"Kad saka Rūjiena, domāju – saldējums!" tāds ir mans pirmais teikums, satiekoties ar Rūjienas izstāžu zāles vadītāju, gidi, novadpētnieci Līgu Siliņu. Viņa jautā: "Un Ķekava?" Es saku: "Vistas!" Ja dzirdu – Mārupe, domāju – gurķi! Bet Skrīveriem klāt lieku gan gotiņas, gan saldējumu... "Viss jau iet caur vēderu," rezumē Līga un sāk savu stāstu par Rūjienu.
Kas ir Rūjiena?
"Pati igauniskākā pilsēta Latvijā. Pati japāniskākā pilsēta Latvijā. Brīnišķīgs mākslas centrs. Mazajā pilsētiņā ir 13 pieminekļu un skulptūru. Mākslinieku ir daudz," uzskaita Līga, kura pilsētas izstāžu zāli vada jau 33 gadus.
Ceļš, kā viņa līdz tam nonākusi, bijis gana neparasts. Īstā (pirmā) izstāžu zāle bija pie baznīcas bijušajā muižas zirgu stallī. "Kara laikā mācītājmuiža nodega. Vispār Rūjiena karā pamatīgi cieta – 1944. gada 23. septembrī, kad vācieši gāja ārā, nodega 273 mājas. Bet zirgu stallis – pamatīga būve – palika. Tur stāvēja viens vienīgs zirgs," zina stāstīt Līga. Kad savā dzimtajā vietā atgriezās gleznotājs Arvīds Strauja, toreizējā izpildkomiteja pieņēma lēmumu, ka pilsētā vajag gleznu galeriju, jo viņam bija vairāk nekā tūkstoš darbu. "Par viņu Ivars Seleckis ir uzņēmis dokumentālo filmu," Līga atgādina. Uz staļļa pamatiem divos stāvos galeriju uzprojektēja rūjieniete arhitekte Inese Nagle. "Sāka apzināt, ka rūjienieši ir lieli mākslinieki un viņu ir ļoti daudz. Arvīda Straujas darbus izlika otrajā stāvā, bet pirmo atvēlēja citiem," turpina Līga un piebilst, ka viņai pašai ar mākslu un vēsturi toreiz nebija nekāda sakara – studējusi fiziku un matemātiku, mācījusies LU Finanšu un tirdzniecības fakultātē.
Bet vismaz rūjieniete viņa ir? Līgas bērnības atmiņas ir ar skumju noti, bet laimīgām beigām. Dzimusi Ainažos. Pēc mammas bojāejas viņu, deviņgadīgu meiteni, un māsu adoptējusi komponista Ēvalda Siliņa ģimene. "Pirmā saruna bija
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 20. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00