asprātībā un gudrībā regulāri pārspēj savu saimnieku, cienījamo filosofu Ksantu. Šis krājums būtībā ir akadēmisks izdevums, grāmatas beigās ir M.Gasparova sarakstīts apjomīgs pēcvārds un paskaidrojumi konkrētām fabulām. Ja neskaita dažus vairāk nekā apšaubāmus apgalvojumus par pirmatnējā cilvēka prātu un abstraktās domāšanas attīstību, M. Gasparova teksts palīdz saprast gan fabulas kā savdabīgu literatūras fenomenu, gan vēsturisko kontekstu, kurā radās fabulas un nostāsti par Ēzopa personību. Krājums ir būtībā identisks fabulu 1978.gada izdevumam, vienīgi šoreiz tekstu rotā I.Krūmiņas ilustrācijas. Argumenti Fabulu žanram varētu būt kādi trīs tūkstoši gadu. Kāpēc Ēzopam piedēvēto fabulu krājumu vēl arvien izdod un lasa? Kā teikts M. Gasparova pēcvārdā, fabulas apkopoja retorikas pasniedzēji un izmantoja kā mācību materiālu nodarbībās. Viņi arī pievienoja pamācošo stāstiņu sākumā vai beigās tā saukto morāli. Fabulu retoriskais iespaids ir neapstrīdams, tomēr nav viegli izskaidrojams. M.Gasparovs vairākkārt izsaka domu, ka fabulas noderēja kā arguments, teiksim, diskusijā. Tomēr fabulas, tāpat kā līdzības, ir visai vājš arguments. Vienalga, vai uzskatāt, ka jāpalīdz grūtībās nonākušam cilvēkam, vai nav jāpalīdz, jūs spēsit piemeklēt savam viedoklim atbilstošu fabulu: "Pastkastītē kāds bija iemetis bulciņu, un pastkastīte lūdza pastnieku, lai tas bulciņu izvelk, viņš tā arī izdarīja, bet nākamreiz, kad pastnieks mēģināja pastkastītē iestūķēt avīzi, viņa roka iesprūda." Vai arī: "Pastkastīte lūdza pastnieku palīdzēt, bet pastnieks par tās lūgumu tikai ļauni smējās, toties nākamajā rītā, kad viņš pastkastītē stūķēja avīzi, viņa roka iesprūda." Fabulas piesaukšana neizšķir jautājumu, kurš no uzskatiem ir pareizs. Tā ilustrē vienīgi stāstītāja viedokli vai labākajā gadījumā parāda, ka tiek runāts par kaut ko iespējamu, prātam aptveramu. Ja runājam tieši par Ēzopa fabulām, tās ir veltītās ļoti dažādām tēmām, un arī to pamācības ir visai dažādas, tomēr lielai daļai var atrast arī vienojošas iezīmes, un tieši tās, manuprāt, izskaidro nezūdošo interesi par šo seno krājumu. Ēzopa fabulām ir raksturīgs diezgan pesimistisks, varbūt cinisks un, daži teiktu, reālistisks skatījums uz cilvēka dabu. Fabulu pasaule ir diezgan skarba, kaislīga, pilna netikumu un vājību, pārāk cilvēciska. To varoņi ir nežēlīgi, atriebīgi, iedomīgi, mantkārīgi, godkārīgi, tie māna citus un sevi. Ja viņi nav muļķi, tad ir krāpnieki, ja nav vāji, tad ir vardarbīgi, labākais, uz ko viņi spējīgi, ir asprātība. Te nav vietas sapņotājiem un altruistiem. Droši vien daudziem šāds cilvēka dabas skaidrojums šķiet visai ticams. Protams, fabulu izpratne par cilvēku ir diezgan apšaubāma, cilvēku rīcība un motivācija ir daudz sarežģītāka, to nevar reducēt uz dažām vājībām, tomēr reālistiski ciniskā pieeja fascinē, un tās versiju par cilvēka dabu ir vērts paturēt prātā. Roberts Dārntons reiz norādīja uz atšķirību starp oriģinālo pasaku par Sarkangalvīti un tās vēlākajām versijām. Oriģinālā Sarkangalvīte un viņas vecmāmiņa tiek brutāli apēstas, labo beigu nav, jo pasakas uzdevums esot bijis bērnus sabaidīt un brīdināt par briesmām, kas draud mežā. Ēzopa fabulu izdevumi ļoti bieži ir domāti tieši bērniem, un nav nemaz tik viegli saprast, kāpēc. Protams, fabulās ir daudz dzīvnieciņu, tomēr es šaubos, vai krāšņo bilžu grāmatu izdevēji vēlas noraut no bērnu acīm ilūziju plīvurus, ievadīt civilizācijas džungļos. Iespējams, ka risinājums meklējams Lafontēna fabulās. XVII gs. dzejnieks sižetus fabulām lielā mērā palienēja no Ēzopa, un pirmajā mirklī šķiet, ka atšķiras vienīgi forma - Lafontēns ir runīgāks un izsakās vārsmās. Tomēr izteiksmei ir nozīme. Ēzopa fabulas ir atmaskojošas vai ietver brīdinājumu: "Arī tā var gadīties." Lafontēna fabulas ir literatūra, tās nav domātas, lai efektīgi iepītu, teiksim, politiķa vai advokāta runā, tās ir jālasa, jāmācās no galvas, jādeklamē, tās ir izklaidējošas, bet vienlaikus arī pamācošas - to uzdevums ir pārveidot lasītāja dvēseli, likt lasītājam pamanīt savus trūkumus un izkopt raksturu. Bērniem domātās Ēzopa fabulas patiesībā ir Lafontēna fabulas. Zvēri Kāpēc fabulu varoņi lielākoties ir dzīvnieki? M. Gasparovs apgalvo, ka tas ir saistīts ar animisma un totēmisma laikiem, "kad reliģiskā apziņa pārnesa cilvēku raksturus un attiecības uz dzīvnieku pasauli" (222. lpp.). Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc cilvēku raksturi bija vispār kaut kur jāpārnes un kāpēc tieši uz dzīvniekiem, turklāt, ja senajiem grieķiem animisma un totēmisma laiks bija pagājis, kāpēc viņi vēl arvien turpināja rakstīt par dzīvniekiem. Ieraduma pēc? Šķiet, visi, kas ir kaut ko rakstījuši par fabulām, pievērš uzmanību tam, ka tēli fabulās vienmēr ir shematiski un viendimensionāli, jo fabulu uzdevums ir nevis kaut ko pastāstīt par personāžiem, kas tajā darbojas, bet izspēlēt pamācošu situāciju, kuru galu galā var formulēt morālē. Man ticams šķiet Berela Langa skaidrojums, ka dzīvnieki parādās fabulās, jo to varoņiem nav pagātnes, nav biogrāfijas, būtībā nav arī rakstura. Viņu uzdevums lielākoties ir iemiesot vienu vienīgu īpašību, parasti kādu desire, proti, kaislību vai vājību. Šo varoņu rīcībai ir tikai viens motīvs - vēlme, ko viņi personificē. Ja cilvēku gadījumā šāds tēls bez vēstures un personības šķistu diezgan neticams, tad dzīvnieks ar vienkāršu motivāciju un bez biogrāfijas lasītājā jautājumus nerada. Galu galā ir vērts atgādināt, ka fabulās nevajadzētu meklēt seno grieķu priekšstatus par dzīvniekiem vai skaidrot dzīvnieku tēlus simboliski. Lapsa Ēzopa fabulās mēdz būt viltīga, bet arī bailīga, rijīga, ļauna - atbilstoši tam, kāda ir fabulā ietvertā pamācība. Citi dzīvnieki tāpat iejūtas dažādās lomās. Lai gan atsevišķas senatnes biologu atziņas fabulās ir atrodamas - lāči neēd līķus, lauvas baidās no gaiļa dziedāšanas, cikādes pārtiek no rasas. *** Ēzopa fabulas. Apgāds Daugava, 2005, 294 lpp.