Ja pirms nedēļas galveno iniciatīvu valdības veidošanās sarunās bija uzņēmusies Jaunā Konservatīvā partija ar Jāni Bordānu priekšgalā, tad šonedēļ partija dažādos formātos – gan kuluāros, gan atklāti – arvien biežāk sāka pieminēt palikšanu opozīcijā. Šādu reakciju izraisīja JKP potenciālo sadarbības partneru vismaz atturīgā attieksme pret Bordāna piedāvāto ministru portfeļu sadalījumu. Arī tas, ka, pretēji JKP paustajai stingrajai nostājai nestrādāt vienā valdībā ar Zaļo un Zemnieku savienību, vairākas citas partijas joprojām runā par vajadzību veidot pēc iespējas plašāku koalīciju – proti, tādu, kurā strādātu visi, izņemot “Saskaņu”.
Konservatīvo nostāja, visticamāk, nav tikai poza. “de facto” šonedēļ novēroja, kā tramvajā braucošos JKP līderus daži pasažieri slavēja par stingrību pret “zaļzemniekiem” un mudināja palikt opozīcijā, ja ZZS koalīcijā tomēr būtu.
Ja jautājums par JKP dalību koalīcijā vēl ir atklāts, citu partiju neformāli paustais liecina – šobrīd pavisam maz ticama palikusi iespēja, ka Bordāns varētu kļūt par premjeru. Vaicāts, ko viņš teiks, ja partiju sarunās nonāks līdz jautājumam, ka JKP strādā valdībā, bet Bordāns nav premjers, JKP līderis atbild: “Jā, nu atkal, tas ir pagaidām minējumi pirms kaut kādiem notikumiem. Negribu steidzināt šādus notikumus. Mums principiāli ir, lai JKP pārvaldītu tiesiskuma jomu valstī. Arī tas ir, kāpēc mums citādi visā nebūtu vērts piedalīties. Un, kas attiecas uz premjers vai ne premjers... Es teikšu tā: ja premjers ir no liberālas partijas, tad es neredzu īsti – nu, šobrīd runāt par to – loģiku, ja visumā tomēr, būsim atklāti, ir konservatīvu partiju pārsvars.”
No savām ambīcijām veidot valdību joprojām nav atteicies arī partijas “KPV LV” premjera amata kandidāts Aldis Gobzems. Gan Jaunajai konservatīvajai partijai, gan “KPV LV” jaunajā Saeimā būs 16 deputāti, tomēr Gobzems allaž atgādina, ka par dažiem tūkstošiem vēlētāju vairāk bija viņa pārstāvētajam spēkam. Arī pēc sarunas ar prezidentu Gobzems uzsvēra, ka KPV LV kā labēji centrisko blokā uzvarējusī partija esot ļoti nopietns valdības veidotājs. Komentēt, kuram premjera kandidātam šobrīd ir labākās izredzes, viņš gan atsakās, un apgalvo, ka visu jau esot pateicis.
Kamēr Bordāns gaidīja pārējo atbildes par JKP piedāvāto modeli, bet “KPV LV” ieturēja pauzi, iniciatīvu pārņēma “Attīstībai/Par!”, kas sāka savu sarunu procesu. Bordāns to nosauca par destruktīvu rīcību, kas radījusi sajukumu, bet apvienības piedāvāto redzējumu par nākamās valdības prioritātēm – par studenta kompilāciju no visu partiju programmām. Tomēr “Attīstībai/Par!” premjera amata kandidātu Arti Pabriku politologi tagad uzskata par reālāko nākamās valdības vadītāju.
Pabriks noraida politikas aprindās dzirdamo ironiju, ka premjera amatu viņš patiesībā nemaz negribot, jo tur beidzot būs reāli jāstrādā: “Nu es nezinu, ko mani kolēģi teiktu tie, kas pašreiz strādā Aizsardzības ministrijā un Ārlietu ministrijā, ka viņi nedara reālu darbu – tas ir viens. (..) Bet, kas attiecas uz izvēli – saprotiet, es jebkuram piedāvājumam pieeju nopietni un izsveru to. Un ja es nebūtu izsvēris iespējamību kādā momentā arī kļūt par Latvijas premjerministru, es nekad nebūtu piekritis “Attīstībai/Par!” piedāvājumam būt par premjerministra kandidātu. Jo es negribu un nevēlos būt virtuālais, iedomātais kandidāts vai kāds cits.”
Visiem trim kandidātiem Valsts prezidents ir palūdzis jau tagad aizpildīt anketas, kuras valsts drošības iestādes vērtē pirms lēmuma par pielaidi valsts noslēpumam. To pašu prezidents sagaida no nākotnē apspriežamajiem ārlietu, aizsardzības un iekšlietu ministra amata kandidātiem.
Līdz tam gan vajadzētu nonākt skaidrībā par koalīcijas sastāvu. Apvienība “Jaunā Vienotība” cer, ka sešu partiju koalīcija tomēr vēl ir reāla, saka partijas “Vienotība” vadītājs Arvils Ašeradens: “Šinī brīdī, kad mēs strādājam tiešām pie reāla satura, nesaprotot, vai ir kāds konflikts vai nav, tagad sākt iet uz ultimātiem – man liekas, es neredzu, ka tā ir tāda konstruktīva pieeja šim procesam. Un es gribu teikt arī, ka vēlētāji ir sagaidījuši, arī ievēlot vairāk kā 60 jaunus deputātus, gan ievēlot jaunus parlamentāriešus un nebijušas partijas, ir vēlējušies pārmaiņas. Aiziet pirmajā brīdī opozīcijā – es domāju, ka tas nav pareizi, un es aicinātu Bordāna kungu mainīt savu retoriku.”
Arī Nacionālā apvienība, kura kopā ar “Vienotību” un ZZS kopā ir nostrādājusi jau piecus gadus un kuras rindas savulaik Bordāns ir pametis, grib plašo koalīciju. Publiski nosaukt savu favorītu premjera amatam Nacionālās apvienības priekšsēdētājs Raivis Dzintars gan atturas: “Sarunas turpinās, un katra jauna tāda strikta sabloķēšanās ar kādu, manuprāt, drīzāk traucē nonākt pie rezultāta nekā palīdz tam. Svarīgi, lai vispār valdība izveidotos, un pašlaik tā strupceļa sajūta itr pietiekami liela, lai mēs necenstos to padziļināt.”
Nacionālā apvienība arī neplāno virzīt savu Ministru prezidenta amata kandidātu Robertu Zīli – viņš pats no šādas iespējas “de facto” kategoriski atteicās. Līdz ar to sarunās ar prezidentu Bordāna piedāvātais "konservatīvo pārmaiņu valdības" modelis, kurā premjera amata kandidāts varētu būt arī kāds cits, ir vien teorētisks vingrinājums. To apliecināja arī neilgi pēc tam nākušais prezidenta paziņojums, ka partijām jāizšķiras starp Gobzemu, Bordānu un Pabriku. Tas nozīmē, ka cīņā par premjera krēslu nu jau oficiāli nevar piedalīties Zīle un arī Krišjānis Kariņš. Gan koalīcijas aprises, gan valdības darāmos darbus prezidents grib uzzināt pēc iespējas ātrāk.
kurts
INVALĪDI
Neslāvs