Tie, kas pēc vasaras pauzes dosies uz izrādi Brīdinājums mazajiem kuģiem cerībā redzēt deju šova uzvarētāju Aināru Ančevski dejojam, to arī sagaidīs. Tiesa, izrādē viņš dejo nevis ar Ievu Kemleri, bet Egilu Melbārdi.
Reiz dzīvoja veca sieviņa. Viņa atcerējās, kā bērnībā gribēja lellīti. Viņa to vēlējās no Ziemassvēktku vecīša. Izrotāja māju ar degošām brīnumsvecītēm. Viņa dabūja lellīti un skaitīja dzejoli: «Manu lellīti sauc Lellīti/Viņas actiņas/Zilas, spīdošas.» Tā kāda piecgadīga skatītāja stāstīja par Leļļu teātra Mazās zāles izrādi Lellīte Lolīte. Tās pamatā - Raiņa dzejoļu krājums ar tādu pašu nosaukumu un pāris dzejoļu no citām lielā dzejnieka bērnu grāmatām (piemēram, Puķu lodziņa).
Izrādes Regīna materiāls intonatīvi līdzinās tā izejvielai - Noras Ikstenas grāmatai Esamība ar Regīnu, lai arī secība ir citāda. Jo tās pamatā ir monologs. Rakstnieces grāmatā par Ezeru izmantots apziņas plūsmas paņēmiens, nenodalot savus un Regīnas Ezeras dienasgrāmatu tekstus nedz ar pēdiņām, nedz kursīviem - ļaujot lasītājam pašam pamanīt, kur beidzas Regīnas Ezeras «es» un sākas «viņas», Noras Ikstenas «es».
Lai arī Inārai Sluckai Nacionālā teātra mājaslapā atvēlēti divi savstarpēji nesaistīti faili - sadaļā Aktieri un sadaļā Režisori, viņa noliedz, ka ir notikusi kāda radikāla izvēle. «Es joprojām esmu aktrise un gaidu lomas,» savdabīgā, dobjā balsī Ināra saka klausulē, uztraukusies, ka kādā intervijā izskanējis: sākot režisores darbību, aktrises gaitām viņa grasoties pielikt punktu.
Krievu lieta (Russian Case) - izrādes, ko ārzemju kritiķiem piedāvā Krievijas labāko izrāžu parādē Zelta maska. Šogad Russian Case kuratore bija jaunās drāmas festivāla Ļubimovka mākslinieciskā direktore Jeļena Kovaļska, tādēļ piedāvāti arī trīs tipisku krievu mūsdienu lugu iestudējumi.
Kamēr sals un kamēr sniegs, siltums vēderā un tīksme kaut kur krūšu rajonā raisās, ieejot siltā, mīkstiem paklājiem izklātā telpā, kur jūtama tikko ceptu piparkūku, mandarīnu un karstvīna smarža. Smarža un internets ir nesavienojamas lietas. Tomēr tieši facebook.com uzzināju, ka Nacionālā teātra aktieris Kaspars Zvīgulis rosās, gatavojot Īstos Ziemassvētkus.
Diez vai ir kāds radioklausītājs, kurš ne reizi nav dzirdējis, kā Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieris Andris Keišs maigā baritonā dūdo Guna, tu esi mana Guna... Dziesma ir viena no četriem Jēkaba Nīmaņa (mūzika), Viļa Daudziņa (vārdi) un Andra Keiša (balss, ģitāra) kopdarbiem, kas klausāmi izrādē Latviešu mīlestība.
Flāmu rakstnieka Šarla de Kostēra Leģenda par Pūcesspieģeli un jo īpaši krievu dramaturga Grigorija Gorina luga Tils Pūcesspieģelis sižetiski sasaucas ar Māras Zālītes Priekules Ikaru, kas bija Mihaila Gruzdova iepriekšējā Lielās zāles izrāde Dailes teātrī. Tāpat centrā varonis - upuris, kam jāmirst nākamības vārdā. Un tāpat kā Priekules Ikarā pēcgarša ir - apjukums.
«Tā džeka jau sen vairs nav,» Vilis Daudziņš bez nožēlas pamāj uz plakātu pie Jaunā Rīgas teātra (JRT) grimētavas sienas. Tas ir Daugavpils teātra izrādes Velni plakāts (Vilis līdz ar kursabiedru un tagad JRT kolēģi Andi Strodu bija arī izrādes scenogrāfi.) Kopš Pēteris Krilovs iestudēja Velnus kā kursa diplomdarbu, pagājuši 16 gadi.
Noskatoties visas četras šosezon pirmizrādītās Dailes teātra izrādes trijās zālēs, rodas dīvaina sajūta, kā atrodoties stikla akvārijā ar mazliet deformētām sienām. Gandrīz nekādas saskares nedz ar reālo dzīvi (ar «dzīvi» es nedomāju vaimanas par ekonomisko situāciju), nedz ar mani personiski, tādēļ runāšu tikai savā vārdā.
Krīzes laiks ir izrādījies labvēlīgs jaunu, nekonvencionālu teātru aktivitātēm Pa dienu vēl var spārdīt dzeltenās lapas cerībā ieraudzīt kastaņa spīdīgo sānu, bet vakaros drēgnā tumsa dzen telpās — mākslu un labu izklaidi mīlošajiem par prieku arī četras neatkarīgas teātra (un gandrīz teātra) kompānijas Rīgā tikušas pie savām mājām.
Kultūras vidē Latvijā šobrīd valda kaut kas līdzīgs panikai, tiek rīkotas akcijas, vākti paraksti, turklāt pat savējo vidū nav vienprātības, vai mākslai kā tādai apdraudēta izdzīvošana vai tomēr tikai finansējums. Tomēr ideālā vieta savas attieksmes paušanai māksliniekam laikam jau ir viņa daiļrades teritorija, nevis akcijas, un to tad arī izmanto Viesturs Kairišs, Nacionālā teātra Jaunajā zālē iestudējot Pinokio pelnus.
«Dostojevskis ir atklājis kaut kādu metafizisku krievu dvēseles histēriju, tās ārkārtējo noslieci uz apsēstību un trakošanu,» tā vēstī Nikolajs Berdjajevs grāmatā Dostojevska pasaules redzējums, un tam grūti nepiekrist, jo vairākumam no mums, šķiet, Dostojevskis saistīts tieši ar eksaltāciju - ne kā ārišķīgu, drīzāk vemšanai līdzīgu īpašību, kad nepievilcīgais kuņģa, lasi: dvēseles un zemapziņas, saturs ar slimīgu lepnumu tiek izgāzts vispārējai apskatei.
Gunars Janovskis. Uz neatgriešanos. Režisore Indra Roga. LNT Kritiķi vērtē Henrieta Verhoustinska Par to, ka režisori Indru Rogu patiesi interesē latviešu smagās vēstures līkloči, kā arī mūsu tā saucamās nacionālās identitātes pētniecība, šaubu nav. Jau iepriekšējā izrāde — Smiltāju mantinieki — bija par to pašu.