Lai notiktu negadījums, nav nepieciešams lielceļš, pietiek ar nelielu ieliņu. Tāpēc ir ļoti svarīgi ar bērnu par drošību uz ceļa runāt jau no pašas bērnības, un pieaugušajiem pašiem jārāda labs piemērs. Diemžēl arī statistika rāda, ka vasarās pieaug to negadījumu skaits, kuros cieš mazākie satiksmes dalībnieki.
Situācija neuzlabojas
Diemžēl pēdējos četros gados pieaudzis ceļu satiksmes negadījumos ievainoto bērnu skaits. Ceļu satiksmes noteikumu neievērošana, elementāra neuzmanība un steiga, piedaloties ceļu satiksmē, ir galvenie iemesli, kāpēc pērn cietuši 464 bērni vecumā līdz 14 gadiem un septiņi bērni gājuši bojā, liecina Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) un Valsts policijas (VP) apkopotā statistika.
Bērni dažādas traumas gūst galvenokārt kā pasažieri un gājēji – kopumā tie ir 84% no pērn fiksētajiem negadījumiem. Daudz retāk jaunās paaudzes pārstāvji satiksmes negadījumos iekļūst kā velobraucēji vai mopēdu vadītāji. Attiecīgi – kā gājēji vai pasažieri pērn ievainoti 389 bērni, savukārt kā velobraucēji vai mopēda vadītāji – 72 bērni. Diemžēl ir arī gadījumi, kad bērni cietuši, izmantojot vecumam neatbilstošus transportlīdzekļus, arī būdami pie auto stūres. Pērn bijuši trīs tādi gadījumi.
Tendences rāda, ka visvairāk ceļu satiksmes negadījumos bērni cieš vasaras mēnešos. Negadījumu pieaugumu vasarā CSDD speciāliste Valda Kjaspere skaidro ar to, ka šajā laikā bērni tiek mazāk pieskatīti. Jau maijā redzams, ka bērniem ir vairāk brīvā laika, jo skolā mācības lielākoties beigušās, un tas uzreiz parādās statistikā. Vasaras brīvlaika noskaņa mēdz radīt arī pārprastu brīvības izjūtu.
Jau kopš bērnības
Ja raugās uz bērnu kā ceļu satiksmes dalībnieku, bieži var teikt, ka bērns nav pietiekami izglītots, jo viņam nav pieredzes par to, kas notiek ceļu satiksmē, un ne vienmēr tās zināšanas, kuras viņš ir ieguvis, ir pietiekamas, atzīmē Kjaspere. Diemžēl vecāku rūpes pa bērnu bieži aprobežojas ar ēdiena un pajumtes sagādāšanu un mazāk ar audzināšanu, kas cieši saistās ar ceļu satiksmi. Nereti šis uzdevums tiek deleģēts skolām, bet bērns šo robu tukšu neatstāj – viņš šīs lietas pārrunā ar saviem draugiem, taču tad pieeja jau ir citāda. Rezultātā zināšanas ir nepietiekamas, un tas ne vienmēr ļauj pieņemt pareizus lēmumus ceļu satiksmē. Vecāka gadagājuma cilvēkiem ir pieredze, un viņi pēc tās var spriest, kā jārīkojas, taču bērnam šādas pieredzes tūkst vai nav vispār, stāsta speciāliste.
Par drošību uz ceļa vecākiem ar bērniem jāsāk runāt jau tad, kad bērns ir ratiņos, jāstāsta, kā būs tad, kad bērnam būs jāstaigā pašam. Par šīm lietām nevajag pārstāt runāt arī tad, kad bērns iet vecākam pie rokas. Tikai pēc tam var sākt ļaut bērnam rīkoties pašam, sākumā pārliecinoties, ka viņš tam ir gatavs. Piemēram, vecāki var lūgt savu atvasi pārvest viņus pār ceļu, sakot, ka darīs to, ko teiks viņš, un tādā veidā pārliecināties par bērna zināšanām.
Runājot par konkrētām lietām, Kjaspere skaidro, ka vecākiem jāiemāca, ko nozīmē jēdzieni "ātri, lēni, tuvu, tālu", jo maziem bērniem šīs izpratnes nav. Tikai pēc tam var sākt runāt par nokļūšanu ielas otrā pusē. Ļoti svarīgi ir iemācīt bērnam plānot savu maršrutu tā, lai ielu varētu šķērsot vispirms pa regulējamām gājēju pārejām. Ja tādu nav, jāmeklē nākamie drošākie risinājumi – vismaz neregulējamas gājēju pārejas vai labi pārskatāmas vietas.
Vides ietekmē
Nav nekas neparasts, ja bērni vasarā maina savu ierasto vidi – no pilsētas dodas uz laukiem vai tieši otrādi, tomēr šajos gadījumos nedrīkst aizmirst, ka šīs vides ir ļoti atšķirīgas, un tāpēc jāmaina arī izturēšanās uz ielas.
Kjaspere skaidro, ka pilsētas vide ir daudz intensīvāka, atšķiras gan gājēju, gan transportlīdzekļu plūsma. Taču arī laukos ir savi riski, piemēram, lielāks atļautais braukšanas ātrums transportlīdzekļiem, jo nav vairs pilsētas ceļu. Ietvju vietā tur, visticamāk, būs nomales, kuras ne vienmēr ir patīkamas iešanai. Ja ir plānots, ka bērns mainīs vidi, vecāku uzdevums ir izskaidrot, kā kurā situācijā ir jāuzvedas. Diemžēl pieredze liecina, ka bērni bieži nav sagatavoti šādām pārmaiņām.
Tomēr vēl bez padomu došanas vecākiem jāatceras arī, ka svarīgi ir nerādīt bērniem sliktu piemēru. Diemžēl nereti var novērot, ka cilvēki šķērso ielu pie aizliegtā signāla, lai gan līdzās stāv arī bērns. "Pirmās reizes, kad bērns ir iemācījies satiksmes noteikumus, viņš pie sarkanās gaismas luksoforā stāvēs, kaut arī visi būs pārgājuši pāri ielai. Viņš tā stāvēs vienreiz, otrreiz un kaut kad sapratīs, ka viņš ir vienīgais muļķītis, kas tur stāv, un dosies līdzi. Bērns neanalizēs, kāpēc visi pārējie pārgāja, ko neņēma vērā. Arī nākamajā reizē viņš domās, ka pie sarkanās gaismas var iet. Mēs ar savu nepareizo rīcību mudinām bērnu rīkoties nepareizi. Tie vecāki, kuri bērnu tīši stiepj pāri ceļam pie neatļautā signāla, neatļautās vietās, nodara ļoti lielu ļaunumu. Viņi šādi savam bērnam skaidro, ka likums ir citiem, bet mēs varam pārkāpt, jo mums ir attaisnojums. Bet satiksmē nav attaisnojumu. Dzīvais piemērs ir ietekmīgāks par jebkuru izlasīto teikumu," uzsver Kjaspere.
Arī Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Normunds Krapsis uzsver vecāku atbildību. Diemžēl jau triju bērnu nāve šogad, iekļūstot ceļu satiksmes negadījumos, saistīta ar vecāku atbildību. Vēl nesen, šķērsojot brauktuvi neatļautā vietā, uz Jelgavas–Rīgas šosejas tika notriekta sieviete ar sešus gadus vecu bērnu; turklāt tādā vietā atrodas pazemes pāreja, kas dod iespēju nokļūt šosejas pretējā pusē, nešķērsojot brauktuvi. Ne vienmēr bērni automašīnās ir piesprādzēti, īpaši – sēžot aizmugurējos sēdekļos.
Ja pārvietojas ar riteni
Drošība uz ielas gan nebeidzas ar to, ka bērns zina, kā šķērsot ielu un kā viņam jāuzvedas kā gājējam, atsevišķa tēma ir velosipēdisti. Diemžēl tieši pavasara un vasaras mēnešos Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD) jāsteidzas palīgā bērniem, kuri ir cietuši sadursmēs ar auto. NMPD pārstāve Ilze Bukša atzīmē, ka šādu piemēru nav maz. Bērni gūst nopietnas traumas gan strauji bremzējot un krītot pāri velosipēda stūrei, gan neuzmanīgi braucot ar velosipēdu līdztekus automašīnām. Piemēram, pērn kādu jaunieti, kura, braucot ar velosipēdu, klausījās mūziku, pagriezienā notriekusi mašīna. Savukārt kāds zēns ar velosipēdu izbraucis priekšā mašīnai, kura bremzējot pārbraukusi pāri puiša pēdai.
Likums velosipēda vadītāja apliecību ļauj iegūt no 10 gadu vecuma, tāpēc, ja vecāki bērnam šo transportlīdzekli iegādājas, vispirms viņam jānokārto teorētiskais eksāmens. Pēc tam jāņem vērā tas pats princips, kas gājējiem, – jāiemācās plānot braukšanas maršrutu, atgādina V. Kjaspere. Vecākiem attiecīgais ceļa posms būtu jāizbrauc kopā ar bērniem un jāpārliecinās, ka bērnam pietiek zināšanu un prasmju. Turklāt, lai gan, piemēram, Rīgā, izveidotas speciālas velojoslas uz ceļa braucamās daļas, jāpārdomā, vai tas ir piemērotākais variants bērnam. Iespējams, uz ietves tomēr ir drošāk. Arī plānotie grozījumi ceļu satiksmes noteikumos neaizliegs bērniem līdz 12 gadu vecumam pārvietoties pa ietvi. Jāatceras, ka obligāta ir aizsargķivere. Jaunu zināšanu apguvei un veco atsvaidzināšanai noderēs CSDD satiksmes drošības portāls www.berniem.csdd.lv.