Nav stāsta skumjāka par to - ar melodiski melanholisku refrēnu
sākas Dailes teātra jaunākā Lielās zāles izrāde Šekspīra Romeo
un Džuljeta, un šis prologs pareģo visu turpmāk notiekošo.
Daiņa Gaideļa mierīgais, baltais «pjero» ar saules masku gan
izdzied sižetu, gan ievada Kārļa Lāča mūzikā, gan ievelk pirmās
sliedes ar zāģu skaidām nokaisītajā skatuves grīdā: līdz izrādes
beigās tās būs savandītas un aktieri centīsies tās atkal
izlīdzināt, kā Monteki un Kapuleti pēc bērnu nāves cenšas beidzot
izlīdzināt ilgo ienaidu.
Sudraba slidas ir kā ar ūdeni atšķaidīts saldējuma kokteilis – pirmie malki salkani, bet jo tuvāk beigām, jo garšīgāk.Ierastā Ziemassvētku koncerta vietā iestudējot bērnu izrādi Sudraba slidas, Nacionālais teātris ir šāvis uz diviem zaķiem - radījis jaunu repertuārvienību bērniem un patīkami izcēlies nebeidzamo Ziemassvētku koncertu ikgadējā virtenē.
Ierastā Ziemassvētku koncerta vietā iestudējot bērnu izrādi
Sudraba slidas, Nacionālais teātris ir šāvis uz diviem
zaķiem - radījis jaunu repertuārvienību bērniem un patīkami
izcēlies nebeidzamo Ziemassvētku koncertu ikgadējā virtenē.
Dzejnieks Jānis Peters: Atmodas sākumā es biju pārlieku gļēvs, lai skaļi atzītu to, ko klusībā zināju, - ka mums ies ļoti grūti," saka dzejnieks Jānis Peters. Šodien dzejnieks ir mierīgs un vairs netrūkstas naktīs bailēs par tautas likteni. Beidzot tapusi jauna grāmata, kas gaida klajā nākšanu, bet autors atzīstas, ka aizvien biežāk jūtas laimīgs savā šaurā ģimenes lokā.
Tenesija Viljamsa lugas Orfejs pazemē iestudējumā režisors Oļģerts Krders ļāvis no jauna uzplaukt Valmieras teātra prīmai Ievai Puķei.Visintriģējošākais izrādē Orfejs pazemē ir lomu sadalījums. Ne tāpēc, ka «sarežģītie» mīlētāji - Valmieras vadošie aktieri Ieva Puķe un Krišjānis Salmiņš - būtu pāris arī dzīvē, bet tāpēc, ka Krišjānis Salmiņš, kura augstākās virsotnes Valmierā ir kņazs Miškins Idiotā, Klaudijs Hamletā un Edmunds Karalī Līrā, nav homme fatale jeb tas tēviņa tips, no kura pati no sevis strāvo magnētiska seksualitāte un kuram (tipam) nenodzēšamu zīmogu uzlicis Vela lomas izpildītājs 1960.
Dzejnieks Jānis Peters šodien ir mierīgs un vairs netrūkstas
naktīs bailēs par tautas likteni. Beidzot tapusi jauna grāmata, kas
gaida klajā nākšanu, bet autors atzīstas, ka aizvien biežāk jūtas
laimīgs savā šaurā ģimenes lokā.
Visintriģējošākais izrādē Orfejs pazemē ir lomu
sadalījums. Ne tāpēc, ka «sarežģītie» mīlētāji - Valmieras vadošie
aktieri Ieva Puķe un Krišjānis Salmiņš - būtu pāris arī dzīvē, bet
tāpēc, ka Krišjānis Salmiņš, kura augstākās virsotnes Valmierā ir
kņazs Miškins Idiotā, Klaudijs Hamletā un Edmunds
Karalī Līrā, nav homme fatale jeb tas tēviņa
tips, no kura pati no sevis strāvo magnētiska seksualitāte un kuram
(tipam) nenodzēšamu zīmogu uzlicis Vela lomas izpildītājs 1960.
gada filmā - Marlons Brando.
Rozas Hairuļinas noslēpumainā tatārietes seja, īsi apcirptas
zēngalviņas ierāmēta, neizdibināmais skatiens un klusā balss, kas
gatava pārvērsties šņācienā (bet nepārvēršas), - tā ir krievu
klasikas slavenākās intrigantes Meropas Davidovnas seja no
Ostrovska Vilkiem un avīm. Atšķirībā no citām Konstantīna
Bogomolova - pavisam noteikti viena no interesantākajiem Krievijas
režisoriem trīsdesmitgadniekiem - izrādēm šī netika nominēta krievu
teātra gada balvai Zelta maska: izceļot izrādes
kvalitātes, kritiķi šķita vīlušies paralēlēs, ko režisors vilcis
starp lugas sarakstīšanas laiku (1875), nacisma pumpurošanos un
Krievzemes mūsdienām.
Pirmās desmit minūtes drusku jāpaciešas, kā Upīša Zaļajā zemē ielasoties. Lēni rit laiks. Tumsa, pustumsa, klusējoša veca sieviete gultā, ilgas, neveiklas pauzes - spriedze ir tik jūtama, ka šķiet - aktieri Ģirts Krūmiņš un Lidija Pupure paši nespēj izturēt ilgo klusēšanu. Taču režisors Ģirts Ēcis nav licies ne zinis par tādiem mārketinga trikiem kā «līds» (ievelkošs ievads). Viņš nav izgreznojis izrādi nekādiem atraktīviem gājieniem. Tad kāpēc kļūst tik... interesanti?****
Pirmās desmit minūtes drusku jāpaciešas, kā Upīša Zaļajā
zemē ielasoties. Lēni rit laiks. Tumsa, pustumsa, klusējoša
veca sieviete gultā, ilgas, neveiklas pauzes - spriedze ir tik
jūtama, ka šķiet - aktieri Ģirts Krūmiņš un Lidija Pupure paši
nespēj izturēt ilgo klusēšanu. Taču režisors Ģirts Ēcis nav licies
ne zinis par tādiem mārketinga trikiem kā «līds» (ievelkošs
ievads). Viņš nav izgreznojis izrādi nekādiem atraktīviem
gājieniem. Tad kāpēc kļūst tik... interesanti?
Indiešu pasaka par Nirajamu apbrīnojami līdzinās citu tautu
pasakām, piemēram, par princesi un cūkganu. Vai princesi Gundegu un
karali Brusubārdu. Pārcelta uz JRT Kamerzāli, Nirajamam iegūstot
Edgara Samīša glītos vaibstus, indiskās noskaņas pat nešķiet nekas
eksotisks, arī bērniem, kuri, iespējams, pavisam nesen lasījuši
Sālmana Rušdi lielisko _Hārūnu un stāstu jūru.
Valmieras Drāmas teātra viesizrādes saturiski sadalījās divās
daļās - no vienas puses, tās notika režisora Oļģerta Krodera 90
gadu jubilejas zīmē un piedāvāja divu lielisku viņa izrāžu
atjaunojumu: Šekspīra Hamletu un Karali Līru, kas
ir liela mēroga personību liela mēroga traģēdijas. Otra daļa runā
uz un par mazajiem «cilvēkiem». Par Meikšāna Kin Dza Dza
un Deiča/Ibsena Dr. Stokmani jau rakstīts iepriekšējās KD,
tāpēc īsi par pārējo.
Nu kā tad tā, pie sevis jautāju, noskatoties valmieriešu izrādi
Dr. Stokmanis, kas ir Henrika Ibsena lugas Tautas
ienaidnieks pirmais pārnesums uz latviešu skatuves 70 gadu
laikā. Zinot režisora Feliksa Deiča īpašās attiecības ar Ibsenu
(Valmierā tapušas arī izrādes Leļļu nams, Spoki, Jūras
meita), iztēlojos, kā lugā tēlotais sabiedriski politiskais
disputs starp diviem brāļiem pārtaps psiholoģiskā duelī starp Kainu
un Ābelu, kādas negaidītas nianses atklāsies abu raksturos un arī
«pavadošajā sastāvā».
Reti kurā izrādē tik daudz darbības notiek «aiz kadra». Šķūnim
līdzīgajā dēļu telpā ir trīs durvis - vienas uz «āru», otras ved uz
Laimesciema podniekdarbnīcas saimnieces istabu, trešās -
uz virtuvi. Vara Siliņa un Laura Gundara nelielā telpa, uzbūvēta uz
Liepājas teātra skatuves līdzās turpat sēdošajiem skatītājiem,
daudz ko rāda tuvplānā, bet daudz ko - skatienam aizsedz. Var tikai
minēt, ko aktieri patiesībā dara, kad saimnieces istabā notiek
tusiņš ar dziedāšanu un dejošanu (mūzika un Renātes Bāliņas tērpi
iezīmē XX gadsimta 20., 30. gadus) vai virtuvē - blīkšķu pavadīts
kautiņš.
Sievietes vara pār vīrieti var būt briesmīga, ja vien viņa
izlemj to realizēt, - tāda ir pirmā doma, kas līdz ar nopūtu un
vētrainiem aplausiem ielaužas apziņā pēc režisora Dž. Dž.
Džilindžera izrādes Ragana Liepājas teātrī. Trīs cilvēki
kaislību varā uz skatuves mitinās rēgainā gaisotnē un paši izskatās
vairāk pēc atmiņām par cilvēkiem, kas reiz dzīvojuši, nevis
līdzcilvēkiem, ar kuriem gribētos identificēties.
Zelta maska ir ne tikai Krievijas teātru gada balva, tas ir apjomīgs festivāls, kad uz Maskavu tiek atvestas gandrīz visas izrādes, kas kaut kādā veidā pieminētas 32 nominācijās. Tomēr Russian Case, samazināta piecu dienu programma ārzemju kritiķiem, producentiem, festivālu direktoriem, nu jau vairākus gadus pēc kārtas rāda līdzīgu ainu - «lielā» krievu teātra nepārejošo aizraušanos ar izspīlētu, uzbudinātu un kliedzošu spēles veidu un pretstatā tam kritiķu atbalstīto, manuprāt, visai neveiklo (ar dažiem izņēmumiem) «dokumentālo» teātri.
Vieta, kur pacakiem jākarina degunā zvaniņš un, melodiski šķindot, jātupstas augstākas kastas - četlanu - priekšā, kurus turklāt vēl diferencē kā augstāk un zemāk stāvošus pēc bikšu krāsas, protams, ir universāla. Sabiedrība, kādu divi jautri gruzīni Georgijs Danelija un Rezo Gabriadze (patiesībā trīs, ja skaita arī komponistu Giju Kančeli) radīja savā filmā Kin Dza Dza!, tobrīd, 1986.
Pat tie, kas nelasa grāmatas un neiet uz teātri, zina, ka Annas Brigaderes lugā Sprīdītis dodas pasaulē laimi meklēt un šie meklējumi atved atpakaļ uz mājām. Taču ilgais, maldu un pārbaudījumu pilnais ceļš nav bijis velts, izcīnot varonīgo cīņu ar viltus naudu un Lutausi, Sprīdītis top pieaudzis. Pavisam citādi tas notiek ar trim Sprīdīšiem Dailes teātra izrādē Trīs Sprīdīši: turp un atpakaļ.
Maza, šmucīga meitene, kura sapņo kļūt par lidotāju, nē, lidot kā putns - un izrādes beigās arī aizlido. Pāri visai plašajai Dailes teātra skatuvei. Un visi sastājas, lai brīnītos.
Sīzifs, kurš veļ akmeni. Tāds ir Pauļuks izstāžu zālē Arsenāls, kurš daudzas reizes pievārē skaistās, augstās koka kāpnes uz otro stāvu. Izrādes sākumā, šķiet, tādēļ, lai aktierim Kasparam Znotiņam norasotu piere un balsī skanētu vajadzīgā piepūle (nesot tukšos gleznu rāmjus, kāpnes tiek pievarētas piecas reizes).
Te nu viņi ir - seši jaunie Smiļģi, režisori vecumā no 25 līdz 32 gadiem. Latvijas teātru nākotnes seja. Viesturs Meikšāns vienīgais nominēts «pieaugušo» kategorijā Gada režisors. Ar brīvību no klišejām un stereotipiem «uzpērk» intriģējošais latvietības koda meklējums gan ģimenes traģifarsā Vīns un nezāles, gan abos nominētajos latviešu literatūras zelta klasikas iestudējumos - Raiņa Zelta zirgā un Edvarta Virzas poēmas Straumēni skatuviskajā pārlikumā.
Karaliskais improvizācijas teātris (KIT) internetā zem izrādes Gaidot Godo nosaukuma uzdod jautājumu - ko tu gaidi? Līdz ar Baņutas Rubesas - sociāli aktīvas režisores - slavu un izrādē garāmejot izskanējušo frāzi par «deviņdesmitajiem», kuru varonība palikusi pagātnē, šis jautājums vedina gaidīt politiski akūtu, nesaudzīgu Godo, kā luga tika traktēta tās parādīšanās laikā.