Pirms spēles, kura varēja izšķirt otro grupas ceļazīmi uz ceturtdaļfinālu, abu komandu treneri runāja par iespējamo nepieciešamību spēlēt pēc citas shēmas nekā pirmajā kārtā. Itālijas galvenais treneris Čezāre Prandelli baidījās, ka pret Spāniju labi darbojušās 3-5-2 shēma var būt neatbilstoša mačā ar Horvātiju. Turpretim Slavens Biličs uzsvēra, ka itāļu spēcīgākais ierocis ir treneris, kurš ļoti smalki izpēta pretinieku un pakārto savas komandas spēli sev labvēlīgi.
Prandelli gan laukumā sūtīja tos pašus spēlētājus kā pret Spāniju un tādā pašā izkārtojumā, bet Biličs savas komandas spēlē veica izmaiņas. Būtiskākā - Lukas Modriča novirzīšana no pozīcijas "zem uzbrucēja" uz centra pussarga pozīciju.Tātad horvāti spēli sāka pēc shēmas 4-4-2, bet itāļi 3-5-2.
Lieciet lietā iztēli, un ātri vien sapratīsit galvenās horvātu problēmas pirmajā puslaikā. "Rūtainie" zaudēja laukuma centru, kur viņi spēlēja divatā (Modričs, Vukojevičs) pret trīs itāļiem (Markizio, Pirlo, Mota). Ne jau skaitā, protams, bija problēma, bet gan tajā, ka trīs itāļiem bija tikai divi sedzēji, un tā bija medusmaize Andream Pirlo, kurš, palicis bez pretspēlētāja, dalīja piespēles pa labi un pa kreisi, turklāt - precīzas.
Vienīgā vieta, kur horvātiem bija skaitliskais vairākums, bija flangi, jo viņiem katrā no malām darbojās pa diviem futbolistiem, bet itāļiem - pa vienam. Taču šo handikapu horvāti neizmantoja divu iemeslu dēļ. Labajā flangā spēlējošais malējais aizsargs Darijo Srna gan gāja aktīvi uz priekšu, bet centrup devās labā flanga pussargs Ivans Rakitičs (līdz ar to skaitliskais pārsvars neeksistēja). Turpretim kreisajā flangā nepietiekami aktīvs bija kreisās malas aizsargs Ivans Striničs, kurš neatbalstīja horvātu uzbrukumus, atstājot Perisiču viens pret vienu ar Madžo.
Rakitičs gan devās uz laukuma centru, kad horvātiem bija bumba, bet gāja atpakaļ uz malu, kad uzbruka itāļi. Viņš un Mario Mandžukičs atsevišķās epizodēs aizsardzībā palīdzēja segt Itālijas centra pussargu trio, bet slinkuma un dispozīcijas dēļ darīja to retāk nekā bija nepieciešams.
Rezumējot pirmo puslaiku - Itālija izdarīja 11 sitienus pa Pletikosas vārtiem, bet horvāti Bufonu traucēja tikai trīsreiz. Pirlo no soda sitiena guva skaistus vārtus un izvirzīja vadībā itāļus - 1:0.
Bet pāversiens notika otrajā puslaikā, kurā jau dominēja horvāti, panākot izlīdzinājumu 1:1 un izdarot vairāk sitienu pa pretinieku vārtiem - 7 pret 3. Sakritība vai motivācijas palielināšanās? Muļķības... Taktika!
Pēc pirmā puslaika Biličs no 4-4-2 pārgāja uz 4-2-3-1 taktiku. Rakitičs no labās malas pussarga pārtapa par balsta pussargu, Luka Modričs atkal nokļuva pozīcijā "zem uzbrucēja", bet Mario Mandžukičs kļuva par labās malas uzbrucēju. Spēlētāju izvietojuma maiņa nozīmēja, ka centrā spēlēja trīs horvātu pussargi pret trīs itāļiem. Tādējādi itāļiem tika liegts viena vīra pārsvars vidusdaļā, kas viņiem ļāva pirmajā puslaikā uzbrukt bīstamāk. Diemžēl man nav pieejamas spēlētāju vidējās pozīcijas katrā no puslaikiem, kas apliecinātu, ka Biličs patiešām mainījis shēmas, tādēļ es šoreiz izlīdzējos ar Ivana Rakitiča saņemto piespēļu grafiku. Zemāk redzat, kurās pozīcijās viņš saņēma bumbu pirmajā puslaikā un kurās - otrajā.
Uzbrūkošais centra pussargs spēlē pret Itāliju sev neraksturīgi bieži pārtvēra bumbu - četrreiz. Un visas četras reizes bija otrajā puslaikā, kad viņš jau spēlēja laukuma centrā, nevis malā, kur viņš bija pasīvs. Cits uzbrūkošais pussargs Luka Modričs to izdarīja trīsreiz, un visas trīs reizes - pirmajā puslaikā, kad spēlēja "dziļāk", nevis tuvāk uzbrucējam.
Varam tikai minēt, kāds būtu rezultāts, ja šādi horvāti spēlētu visu maču, nevis tikai 45 minūtes...
Blohins izdara pretējo
Patiesībā kaut kas līdzīgs ietekmēja arī Ukrainas - Francijas spēles rezultātu. Pirmais puslaiks beidzās bez vārtu guvumiem, bet otrajā Ukraina sāka apņēmīgi un uzbruka vairāk, bet zaudēja divus vārtus un spēli ar 0:2. Kāpēc tāda atšķirība? Būtisku, bet ne izšķirošu, lomu nospēlēja Ukrainas galvenā trenera Oļega Blohina lēmums pēc pirmā puslaika nomainīt uzbrūkošo pussargu Andreju Voroņinu pret "tīro" uzbrucēju Marko Deviču. Rezultātā ukraiņi pārgāja no shēmas 4-4-1-1 uz klasisku 4-4-2, kas veicināja tiešu un vairāk uzbrūkošu futbolu mājinieku izpildījumā, bet atstāja divus ukraiņu centra pussargus pret trīs - Francijas. Blohina lēmumu tagad daudz kritizēs, jo ukraiņiem nebija jāuzvar par katru cenu, pietiktu arī ar neizšķirtu, tāpēc "atklāšanās" neprasījās, bet var viņu arī saprast. Ja plāns būtu izdevies un Ševčenko vienu no divām iespējām otrā puslaika sākumā izmantotu (kaut vai to, kad bumba nolidoja gar pašu tuvo "devītnieku"), tad spēles iznākums varēja būt arī pavisam citāds. Šoreiz neizdevās. Gribēja kā labāk, sanāca - jūs paši zināt, kā.
Spānija - Īrija un Anglija - Zviedrija
Spāņu sakarā nekāda taktikas analīze nav nepieciešama. Taktika var ietekmēt rezultātu, ja savā starpā spēlē spēkos līdzīgas komandas. Spāņiem katrs spēlētājs (pat starp rezervistiem) bija un ir individuāli meistarīgāks pār jebkuru īru. "Zaļie" gan nespēlēja slikti, pat labāk nekā daudzi gaidīja, bet tajā spēlē visu intrigas mezglu izšķetināja jau mača sākumā Toresa gūtie vārti. Ja pirmā bumba Šeja Givena vārtos ielidotu vēlāk, tad varbūt būtu vērts skatīties īru taktiku. Bet, ātri zaudējot vārtus, īri bija spiesti spēlēt uzbrūkošāk un vismaz censties gūt vārtus. Tāpēc mēs nemaz nepaguvām iepazīties ar Džovanni Trapatoni sagatavoto spēles plānu.
Zviedrijas - Anglijas spēles sakarā arī maz ko ķidāt. Abas spēlēja 4-4-2, spēlēja tieši, daudz centrēja un spēlēja visai atklātu futbolu. "Uz papīra" atklātā spēlē priekšrokai vajadzētu būt angļiem, kas ir individuāli meistarīgāki nekā zviedri, un šoreiz tā arī notika. Domāju, ka ar savas komandas parādīto sniegumu aizsardzībā nevar būt apmierināts ne Hodžsons, ne Hamrens. Līdzjutēji - gan.