Riherts kļūt par Latvijas izlases galveno treneri sapņo kopš 15 gadu vecuma

Andris Riherts kā jauniešu treneris klubā “Rīgas vanagi” sāka strādāt 1996. gadā, kad viņam bija 15. Kopš 2006. gadā tika dibināta futbola skola “Metta”, visu laiku, izņemot aptuveni pusgadu ilgu sānsoli uz “Riga” FC vienību, Riherts bijis tās meistarkomandas galvenais treneris. Tāpat viņš savulaik strādājis kā Aleksandra Starkova un Mariana Pahara palīgs Latvijas izlasē.

“Man ir bijuši piedāvājumi gan no citiem Virslīgas klubiem, gan arī ārzemēm. Kad emocionālais stāvoklis būs atbilstošs un viņi tajā pusē ļoti vēlēsies, es esmu gatavs. Tomēr tam visam jāsakrīt kopā. “Riga” laikā teica, ka es pa dienu strādāju pie viņiem, bet naktī “Metta”. Atzīstu, ka Latvijā ir grūtāk, jo es šeit asociējos ar “Metta”, ārzemēs tas būtu vienkāršāk. Mans kā trenera augstākais mērķis ir Latvijas nacionālās izlases galvenā trenera amats. Esmu gatavs to gaidīt kaut līdz 85 gadu vecumam,” intervijā atklāj Riherts.

Speciālists saka, ka šādu mērķi uzstādīja jau mirklī, kad pēc leģendārā Jura Docenko iniciatīvas sāka strādāt “Rīgas vanagos”, trenējot arī savu tobrīd četrus gadus veco brāli Māri.

“Mani nevar salīdzināt ar Juri Docenko, es esmu pilnīgi pretējs, bet mīlestību, cik jābūt neatlaidīgam un fanātiskam, viņš spēja iedot. Es pielietoju lietas, ko esmu mācījies no viņa, bet nespēju tās izdarīt tikpat augstā līmenī, jo viņš bija tiešām talantīgs,” atklāj Riherts. “Labākais un draudzīgākais treneris. Viņš bija jaunatnes treneris, varbūt arī tāpēc šobrīd esmu pārkāpis pie pieaugušajiem, jo nespēju jaunatnē būt tik labs, mums ir daudzi lieliski treneri, kuri ir ļoti labi tieši tajā segmentā. Es nekautrējos no tā, ka kāds ir labāks par mani, priecājos, ja varu vērsties pēc padoma pie apkārt esošajiem, klubs šādi paliek tikai spēcīgāks. Ik gadu tiek piešķirta Jura Docenko balva labākajam jaunatnes futbola trenerim / pedagogam. Mēs runājām par maniem skandāliem, es zinu, ka pilnīgi noteikti šai balvai neatbilstu. Ceru, ka kādreiz dzīvē būšu atbilstošs, es strādāju ar sevi. Trenera / pedagoga balva nav par to, ka tu uzvari čempionātā, Juris Docenko nekad nebija zelta medaļu lolotājs, viņa rupjākais vārds bija «jopcig āzīt». Viņš vienmēr uzsvēra: čaļi, jums jābūt superpersonībām. Daudz reižu viņš dabūja ciest no tā, ka bija pārāk maigs, bet viņš ar tādu vieglumu atdeva savus puišus tālāk. Arī mums ar Ģirtu viņš iemācīja to, ka, kad pienācis laiks, jālaiž prom.”

Plašu un atklātu interviju ar Andri Rihertu lasiet žurnāla Sporta Avīze septembra numurā, kas vēl pēdējo nedēļu pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās, bet elektroniski lasāms ekiosks.lv.