Darbs dara darītāju – tas ir par Valdi Pauliņu, Latgales keramiķi, gleznotāju, fotogrāfu, ļoti radošu un harismātisku cilvēku. Ar Valdi tiekamies Krāslavas Amatniecības centrā, kas atrodas grāfu Plāteru pils kompleksa bijušās kariešu novietnes telpās. Šeit kopš ēkas restaurācijas un Amatniecības centra atklāšanas 2021. gadā ir arī Valda un Olgas Pauliņu keramikas darbnīca.
Valdi, kā sākās tavs radošais ceļš?
Radošums man droši vien ir gēnos. Tēvs šo to darināja, bet vairāk laikam no mātes puses – Indrānu dzimtas. Mātes tēvs ulmaņlaikos bija kalējs, bet ļoti vispusīgs un radošs. Prata gan zābakus šūt, gan kurpes, gan sandales taisīt, izkalt daždažādas sprādzītes, brošiņas, saktiņas, greba koka karotes, virpoja dažādus koka trauciņus, taisīja vērpjamos ratiņus, laboja stelles. Bija arī progresīvs lielsaimnieks, tāpēc tika izsūtīts trimdā. Mana mākslinieciskā puse sākās laikam no viņa, bet par mani – tas ir garš stāsts.
Tas bija sen, sen, sen… 1978. gadā, kad mācījos Ezernieku vidusskolā, mums bija ļoti labs skolotājs, varētu teikt – etalons, tāds, kādam jābūt skolotājam – Pēteris Einbergs. Reiz viņš mūs, puišeļu grupu, pieķēra nedarbos. Tā vietā lai rātos, viņš mūs pasauca pie sevis uz klasi, apsēdināja un sāka sarunu par to, ka dabā ir tik daudz skaistu lietu, ko vajag tikai ievērot un, mazliet pielabojot, izveidot kaut ko vērtīgu. Tā saruna man palika prātā, sāku pievērst uzmanību agrāk nepamanītām lietām. Pēc negaisa ievēroju daudz nolauztu koku zaru, purva priedītes saknes, sanesu mājās. Apstrādāt koku biju iemācījies jau Dubuļu astoņgadīgās skolas ceturtajā klasē. Pēc laika tapa dažādi koka darinājumi – pīle, astoņkājis, vairākas čūskas. Vajadzēja tikai nolakot, bet tikt pie lakas tajos laikos nebija vienkārši. Līdz lielajām pilsētām tālu, bet Ezernieku veikalā pieejama tikai alumīnija krāsa, kurai viena no sastāvdaļām – pudelīte eļļas lakas.
Bet atgriežoties pie pirmajiem koka darinājumiem – tie guva skolotāja atzinību. Viņš man ieteica doties uz Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu. Devos uz Rēzekni, cerēju mācīties kokapstrādi, bet izrādījās, ka kokapstrādi var apgūt tikai Rīgā vai Liepājā, toties Rēzeknē varēja kļūt par keramiķi. Tobrīd mani tas nepavisam nevilināja, jo ar mālu biju iepriekš guvis sāpīgu pieredzi. Tas, kā dēļ tomēr piekritu mēģināt stāties Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā, bija direktora teiktais, ka pēc pabeigšanas varēšu strādāt mājās. Toreiz, padomju laikos, tā bija reta privilēģija. Iestāties gan nebija vienkārši – konkursā bija seši, septiņi cilvēki uz vietu, tomēr pēc rezultātiem biju otrais labākais.
Un tā sākās tavs ceļš keramikā?
Patiesībā tas sākās agrāk, pirms mākslas skolas, ar grāmatu, kuru man uzdāvināja krustmāte. Tā izdota 1978. gadā. Ļoti vērtīga arī šodien. Todien biju apslimis un paliku mājās. Tēvs darbā, mamma aizbraukusi uz Rēzekni stāvēt rindā pēc desām. Paņēmu grāmatu, un manu uzmanību piesaistīja podnieks pie ripas. Izpētīju un nolēmu pamēģināt. Tēvam darbā bija piešķirts rezerves ritenis ratiem, ar ko fermā buļļiem pievest barību. Lai rati skābbarības tvertnē negrimtu, bija nepieciešami plati riteņi, tādi bija norakstītie no lidmašīnām – tie noderēja pamatam. Lai nofiksētu gultņus, sadzinu tajā pakavu naglas. Brusiņu atradu šķūnī, noasināju galu, savienoju ar bluķīti. Turpat šķūnītī atradās arī citas detaļas, vajadzēja tikai augšējo pamatni. Atcerējos par mammas loloto relikviju, kas rūpīgi noglabāta skapjaugšā – vectēva dāvinātā misiņa paplātīte dievmaizītēm. Sapratu, ka tieši tā noderētu manam izdomātajam aparātam. Uzliku uz asītes un pienagloju ar četrām naglām. Sirdsapziņa gan bija nemierīga, biju mācīts – ja gribi ko paņemt, vajag pajautāt, tomēr ideja bija spēcīgāka, un podnieka virpa izdevās. Mālu izraku turpat dārzā, brūnu kā šokolādi. Tā es izvirpoju kaut ko līdzīgu bļodiņai. Domāju, ka varētu noderēt mammai, bet sapratu, ka, ielejot ūdeni, tā izšķīdīs. Zināju, ka pirmais no darba mājās pārbrauks tēvs, un, lai nesaņemtu pērienu, sapratu, ka pirmajam jāpielabinās tēvam, tātad – būs pelnu trauks. Bet, lai tas izskatītos glīti, jādabū spīdums. Par apdedzināšanu saprašanas nebija, tāpēc nolēmu krāsot. Par sataupīto kabatas naudu nopirku aerosola krāsu, pirmoreiz nopūtu, bet krāsa sasūcās, un izskatījās bēdīgi. Ar otro reizi izdevās brīnišķīgi. Tēvam patiešām patika. Iztiku bez pēriena, un mammu tēvs par sabojāto paplātīti arī kaut kā apstrādāja. No prieka savirpoju pilnu plauktu ar bļodiņām un podiņiem. Un tad seko sāpīgā pieredze.
Atbrauca uz kapusvētkiem Rīgas radi, viens no viņiem – atzīts mākslinieks. Tēvs nolēma palielīties – dēls taisa podus. Gaidīju uzslavu, bet izdzirdēju spriedumu: «Jā, laba lieta, bet neapdedzināti trauki sūds vien ir.» Pēc tā nevarēju vien sagaidīt, kad viņi aizbrauks, jau zināju, ko es ar visu savu mantu darīšu – «no zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek». Visu izmetu, virpu izjaucu, tomēr tā frāze par apdedzināšanu aizķērās. Kad kaimiņu mājās noskatītā figūriņa atkal pamodināja interesi pieķerties mālam un veidot, izdevās diezgan izskatīgs zirgs. Tomēr pirmais mēģinājums ar apdedzināšanu bija neveiksmīgs. Figūra sasprāga gabalos, jo bija par slapju. Bija vēlme, bet trūka zināšanu. Tās ieguvu lietišķās mākslas vidusskolā.
Pirmo cepli ar kursabiedru ierīkojām Akmenīšos Kaunatas pagastā, kur tagad Pūdnīku skūla. Pēc tam dienests armijā. Arī tur pamanījos veidot dažādus māla suvenīrus. Mālu un glazūru no mājām pa pastu atsūtīja mamma. Virpu izveidoju no kinomehāniķim pieejamām lietām. Apdedzināšanai pielāgojām siltumnīcu kurtuvi.
Pēc armijas Ēvalds Vasiļevskis ieteica izveidot Krāslavā keramikas studiju, rezultātā sāku strādāt par keramikas pulciņa vadītāju pieaugušajiem kultūras nama paspārnē. Interese bija – darbojās kādi 28 cilvēki. No tālaika audzēkņiem pazīstamākie ir Lilija Tama, Imants Zambars, Česlavs Aprups, Staņislavs Leikučs, jau vēlāk, no Daugavpils Universitātes laikiem – Veronika Rumjanceva.
Ar Olgu, savu dzīvesbiedri, pirmo reizi satikāmies, kad viņa kā jaunā skolotāja atnāca pasūtīt medaļas izlaiduma klasei. Uz Olgas jautājumu: «Cik tas maksās?» atbildēju: «Maksāsi visu dzīvi.» Tas izrādījās liktenīgi. Olga par skolotāju nostrādāja tikai gadu, apprecējāmies. Olga sākumā man palīdzēja un tad pakāpeniski pati kļuva par keramiķi. Tagad mums ir kopējs zīmols Pauliņu keramika.
Keramiķe ir arī mūsu meita Līga. To, ka mana meita taisīs podus, zināju jau pirms viņas dzimšanas. Līgai ir fizioterapeita izglītība, bet izrādījās, ka mīcīt mālu ir daudz patīkamāk nekā cilvēkus. Māls ir pateicīgāks. Tagad ir tapis zīmols Līgas keramika. Ir izveidojies savs rokraksts, var atpazīt. Īpaši dekoratīvos šķīvjus, traukus ar augu motīviem. Izskatās, ka māls patīk arī Līgas meitiņai, mūsu mazmeitiņai. Mums par to prieks. Varbūt izveidosies dinastija.
Latgale kļūst tukšāka, tas ir fakts. Kāpēc cilvēki aizbrauc?
Droši vien meklē labāku dzīvi. Kā teicienā «zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks – kur labāk». Par to, kā to apturēt, būtu jādomā politiķiem. Varbūt mūsdienās cilvēki ir arī drusciņ izlaidušies. Kaut kas ir noticis. Varbūt sākot no audzināšanas, varbūt pietrūkst darba tikuma ieaudzināšanas. Pietrūkst ģimenes vērtību apzināšanās. Jaunā paaudze pieradusi pie viegli iegūstamām vērtībām. Mēs savā laikā bijām pieticīgāki. No otras puses – daudz kas arī savulaik, jau brīvajā Latvijā, ir aizlaists postā. Piemēram, cukurfabrikas. Cilvēki audzēja cukurbietes, nodeva, bija sapirkuši jaunu tehniku, bija naudiņa, bija, ko bērniem iedot, bija cerības uz labāko. Un tad viens «hlops», un visas ražotnes aizvēra.
Ne visi ir talantīgi uzņēmēji, lielākajai daļai pietrūkst uzņēmības, viņi ir izpildītāji, un tas ir normāli. Bet šādu darba vietu pietrūkst vai pietrūka. Šobrīd jau saskaramies ar to, ka pietrūkst darītāju. Un, ja runājam konkrēti par pierobežu, tiem, kuri te dzīvo, strādā – šobrīd bankas nedod kredītu. «Krāslava? Oi, nē, tad tikai pusi no jums vajadzīgās summas un tikai uz desmit gadiem…» Kā lai kaut ko uzsāk? Latvija sākas un beidzas Rīgā?
Vai tu pats nekad neesi domājis par aizbraukšanu?
Nekad! Esmu inficējies ar keramikas vīrusu. Gribu pēc iespējas saglabāt Latgales keramiku, senās tradīcijas, izmantot senās receptes gan māla iegūšanā, gan glazēšanā, gan apdedzināšanā. Gribas, lai amats neaizietu postā, lai cilvēki uzzinātu, ieraudzītu. Šī iemesla pēc arī esmu saaudzis ar tūrismu pa īstam. No visas sirds izstāstu jebkuram ienācējam, iebraucējam par to, kas ir Latgales keramika, kā tā top un kā to var izmantot. Gribas iesēt cilvēkos to zināšanu sēklu, lai būtu informācija, lai pastāstītu cits citam, lai tā dzīvotu.
ROBEŽNIEKI – Latgales stiprie ļaudis ir rakstu sērija par novada iedzīvotāju un uzņēmēju ikdienu, iespējām, izaicinājumiem un dvēseliskā spēka smelšanās avotiem.
Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: Diena, Vietējā Latgales Avīze, Latgales Laiks, Ezerzeme, Vaduguns, Rēzeknes Vēstis, radio Alise