Ziemassvētku zvaigznes stāsts

Leģenda Leģenda par Ziemassvētku zvaigzni patiesībā ir burvīgais stāsts par nabadzīgo meksikāņu meiteni Pepitu, kurai nebija nekā, ko dāvināt Kristus bērniņam Ziemassvētku dievkalpojumos. Pepita lēni vilkās uz kapelu savam brālēnam Pedro nopakaļ, un viņas sirds drīzāk pildījās ar skumjām nekā prieku. «Esmu pārliecināts, Pepita, ka pat visvienkāršākā lieta, dāvināta ar mīlestību, Viņa acīs būs gana laba,» mierinot sacīja Pedro. Nezinot, ko iesākt, Pepita takas malā nometās ceļos un saplūca vienkāršu savvaļas zāļu klēpi, ko sakārtoja mazā buķetē. Skatīdamās uz necilo pušķīti, viņa noskuma un samulsa vēl vairāk. Ieejot mazajā ciema kapelā, Pepita cīnījās ar asarām. Taču, tuvojoties altārim, viņa atcerējās labā Pedro sacītos vārdus un, noliekot altāra pakājē mazo pušķīti, Pepita juta, ka viņas gars stiprinās. Pēkšņi necilais pušķītis pārvērtās brīnišķi krāšņos ziedos. Un visi, kas to redzēja, bija pārliecināti, ka kļuvuši par aculieciniekiem Ziemassvētku brīnumam. Kopš tā laika spilgti sarkanā puķe pazīstama kā Svētās nakts puķe, jo tā savus krāšņos ziedus raisa Ziemassvētku laikā. Mūsdienās tā pazīstama ar puansētijas vārdu. Vēsturiskie fakti Arī tie, tāpat kā leģenda, vēstī, ka puansētijas dzimtene ir Meksikas tropi un zied tā no novembra līdz martam. Taču par leģendu šī puķe kļuvusi, nevis pateicoties sīkajiem, necilajiem ziediņiem, bet krāšņajām augšlapām. Pirmās vēsturiskās ziņas par puansētiju nāk no XIV-XVI gadsimta, kad acteki šā auga sulu lietojuši drudža remdēšanai, bet sarkanās lapas izmantojuši krāsvielas iegūšanai. Puansētijas vārdu šai puķei, kas acteku kultūrā bija pazīstama ar pavisam citu nosaukumu, dažus gadsimtus vēlāk deva vēsturnieks un dārzkopis Viljams Preskots. Par puansētiju viņš to nosauca par godu tās atklājējam Džoelam Poinsetam (Joel Poinsett). Džoels Roberts Poinsets bija ASV vēstnieks Meksikā prezidenta Džeksona laikā XIXgs. 20. gados. Vēstnieka aizraušanās bija botānika. Uzturēdamies Mehiko, viņš klīda pa laukiem, lūkodamies pēc jaunām, nezināmām augu sugām. 1828.gadā viņš, klīzdams pa lauku takām, abpus ceļmalām atklāja neparastu augu krūmu ar brīnišķīgām sarkanām lapām. Poinsets paņēma dažus stādiņus un iestādīja savā siltumnīcā Dienvidkarolīnā. Vēlāk Poinsets savu karjeru turpināja gan kā ASV kongresmenis, gan kā vēstnieks citās valstīs, taču sabiedrība viņu vienmēr atceras kā Ziemassvētku zvaigznes atklājēju. Ap 1900.gadu Dienvidkalifornijā puansētijas sāka audzēt atklātos dārzos. Tās izmantoja gan kā ainavu arhitektūras augus, gan grieztajiem ziediem. Joprojām puansētijas ap Ziemassvētku laiku ir vienas no populārākajām puķēm ASV, lai gan XXgs. 90. gados amerikāņi kļuva par «puansētijas fobijas» upuriem, jo sāka uzskatīt, ka šis augs ir toksisks. «Tas ir mantojums no seniem mītiem, tā ir kļūda,» šo uzskatu noliedz ASV floristu asociācijas priekšsēdis Pols Bašmans. Viņš apgalvo, ka 23 gadus ilgušie puansētijas pētījumi nav devuši nevienu iemeslu uzskatīt, ka šis augs ir kaitīgs. Faktiski nav otra plašai tirdzniecībai domāta telpauga, kas būtu tik ļoti testēts kā puansētija. Ohaijo štata universitātē pētītas atsevišķi gan puansētijas lapas, gan sula, gan stublājs, un nav atrasts neviens pierādījums puansētijas toksiskumam. Kopšana Latvijas klimatā Puansētijām nepatīk pārāk karsts un sauss gaiss. Tās nedrīkst novietot tieši saulē, taču tumšās telpās nepieciešams papildu apgaismojums, jo citādi zudīs krāsainās lapas - daļa nobirs, citas izbalēs. Puansētiju nedrīkst ne pārlaistīt, ne iekaltēt. Pēc laistīšanas puansētijai jāļauj apžūt, sevišķi augsnes virskārtai un nākamreiz jālaista tikai tad, kad tā ir apžuvusi. Mūsdienās selekcionētās puansētijas formas vairs nav tikai sarkanā, bet arī aprikožu, rozā, baltā krāsā. Puansētija var būt gan kā kupls podaugs, gan augststumbra kociņš. Rīgas veikalos puansētija atkarībā no lieluma maksā Ls 1,10-5.