Latgale – reģions ar spēcīgām saknēm, īpašu kultūrvēsturisko mantojumu un pierobežas specifiku – ir arī vieta, kur pilsoniskā sabiedrība attīstās savā unikālā ritmā. Projekta Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis ietvaros, balstoties uz intervijām ar sabiedriski aktīviem cilvēkiem Ludzas novadā, uzņēmējiem un ekspertu viedokļiem, piedāvājam ieskatu Latgales pilsoniskās sabiedrības šodienas ainavā – no līdzdalības sabiedriskajos procesos līdz pieredzei uzņēmējdarbībā, dzīvojot pie pašas valsts robežas.
Latgales vēstniecība Gors kopš atklāšanas 2013. gadā kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām kultūras vietām Latvijā. Tā nav tikai koncertzāle ar izcilu akustiku, bet arī radoša telpa, kur Latgale sastopas ar pasauli, saglabājot savu identitāti un vienlaikus atveroties jaunām idejām.
Diāna Zirniņa – Latgales vēstniecības un SIA Austrumlatvijas koncertzāle vadītāja Rēzeknē – harismātiska, sabiedriska un enerģiska, viņa vienlīdz viegli atrod kopīgu valodu gan ar pasaules mēroga zvaigznēm, gan ar savas dzimtās pilsētas iedzīvotājiem. Patiesa Rēzeknes un Latgales patriote, Diāna ar lepnumu nes latgalisko kultūru pasaulē, padarot Goru par reģiona radošās dzīves simbolu.
Jau daudzus gadus tieši viņas vadībā koncertzāle Gors kļuvusi par īstu Latgales kultūras vēstniecību – šeit notiek koncerti, festivāli, semināri un izstādes, kas piesaista apmeklētājus no visas Latvijas.
Radoša, iedvesmota un atvērta jaunajam, viņa prot pārvērst katru pasākumu par notikumu, bet katru tikšanos – par iedvesmas avotu. Tieši tāpēc mēs nolēmām aprunāties ar Diānu par to, ar ko šodien dzīvo Gors, kādi projekti to iedvesmo un ko nozīmē būt latgaliskās kultūras vēstnesim mūsdienu pasaulē.
Jūs jau no paša sākuma vadāt pirmo reģionālo koncertzāli Latvijā, kas kļuvusi par augsta līmeņa kultūras centru ar izcilu akustiku. Kā radās Gors? Kāds bija sākums? Kā jūs nokļuvāt šīs grandiozās struktūras vadībā?
Katram iesaistītajam ir savs stāsts par to, kā radās koncertzāle Gors, jo tās tapšanā bija vairāki posmi, sākot no politiskā lobija, turpinot ar idejas izstrādi un projekta īstenošanu dzīvē. Šajā visā būtiska bija valsts apņemšanās veicināt profesionālās mākslas pieejamību reģionos, sekmējot daudzfunkcionālo koncertzāļu būvniecību Rēzeknē, Cēsīs un Liepājā.
Patiesībā par koncertzāli pirmā sāka runāt Liepāja, un toreizējai kultūras ministrei Helēnai Demakovai radās rosinājums nevis domāt par vienu reģionu (kā tas dažreiz notiek), bet, līdzīgi kā Igaunijā un Skandināvijas valstīs, – rūpēties par mūsdienu prasībām atbilstoša kultūras piedāvājuma nodrošināšanu visos Latvijas novados. Ne mazāk būtiski ir tas, ka koncertzāles Latvijā tika būvētas arī tāpēc, ka akadēmiskās mūzikas atskaņošanai trūka akustiski atbilstošu telpu, kurās varētu uzstāties dažāda lieluma un sastāva kolektīvi. Secīgi tikpat būtiska bija arī konkrēto pašvaldību gatavība izbūvēt koncertzāles un rūpēties par to darbību, paredzot arī finansējumu. Rēzekne koncertzāļu vilcienā ielēca pēdējā, bet savu darbu paveica pirmā, un nu varam lepoties ar patiesi izcilu infrastruktūru, kas joprojām būtiski atšķiras un dažviet nav pārspēta.
Tomēr nekas jau nebeidzas ar ēkas izbūvi un iekārtu uzstādīšanu. Šī ēka ir jāpiepilda ar kultūras norisēm, notikumiem, konferencēm, jāpulcina cilvēki, lai to pilnvērtīgi varētu saukt par Goru. Kādreiz noteikti par to varētu rakstīt grāmatu. Vien varbūt vēl jāpagaida daži gadi, jo ceļš uz koncertzāli nebija vienkāršs, arī emocionāls. Un te es nerunāju tikai par sevi, bet par koncertzāles izveidē iesaistītajiem, un it īpaši pilsētas vadības risku. Zināms risks varbūt bija arī koncertzāles vadību uzticēt man, šķietami šajā jomā nepieredzējušai. Par to vienā no vietējiem laikrakstiem pat bija liels raksts, ko acīmredzot palīdzēja uzrakstīt kāds, kurš domes izsludinātajā konkursā neuzvarēja. Lasīju un domāju: «Nu, un kur lai lieku savus bakalaura un maģistra diplomus ekonomikā, vadībzinātnē, mārketingā, manu studiju pieredzi ārvalstīs? Tāpat kā darba pieredzi medijos, pasākumu rīkošanā, sabiedriskajās attiecībās un projektu vadībā?» Arī mana 13 gadu darba pieredze tā laika 30 gados nevienu neinteresēja. Nedaudz jau cilvēcīgi skauž, ka citus tagad tā «nemazgā», bet redzot, ko Rēzeknē esam paveikuši, ir ļoti laba sajūta.
Kā jūs šodien, 12 gadus pēc koncertzāles atklāšanas, formulējat Latgales vēstniecības Gors misiju? Kā kopš tā laika ir mainījusies uztvere?
Mēs esam palikuši pie sākotnējiem pamatiem – veidot un uzturēt daudzveidīgu, augstvērtīgu kultūras vidi, nodrošinot piekļuvi profesionālajai mākslai un veicinot reģiona radošo attīstību. Pamats jau nemainās – mēs nesam latgalisko kodu. Joprojām vēlamies veicināt arī latgalisko pašapziņu un gribam, lai mēs visi spējam novērtēt to, kas mums ir.
Kā Gors saglabā un attīsta Latgales identitāti, neaprobežojoties tikai ar reģionālo formātu un nepārvēršoties par muzeja eksponātu?
Latgalisko identitāti jau nesam mūsu nosaukumā, izvēloties nosaukumu Gors, kas latviešu literārajā valodā nozīmē «gars». Atsauces uz latgaliešu valodu, piemēram, burta Y lietojumu, arī var saskatīt mūsu vizuālajās izpausmēs. Pirms koncerta viesiem teikt: «Vasali!» – tā ir ikdienišķa lieta. Mēs uzturam latgalisko identitāti, integrējot to mūsdienīgās programmās, radot jaunus projektus, iesaistot mūzikas profesionāļus un jauniešus.
Kultūra tās dažādajās izpausmēs ir nenovērtējams medijs, stāstot par latgalisko mūzikā, tēlotājmākslā, vizuālajā mākslā, skatuves mākslā. Mēs cenšamies darboties kā atvērta kultūras platforma, kur Latgale nav muzeja eksponāts, bet aktīvs kultūras spēlētājs. Tajā pašā laikā vēl ir daudz kas darāms. Un te jārunā par sadarbību, resursu pieejamību un radošo un stratēģisko prātu potenciālu reģionā. Būtībā jau uz Gora piemēra spilgti redzams, kā mūsu latgaliskās kultūras vērtības iegūst daudz plašāku, ārpus reģiona skanējumu. Kaut vai, piemēram, ja skatāmies uz koncertizrādi Latgales gredzens vai Lauras Jēkabsones koncertuzvedumu Folk pasija. Francis Trasuns.
Dažkārt šķiet, ka no mums tiešām gaida visas Latgales jautājumu risinājumu. Augustā portāls Chaika.lv Daugavpilī jautāja cilvēkiem: vai zināt, ko nozīmē latgaliešu vārds «gors». Daudzi nezināja vārda nozīmi, bet zināja, ka tā ir koncertzāle. Un tad tu saņem vēstuli no apmeklētāja: «Redziet, jūs slikti strādājat, jo cilvēki nezina latgaliešu valodu.» «Bet vai tad mūsu pienākums ir mācīt?» retoriski atbildēju. Man šķiet, ka mēs aizraujamies ar uzdevumu deleģēšanu citiem, bet paši pārāk maz darām.
Bērnībā jūs sapņojāt par skolotājas darbu. Kā kļuvāt par kultūras centra vadītāju?
Es labāk izvēlos vārdu «koncertzāle», kas atšķir mūs no brīnišķīgajiem Latvijas kultūras centriem. Tāds terminoloģijas jautājums un atsauce uz kādreizējām bažām, ka lielās koncertzāles iztukšos kultūras namus. Bet tas tā nevar būt, jo mēs darbojamies visai atšķirīgā, plašākā segmentā un mūsu paspārnē nav, piemēram, rūpe par amatiermākslu un Dziesmu un deju svētku procesa nodrošināšanu. Mēs vairāk darbojamies ar skatu uz profesionālo mākslu un ar vēlmi iesaistīt arī latgaliskā radītājus.
Bet par sapņiem... Man bija divas sapņu profesijas – skolotāja un dziedātāja. Savā veidā šos sapņus piepildu šobrīd.
Jums ir izglītība ekonomikā, tiesību zinātnēs, komunikācijā un kultūrā. Kā šī pieredze un lomu kombinācija ietekmē jūsu vadības stilu?
Nu, re, mans pirmais maģistra grāds ir vadībzinātnē, bet kultūras izglītība man ir tāds nebeidzams un ilgstošs process. Tieši šobrīd ir doma, ka jāizbrīvē laiks un atkal jādodas studēt. Man vienmēr tas devis iedvesmu, struktūru un jaunas atziņas, spēju saskatīt zinātnes disciplīnu caurviju un pielietojamību praksē. Par savu vadības stilu pašai grūti runāt. Protams, to ietekmē gūtās zināšanas un pieredze, bet te lielu lomu tomēr ieņem personiskās īpašības. No tām nekur neaizbēgsi. Tagad jau stilīgi uzdot jautājumus mākslīgajam intelektam. Un par manu vadības stilu tas saka, ka tam piemīt degsme un neatlaidība, multidisciplināra pieredze, mērķtiecīga vīzija un iedvesmojoša vadība, kā arī elastība un kopienas iesaiste. Es pati teiktu, ka ikdienā esmu liberāla un dodu komandai brīvību strādāt patstāvīgi, taču saglabāju stingru kontroli pār rezultātiem un, ja darbs nav paveikts, kļūstu ļoti prasīga un kategoriska.
Kas ir visgrūtākais koncertzāles vadīšanā – finanses, personāls, programmas, projekti, publika?
Es negribu šo visu saukt par grūtībām, bet par normāliem izaicinājumiem, darbiem, kas jāpadara. Bijuši dažādi periodi. Esot pirmajai koncertzālei, bija izaicinājums radīt izpratni, kas ir reģionāla koncertzāle. Mums bieži apšaubīja koncertzāles nepieciešamību, turklāt ekonomiski nevienkāršā novadā. Jau pirmajos gados šīs bažas pagaisa pilnībā. Arī izveidot darboties spējīgu, zinošu un aizrautīgu komandu ir bijis liels darbs. Turklāt šie cilvēki ir jānotur, jāmotivē.
Smagākais bijis Covid-19 laiks, kad meklējām jebkādas iespējas darīt, noturēt publiku un saglabāt savu darbību. Darīt, nevis nedarīt un vaimanāt. Finansiālais izaicinājums bijis aktuāls vienmēr un kļūst aizvien aktuālāks, jo mēs taču redzam, ka uztvere pret kultūras sektoru ir pilnīgi aplama. Visas budžeta griešanas visos līmeņos sākas ar kultūru, aizmirstot, ka kultūra nav tikai nācijas pamats, tā veido domājošu cilvēku, tā sekmē ekonomisko aktivitāti un piederību valstij, ir arī drošības jautājums. Šo visu redzot, pārņem bažas par to, kas notiek. Tomēr dienas beigās gribas, lai tie, kuri nāk uz Goru, nedomā par grūtībām, bet par to, kādas emocijas, pārdomas rodas, piedzīvojot kultūras norises.
Kas jums ir galvenais – kultūras misija, milzīgas ēkas pārvaldīšana vai kvalitātes nodrošināšana?
Cits bez cita nevar. Kultūrā jau mēs visi strādājam ar misijas apziņu. Kvalitāte un iesaiste vienmēr būs svarīga. Bet bez saimnieciskām un piezemētām lietām, t. sk. infrastruktūras uzturēšanas, nekas jau nevarēs notikt. Man labā nozīmē patīk šī savādā situācija, kad jāspēj paturēt to visu vienkopus. Garlaicīgi nav. Ir interesanti.
Kā Gors saglabā un attīsta Latgales identitāti, nenoslēdzoties tikai reģionālajā formātā?
Šis laikam jājautā visiem Latgales kultūrā esošajiem. Paši sev arī uzdodam šo jautājumu un redzam, ka gan mūsu rosināti, gan mūsu iedvesmoti ir tik daudzi vērtīgi notikumi, kas latgalisko nevis iekonservē šaurā reģionālā ietvarā, bet, tieši otrādi, nes pāri robežām. Tie ir starpžanri, mākslinieku un radošo cilvēku sadarbības. Visu pat neuzskaitīt. Skaidrs, ka Latgaliešu kultūras gada balvas Boņuks organizēšana un norise ir centrālais notikums. Un tieši tajā mēs sastopamies ar pašu latgaliešu pretstatītiem viedokļiem. Nereti redzam, cik emocionāli uztver šķietamos «ienācējus» latgaliskajā. Es nedomāju, ka mums jāveido latgaliskais rezervāts. Dažkārt pārsteidzoši redzēt, cik ļoti kāds cenšas šķirot to, kuram ir tiesības un kuram nav tiesību skarties latgaliskajam klāt. Un tad paiet laiks, norimstas emocijas – un mēs lasām, klausāmies un novērtējam tik daudzus brīnišķīgus, paliekošus darbus. Latgaliskais nav ierobežojams ģeogrāfiskajā piederībā. Un tik daudz Latvijā brīnišķīgu cilvēku ir devuši savu pienesumu, savu skatījumu un interpretāciju latgaliskajam. Esam piedzīvojuši un arī līdzdarbojušies vairākos nozīmīgos pasākumos, kuriem skanējums ir plašs. Jau sākot no mūsu atklāšanas koncerta, skanot latgaliešu valodai, līdz pat pēdējiem notikumiem, piemēram, folkpasijai Francis Trasuns, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra festivālam Vasarnīca. Tam seko citi jaundarbi, izstādes, koncertiestudējumi.
Kurus Gora projektus jūs uzskatāt par nozīmīgākajiem un kāpēc?
Strādājot 12 gadus, šis nekad nebūs atbildams jautājums. Mums ir tāda notikumu dažādība tik dažādos žanros, ar tik dažāda mēroga mākslas personībām. Un visi ārkārtīgi vērtīgi. Vienkāršāk uzskaitīt būtu tos notikumus, kas tādi nav, ir ikdienišķi un pārejoši. Bet mans uzdevums nav nopelt, bet censties pašai mācīties un celt.
Ja Goram nebūtu nekādu budžeta ierobežojumu, ko jūs darītu vispirms?
Netērēju laiku šādiem nereāliem sapņiem. It īpaši tik jūtīgos finansiālos un politiskos apstākļos. Man patīk sapņot, bet es labāk enerģiju tērēšu lietderīgāk. Skaidrs, ka manas prioritātes būtu cilvēki, programma, infrastruktūra un iesaiste.
Vai jums ir krīzes pārvarēšanas «formula»?
Man zināmā mērā patīk krīzes, jo, lai izkļūtu no tām, jārod jauni risinājumi. Formulas nav. Protams, tu centies paredzēt krīzes un to, kā rīkosies. Bet tad atnāk tā krīze un tu uzzini reālos apstākļus. Šādos brīžos svarīga gatavība un elastība. Lai gan, ja godīgi, krīzes ne vienmēr tikai stiprina. Tās māk arī izsmelt. Un tad ir jautājums, cik ātri tu atgūsti savu resursu un palīdzi atgūties citiem.
Jūs teicāt, ka iedvesmojaties no cilvēkiem. Vai ir kādi konkrēti piemēri, kad tikšanās ar kādu cilvēku mainīja jūsu uzskatus?
Man tiešām ir veicies ar sastaptajiem cilvēkiem. Kāds ar skaļāku vārdu, kāds ne tik skaļu, bet ir mani mācījuši, iedvesmojuši, stiprinājuši. Gan mani skolotāji un pedagogi, gan darba devēji, gan kolēģi. Un, protams, arī mūsu cilvēki, ar kuriem lepojamies visā pasaulē. Uzskatus gan neesmu mainījusi, drīzāk saskatījusi jaunas šķautnes. Protams, ir neaizmirstami mirkļi. Esmu pateicīga par iespēju pārmīt dažus vārdus, kas bieži vien ir vairāk nekā garas sarunas, ar maestro Raimondu Paulu, režisoru Jāni Streiču. Man atmiņā vienmēr paliks pēckoncerta mirklis no Ivetas Apkalnas, Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncerta, kad piesēsti blakām joprojām sajūtās klātesošajam diriģentam Marisam Jansonam un saproti – esi vairākus centimetrus virs zemes. Un tu nerunā tikai par pasaules koncertzālēm, tev jautā: «Kā tas nācies, ka jums Rēzeknē ir tik brīnišķīga koncertzāle sanākusi?» Un tādu mirkļu ir daudz. Vienkārši tie jāsaskata.
Kāda grāmata, filma, koncerts vai uzstāšanās atstājusi uz jums spēcīgu iespaidu pēdējā laikā?
Ļoti grūts jautājums, jo pasākumi, notikumi visai ātri nomaina cits citu. No filmām – joprojām mūsu Straume. No kultūras norisēm – Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, tieši deju lielkoncerts, jo starp tūkstošiem dejotāju bija arī mana meita. No Gorā notiekošā – Elīnas Garančas solokoncerts un Nielslens Lielsliens. Diametrāli pretēji, bet katrs īstajā laikā piedzīvots. Nu un tad vēl Prāta vētra, Iveta Apkalna, Coldplay un Džastins Timberleiks. Vienīgais, ko neminēšu kā pēdējo, ir grāmata, jo sajūta, ka dzīvojam tik birokrātiskā laikā, ka vairāk sanāk lasīt likumus, noteikumus, nolikumus un līgumus. Tas gan nogurdina.
Kāds kompliments par Goru visvairāk palicis atmiņā?
Tādu ir daudz. Nevarēšu atbildēt. Man patīk tā wow sajūta, ko joprojām bieži redzam kā no apmeklētājiem, tā arī māksliniekiem.
Ja šobrīd te ienāktu skolēni, ko jūs viņiem pastāstītu par to, kāpēc vajadzīga kultūra?
Es gribētu viņiem palīdzēt novērtēt, ka kultūra viņus dara bagātākus, brīvāk domājošus un radošus. Tiem, kuri piedzīvo un rada kultūras norises, ir labā nozīmē citāda domāšana, viņi nebūs pakalpiņi, pavēļu pildītāji, bet gan personības. Tas ir lielisks veids, kā pašam veidot savu attieksmi pret dzīvi, cilvēkiem un notikumiem.
Ko par Goru rakstīs avīzēs pēc desmit gadiem?
Tie ātri paskries. Varbūt par to, ka pērkam jaunu aprīkojumu, atklājam arvien vairāk pasaules mēroga zvaigžņu, te notiek festivāli un cilvēku straume neizsīkst. Mūsu restorāns ieguvis Michelin zvaigzni. Ir papildus izbūvēta mājīga kinozāle. Nu un daudzi valsts līmeņa pasākumi notiek te, arī ātrvilciens un ātrgaitas šoseja palīdz cilvēkiem daudz ērtāk te nokļūt. Un blakus darbojas neliela lidosta. Un ir jauna viesnīca. Es iepriekš teicu, ka netērēju enerģiju nereāliem sapņiem, bet tas nenozīmē, ka sapņot nevajag. Vajag! Vien šim vajadzīgs, iespējams, vairāk nekā 10 gadu un ne tikai laiks, bet arī cilvēki, kuri spēj.
ROBEŽNIEKI – Latgales stiprie ļaudis ir rakstu sērija par novada iedzīvotāju un uzņēmēju ikdienu, iespējām, izaicinājumiem un dvēseliskā spēka smelšanās avotiem.
Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: Diena, Vietējā Latgales Avīze, Latgales Laiks, Ezerzeme, Vaduguns, Ludzas Zeme, Rēzeknes Vēstis, radio Alise