Stankevičs: Patiesai valsts attīstībai ir nepieciešama garīga dimensija

nenozīmē, ka kādam šis atgādinājums būtu jāņem vērā

neatkarīgi, ko zūmēja katoļi un, ko atbildēja protestanti,jeb, kā to visu bezdievji vēroja

Komentārs

dzimumdzīves īpatnībām

kas ir KOB materiāli?

Starp citu, šis ir ļoti precīzs apraksts tam, kā visas pēdējo 20 gadu valdības vada šo valsti. Visas ārišķīgās darbības mūsu izbijušie puķkopji, bārmeņi, sportisti un muzikanti dara itkā pareizi -- balso par lēmumiem, pieņem likumus, tiekas citu valstu vadītājiem... Bet "kargo kā nenāk, tā nenāk".

Roma aizgāja bojā, tās ilgstošās mazspējas dēļ. Pēdējos 25 gadus pirms sabrukuma pieņemtā kristietība tur neko nevarēja līdzēt, ja jau barbari bija salaisti visās vadošajās vietās, visa armija bija barbaru rokās. Zīmīgi, ka iebrukušas barbaru tautas nācās kristīt no JAUNA un atkal bez varas līdzekļiem (sākumā). Tā kā tik viegli nebūs ar to kristietību,. Padomju laikā arī cerēja iznīdēt - neizdevās, neizdosies arī ateistiskiem liberāļiem!

Pasaules vēsture zina daudzas impērijas, kas sekojot šim principam aizgāja bojā ___ diez' kā tad ar Romas impērijām (gan pirmo, gan pēc tam kas centās par sevi par tās maniniecēm godāt) sabrukumu? Senās Romas impērija aizgāja pa burbuli pēc kristietības nolikšanu var valsts oficiālo reliģiju (un citu reliģiju piekritēju vajāšanu), tāpat Svētā Romas impērija, kas pēc savas būtības bija kristīga cauri un cauri :)

Komentārs

tu pats mūžīgiu staigāsi pa zemes virsu, vai arī tajā pašā vietā nonāksi?

arī gadsimta līmenim vairs nekādas nozīmes nebūs;būs tikai viens līmenis - nebeidzāmas nāves bailes, jo TĀ VIETA muti atvērusi PACIETĪGI gaida jau daudzus gadsimtus

baznīcā nopirdās un turpat arī noāva kājas - nemaz nebija sliktāk kā nīčem

Komentārs

Nevajag mākslīgi redzēt pretruna tur kur ir KOMPLEMENARITĀTE, starp Vecās un Jaunas Derības ētiku. Turklāt prasības jaunajā Derībā loģiski aug! Bez tam jāskatās izteikuma konteksts. Visbeidzot ir arī Baznīcas tradīcija un patristika - teksti, kas ir pietiekoši Tuvi tam laikam un visbeidzot pašu kristiešu dzīves prakse. Tas viss kopā veido kristietību. Nevis tikai kādi vārdi, ka izrauti no konteksta! Veco "labo" padomju laika ateisma metodiku vajadzētu nomainīt ar modernāku - ar hermeneitiku

Komentārs

Arī tīri ētiski sociālā jomā evaņģēlijos konstatējamas vairākas pozīcijas. Parasti runā par evaņģēliju morāli, taču runa ir nevis par vienu morāli, bet par dažādām un pretrunīgām tikumiskām nostādnēm, kas atspoguļo vides atšķirības, evaņģēliju autoru etnisko piederību, kultūras un psiholoģisko orientāciju. Tā ir pārliecinoša reliģisko un rituālo koncepciju pluralitāte. Daudzos gadījumos Jēzus noraida ebreju likumu. Tā, piemēram, tiek nosodīts jūdu stingri ievērotais atpūtas laiks, jo «Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ» (Marks, II:27); viņš lika saprast, ka likums ir pārspēts, rituālu prestižs reducēts līdz minimumam un akcents tiek pārnests uz dažiem morāliem uzvedības noteikumiem kā uz vienīgo likuma principu («mīli savu tuvāko kā sevi pašu»). Bez tam Jēzus paziņo, ka, «Tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta gabaliņš no bauslības, tiekams viss notiek» (Matejs, V:18). Farizeji tika apvainoti par Mozus likuma formālu ievērošanu, turpretī par rabīnu mācības avotiem, kuri attiecināmi uz Hasmoneju un Hēroda laikmetu, evaņģēlijos runāts kā par tādiem, kas neko daudz neatšķiras no Jēzus mācības un prakses. Kā redzams, tad imigrācijā visi tie bija aizmirsti. Ticība kopīgam tēvam savienojumā ar ebreju tradīcijas ievērošanu Jēzum atpestīšanai šķiet gluži pietiekama: «Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa» (Lūka, XVI:29). Turpretī ceturtajā evaņģēlijā, tieši pretēji, tiek apgalvots, ka ebreji nekad nav zinājuši dievu-tēvu, un Mozus un pravieši praktiski tiek noliegti: «Visi, kas priekš manis nākuši, ir zagļi un laupītāji» (Jānis, X:8). Ticība vien bez labiem darbiem negarantē atpestīšanu, jo «No viņu augļiem jums tos būs pazīt» (Matejs, VII: 16). Bet citā vietā teikts, ka visu nosaka ticība. Bez ticības nevarēs nokļūt debesu valstībā: «kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs» (Jānis, XI:25). Bagātība pati par sevi ir ļauna, un tikai nabagiem pieder dieva valstība (Lūka, VI:20). Bagātība ir nosodāma, «Jo, kur tava manta, tur būs arī tava sirds» (Matejs, VI:21). Jeruzalemes templī bija zemas un šauras durvis, pa kurām cilvēks tikko varēja izspraukties, un tās bija iesaukuši par «adatas aci»; Jēzus teica: «Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet dieva valstībā» (Marks, X:25). Šī izteikuma jēga nemainījās, kad tālu no Palestīnas «kamieļa» vietā (grieķu val. «kamēlos») sāka lasīt kamilos — «resna virve», «tauva». Bija gan pieprasīts: «ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem» (Marks, X:21), bet, kad bagātais nodokļu ievācējs Caķejs ieteica atdot nabagiem tikai pusi no mantas, Jēzus arī viņu pasludina par atpestītu un rāda citiem par piemēru (Lūka, XIX:8—10). Tālāk — slavenais kalna sprediķis (kas pēc citas versijas teikts līdzenumā). Kalna sprediķī notiek pāreja no «bagātiem un nabagiem» (Lūka, VI:20—23) uz «bagātiem un garā nabagiem» (Matejs, V:l—12); tā jau ir nozīmīga piekāpšanās. Būt izsalkušam pēc maizes ir pavisam kas cits nekā būt izsalkušam «pēc taisnības» — un šī pēdējā izsalkuma apmierināšana ir vājš mierinājums tiem, kam nav ko ēst. Tur, kur tika sastādīts Mateja evaņģēlijs, draudzes sociālais sastāvs mainījās un vairs nebija iespējams aizcirst durvis bagāto priekšā, ja viņi noteiktā veidā liecināja par sava «gara» noslieci uz nabadzību. Lūka, VI: 20, 21, 24, 25 «Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība! Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs būsit paēduši! Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities. Bet vai! jums, bagātiem, jo jums jau ir sava alga! Vai! jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit!» Matejs, V:3—6 «Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība. Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.» Bagātie un nabagie «kalna sprediķī» Matejs atzīmē, ka Jēzus, iekams sācis sprediķi, «uzkāpa kalnā» (Matejs, V:l), Lūka — «Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš nostājās līdzenā vietā» (VI:17). Iezīmējas Kapernaumas peizāžs austrumos no Nācaretes, Ģenacaretes ezera tuvumā: šī rajona ģeogrāfija attēlota pretrunīgi. Baznīcas sociālā doktrīna vēl joprojām nav atbrīvojusies no šīm pretrunām. Dažkārt darbs pret samaksu tiek nonicināts: nerūpējieties par materiāliem labumiem, par to, kā jūs dzīvosiet; esiet tādi kā putni gaisā un puķes laukā (Matejs, VI:26—28). Pēc šī evaņģēlista uzskata, darbs ir likumīgs: «Jo strādniekam sava barība pienākas» (Matejs, X:10). Mateja spriedumi, lai gan pārliecinoši atsedz tā laika dzīves apstākļus, tomēr nepiemin attiecības starp kungu un vergu, suverēnu un pavalstnieku, zemes īpašnieku un kalpu. Arī tirdznieciskie darījumi liekas pilnīgi likumīgi. Tas, kurš, pametis mājas un laukus, sekos mesijam, šajā pasaulē saņems četrkārt, bet nākotnes valstībā — mūžīgo dzīvošanu. Tādas pašas pretrunas evaņģēlijos atsedzas arī ģimenes attiecībās. Stāšanās laulībā ir tīkama dievam; no otras puses, tiek cildināts celibāts un nepārprotami slavēti tie, kas «ir bezdzimuma cilvēki, kas sevi padarījuši par tādiem debesu valstības dēļ» (Matejs, XIX: 12). Līdzībā par mielastu atzīmēts, ka tas, kas apņēmis sievu, tiek izslēgts no debesu valstības (Lūka, XIV: 20). Savienība starp vīru un sievu ir nesaraujama: «Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķir» (Marks, X:9); šo Marka teicienu pārņēmis arī Matejs (XIX:6), kas gan pēc tam (pat divas reizes) atzīst šķiršanos par pilnīgi likumīgu, ja sieva bijusi neuzticīga (V:32; XIX:9). Šis princips ietverts arī Justiniāna kodeksā. No tā secināma tā morālā un juridiskā nelīdztiesība, kāda agrīnajā kristietismā bija lemta sievietei: līdzīgi izņēmumi nebija paredzēti, ja neuzticīgs bija vīrs. Vismaz ieiešana debesu valstībā un augšāmcelšanās izjauca laulāto attiecības: jo «ne tie precēs, ne tiks precēti» (Lūka, XX: 35). Vēl vairāk, tas, kas nāk pie Jēzus un «neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas», nevar būt viņa māceklis (XIV:26). Pienāks diena, kad sacīs: «Svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas» (XXIII: 29). Viena morāle stiprina ģimeni, otra to sagrauj. Kad kāzās Kaānā pietrūka vīna, Marija vēlējās, lai dēls izdara brīnumu. Atbilde nevarēja būt vēl asāka: «Kas man ar tevi, sieva?» (Jānis, II:4). Nāves brīdī Jēzus tomēr izjūt dēla maigumu un uztic māti Jānim — savam māceklim, «ko viņš mīlēja» (XIX:26). Vispār, māte, brāļi un māsas Jēzum nozīmē tikai visus tos, kas viņam seko. Ne mazāk nozīmīgas evaņģēlijos ir privātās un sabiedriskās dzīves antinomijas. No vienas puses, atzinību izpelnās tie imperatoram uzticamie pavalstnieki, kas atdod tam pienākošos sava īpašuma daļu; tāds ir sinoptisko evaņģēliju uzskats (Matejs, XXII: 15—22). No otras puses, Jānis precizē, ka politiskā vara nāk no velna: sātans ir šīs pasaules valdnieks un tāpēc «Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā» kopā ar visiem saviem pārstāvjiem uz zemes (Jānis, XII: 31). Cilvēkam ir aizliegts sodīt citus; bet vienlaikus tiek apsveikta tradicionālo tiesu pastāvēšana: «kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā» (Matejs, V:22). Lai tiesātu tuvāko, paša acī nedrīkst būt ne skabargas, ne baļķa (Matejs, VII: 2, 3), taču vislabāk netiesāt nevienu, lai arī paši netaptu tiesāti (Lūka, VI:37). Jēzum, kā jau visiem reliģiju dibinātājiem, tiek piedēvēti dažādi brīnumdarbi, kas gandrīz vienmēr atbilst nabago nepiepildītajām ilgām, piemēram, maizes pavairošana, lielisks zivju loms, ūdens pārvēršana vīnā, brīnumainā izdziedināšana. Bet, paveicis tos, lai tādējādi pierādītu savas ārkārtējās mesiāniskās prerogatīvas, «viņš tos stipri aprāja, lai tie viņu nedarītu zināmu» (Marks, III:12). Galu galā jāsecina, ka mēģinājumi ielūkoties pagātnē, kristiešu vēstījuma būtībā, pamatojoties uz evaņģēliju un citu Jaunās derības rakstu loģiku, ir gluži veltīgi. Ir pastāvējušas neskaitāmas reliģiskās grupas, kas dzīvojušas atšķirīgā sociālā un kultūras vidē — tas ir galvenais secinājums, kāds izriet no šiem rakstiem. Nav iespējams atrast kādu loģiku tur, kur pārsvarā rodamas dažādas atbildes uz dažādiem jautājumiem, kurus izvirzīja bagātie un nabagie, ebreji un neebreji, gaidot dižo beigu lūzumu savā dzīvē.

Jā, redzams ka dažam galvā liela putra :) Vienīgā un galvenā kristīgā vērtība ir tapt pestītam. Pārējais ir pakārtots. ... bet maziem prātiem ir viegli nojukt lasot bībeli, tas tiesa, jo tur tik daudz pretrunu, ka bail :)

Ko derētu zināt jauniešiem - kā kontraversija liberālismam un patērētāj sabiedrības dzīves stilam, kas ir cēlonis ekoloģiskajai krīzei? Lūk, viduslaiku askēta un mūka Asīzes Franciska "Miera lūgšana", kas izsaka kristīgās ētikas būtību un ko vēlāk variējuši daudzi rakstnieki, arī mūsu Rainis (dodu saīsināti): "Radi no manis Kungs miera darbarīku, lai es nestu saticību, ku sāpīgi dara pāri, lai es pārplūstu ilgās dot, bet ne ņemt, lai ilgotos ne tik daudz būt mīlētam, cik mīlēt ne tik daudz būt saprastam cik saprast citus, jo rodi sevi - tikai tad, kad atdodi sevi; nomirstot sev - dzimsti mūžīgajai dzīvībai" Vienkāršs dzejolis ir laba lieta arī, bet šis dzejolis un pati Franciska dzīve iedvesmoja cilvēkus uz nesavtīgi ziedošanos saviem tuvākajiem. Francisks iekopa pirmos leprozorijus un nebaidījās tajos strādāt. Daudzi kristieši un pat citu ticību pārstāvji smēlušies viņa dzīves piemērā spēku un piemēru savai darbībai.. Otrs motīvs: dabas mīlestība, ekoloģiskais motīvs, kas izpaužas Franciska dziesmā par Sauli" "Slavēts esi Tu, Kungs, ar visu radību savu, bet jo sevišķi ar mūsu kundzi, māsu Sauli, kas atnes mums dienu un apgaismo mūs pašus, un ir tik mirdzoša un skaista, un tās spožums ir attēls Tavs, Tu Visaugstais! Slavēts esi Tu, Kungs, par mēnesi – brāli un māsām zvaigznēm, kuras pie debesīm radījis esi, tik skaidras, krāšņas un cēlas. ... Slavēts esi Tu Kungs par brāli ūdeni, kas ir tik derīgs, pazemīgs, jauks un šķīsts. Slavēts esi Tu, Kungs, par māsu uguni, ar ko Tu mums apgaismo nakti, un tā ir tiks skaista un līksma, tik spēcīga, stipra! Slavēts esi Tu, Kungs, par mūsu māsu zemes māti, kas mūs baro un uztur un dod mums visādus augļus, krāsainas puķes un zāles! ... Slavēts esi Tu, Kungs, par visiem, kas piedod aiz mīlestības uz Tevi un slimības pacieš un bēdas. Svētīgi tie, kas uztur mieru, Jo Tu Visaugstais, tos vainagosi!" Lūk divi motīvi: 1) tuvākā mīlestība(kuras dēļ spējam atteikties no sevis - sava labuma, savām iegribām) un 2) dabas (kurā atspoguļojas Dieva godība) mīlestība, ko varam mācīties no viduslaiku mūka!

Pilnīgi pievienojos! Ja kādam gribas būt reliģiozam, tad ir vismaz viena relīģija, kuras dēļ vēl nav nogalināts neviens cilvēks un nav sākts neviens karš. Šī reļigija saucas Flying Spaghetti Monster.