Zeme, kur ēd jūrascūkas

Peruānis, protams, nebija sadists. Vienkārši, viņu bija mākusi nostaļģija un viņš vēlējās izjust «māju garšu». Jūrascūciņa (cuy) ir Andu senākā delikatese. Peruānis bija spiests doties uz mājām bez jūrascūciņas, jo policija nevēlējās tās nāvi. Tās vietā viņš nopirka cāli, kas arī ir Andos iecienīts gardums, turklāt pēc garšas tas visai līdzinās jūrascūciņai. Andos cuy tiek kraukšķīgi izcepta, un uz šķīvja cilvēks saņem jau kaut ko, kas vairāk atgādina žurku, it īpaši, ja paskatās uz nikni sakostajiem zobiem. Tās āda ir vēl treknāka nekā vistai, taču uz kauliem - ne vairāk gaļas kā balodim. To, ka jūrascūciņa tiek uzskatīta par delikatesi, var labi saprast, jo nobarot to ir visai dārgs prieks. Banānu mizas, ko tūristi nomet zemē kalnu ciematos, indiāņu bērni naski savāc un izbaro jūrascūciņām. Receptē paredzēts, ka cūciņu notiesā ar vārītiem kartupeļiem, ko pārlej ar burvīgu dzelteno mērci, kas gatavota no olas, siera, čili (aji) un olīvu eļļas. Tas, protams, nav pamudinājums dzīvnieciņu nogaršot, neaizbraucot uz Andiem - turklāt mērci diez vai citviet tik labi var pagatavot. Andos šo mērci var baudīt arī pie kartupeļu ēdiena papa a la huancaina. Kartupeļu našķi tur ir bagātīgā daudzumā - tā kā Andi ir kartupeļu dzimtene, to dažādās sugas tur skaitāmas simtos. Andi - indiāņu virtuves centrs Peruāņu ēdiens ir indiāņu un spāņu virtuves sajaukums, bet kalnos vairāk valda indiāņu virtuves tradīcijas. Tipiskais indiāņu ātrais ēdiens, ko var nopirkt uz ielas pie omulīgām, nokvēpušām sievām, ir tamales - vārītas, ar gaļu pildītas kukurūzas klimpas, kas ietītas banānu mizās. Vienkāršo cilvēku ikdienas barība ir choclo con queso - vārīta kukurūza ar sieru, ko var nopirkt visur, izņemot restorānus, - uz ielām, autobusos un vilcienos, kur tos grauž vilnas lakatos satuntuļojušās sievas un nosmulējušies bērneļi. Kalnos populāras ir zupas, piemēram, cāļa zupa, kas gan nav zupa mūsu izpratnē - tajā peld puse vistas, nevis āda un skriemeļi. Palta rellena - ar vistas salātiem pildīts avokado - arī ir raksturīgs našķis. Indiāņu ēdienus parasti var atpazīt pēc tā, ka tie ir krietni vienkāršāki nekā spāņu iedvesmotie koloniālie ēdieni Limā un Klusā okeāna piekrastē. Lielākā zivju izvēle pasaulē? Pārvietojoties uz piekrasti, ēdienu karte mainās tikpat strauji kā ainavas un klimats - smago augstkalnu virtuvi aizstāj zivis un jūras veltes. Paši peruāņi lielās, ka Peru piekraste ir pasaules bagātākā zvejas vieta. Tā varētu arī šķist pēc zivju klāsta restorānos. Ceviche - Klusā okeāna piekrastes pazīstamāko ēdienu, kas sastāv no citronā marinētas svaigas zivs, saldajiem kartupeļiem un kukurūzas, viegli pagatavot mājās, un tas ir visai atsvaidzinošs ēdiens vasarā. Paši peruāņi ēd ceviche ap pusdienas laiku: tas ir viegls un, jo ilgāk svaigā zivs glabājas restorānā, jo lielākas iespējas, ka maltīte beigsies ar saindēšanos. Katru rītu ap saullēktu zvejnieki dodas vienvietīgās niedru laivās pēc zivīm nākamās dienas ceviche. Chupa de camarones ir garneļu biezenis ar dažnedažādām īpatnējām sastāvdaļām. Cits raksturīgs ēdiens, līdztekus ceviche, ir spāņu ietekmē radītais arroz con mariscos - rīsi ar jūras veltēm, nokaisīti ar svaigu koriandru. Piekrastē, protams, ēd arī gaļu - uz ielas dažādās piedeguma pakāpēs vienmēr ir nopērkama senā indiāņu delikatese anticuchos - liellopa sirds šiškebabs ķiploku, piparu, garšvielu un etiķa marinādē. Brīnišķīgs aperitīvs pie jebkura peruāņu ēdiena ir pisco sour - atsvaidzinošs visai stiprā vīnogu šņabja pisco kokteilis, kurā bez degvīna ir citrons, pūdercukurs un sakults olas baltums. Deva alkohola, iespējams, ir vienīgais veids, kā ķerties pie jūrascūciņas. Ceviche recepte Jēla baltās zivs fileja jāsagriež tievās un īsās šķēlītēs, bagātīgi jāpārlej ar marinādi, kas gatavota no tīras citrona (vēlams, laima) sulas, ļoti smalki sagriezta čili un sarkanā sīpola, un uz pāris stundām jāievieto ledusskapī Jāpasniedz ar grauzdētiem kukurūzas graudiem, vārītiem saldajiem kartupeļiem Ceviche gatavo arī no jūras veltēm, piemēram, jūras ķemmītēm un zivju ikriem (protams, ne jau dārgajiem)