Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Otrdiena, 7. aprīlis
Helmuts, Zina, Zinaīda

Ciešā saikne ar pacientiem

Šī darba ikdienu pilnībā saprast var tikai kolēģi, tādēļ viņi ir liels atbalsts, lai palīdzētu no tās vieglāk atgūties, Dienai atzīst Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) intensīvās terapijas māsa Katrīna Belouško. Nodaļā, kurā Katrīna strādā, izbaudīta visu iespējamo emociju gamma – no neizmērojama prieka, redzot, kā pacientam kļūst aizvien labāk, līdz vairāku dienu pārdzīvojumiem pēc tam, kad pacienta dzīvību nav izdevies glābt. Tomēr Katrīnai darbs patīk, viņa priecājas, ka ir izvēlējusies tieši šādu profesiju, un var sevi iztēloties šajā amatā arī pēc vairākiem gadiem.

Operācijas kastaņiem

BKUS Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļā Katrīna ir nostrādājusi trīs gadus. Vēl vienu gadu pirms tam, kamēr koledžā apguvusi māsas arodu, šajā pašā nodaļā nostrādājusi arī par māsas palīdzi. Tas, ka viņa kļūs par mediķi, pašai Katrīnai, bet vēl jo vairāk viņas vecākiem esot bijis skaidrs jau tad, kad Katrīna bija vēl maza meitene. "Bija tāds seriāls par mediķiem Čikāgas cerība. Tas it kā nebija bērnu seriāls, bet man ļoti patika un likās aizraujoši. Tie momenti, kur vecākiem vajadzēja aizgriezties, man likās paši svarīgākie," Katrīna stāsta par laiku, kad parādījusies viņas pirmā interese par medicīnu. Bērnībā Katrīna esot "operējusi" ne tikai savus lāčus, bet griezusi vaļā pat kastaņus, iztēlojoties sevi mediķa lomā.

Vidusskolas laikā Katrīna tomēr profesijas izvēli mainījusi, tādēļ izvēlējās nekārtot vajadzīgos eksāmenus, lai kļūtu par ārsti. Tiesa gan, tajā pašā vasarā jau pēc vidusskolas izlaiduma sapratusi, ka tomēr grib mācīties medicīnu, tādēļ iestājusies māsu skolā. Tobrīd esot domājusi tur nomācīties gadu, lai vēlāk atkārtoti mēģinātu nokārtot eksāmenus, kas ļautu iestāties Rīgas Stradiņa universitātē, lai sāktu apgūt ārsta arodu. "Bet, tiklīdz sāku mācīties par māsu, jau pirmajā nedēļā sapratu – nē, es būšu māsa!" atminas Katrīna.

Vēl studiju laikā Katrīna nebija izslēgusi iespēju savas zināšanas izmantot ar kosmetoloģiju saistītā nozarē, tomēr tagad par to pasmejas un priecājas, ka ir nokļuvusi tieši tur, kur ir šobrīd.

Darbs šajā nodaļā ir ļoti saspringts un nekad nevar prognozēt, kāda izvērsīsies katra maiņa. Tomēr tieši šāds režīms Katrīnai patīk, lai arī esot dienas, kad papildu darba roku trūkums esot jūtams ļoti izteikti. Viņa tomēr atzīst, ka labprātāk strādā intensīvajā terapijā pie bērniem, nevis pieaugušajiem. Pieredzes šādā darbā ar pieaugušajiem viņai gan nav, bet Katrīna uzsver, ka, viņasprāt, strādājot tieši pie bērniem, arī gandarījums par paveikto ir lielāks. "Kad redzi, ka bērns pēc tam, kad ir ieguvis kādu masīvu traumu, kļūst veselīgāks un dzīvīgāks, tu saproti, ka tas ir tieši tāpēc, kādēļ mēs darām šo darbu," saka Katrīna. Tiesa gan, arī pārdzīvojumi par bērniem līdz ar to ir lielāki. "Kaut kā var aptvert, ka pieaugušais slimo ar kādu smagu slimību. To var saistīt ar dzīvesveidu, ieradumiem un tamlīdzīgi. Tomēr to, kādēļ ar tik smagām slimībām slimo bērni un kādēļ viņiem jaunā vecumā tik smagi jācieš, aptvert ir grūti," viņa atzīst.


Svarīgais kolēģu atbalsts

Katrīna nenoliedz, ka intensīvās terapijas nodaļā starp pacientu un medmāsu izveidojas ārkārtīgi spēcīga emocionālā saikne. Viņa atceras ikvienu bērnu un jaunieti, kura dzīvību mediķiem nav izdevies izglābt. Pēc diviem no šādiem gadījumiem Katrīnai iestājušies sava veida lūzuma punkti, kad viņai nācies daudz ko pārdomāt.

Liels atbalsts šajā ziņā ir kolēģi, kuri nu jau kļuvuši par labiem draugiem.

Mēs [mediķi] visi redzam šīs sāpes, pārdzīvojumus vecāku acīs un visas emocijas – to mājās nevienam nevar izstāstīt," saka Katrīna un atzīst, ka bieži vien kolēģi par pacientu veselības stāvokli viens ar otru sazinās arī ārpus darba laika.

"Darbu jau it kā nevajadzētu nest mājās, tomēr mēs jau ļoti līdzpārdzīvojam. (..) Tu vari negribēt to [emocionālo] saikni izveidot, bet jebkurš pacients ir kā tavs bērns tajā dienā," salīdzina Katrīna. Emocionālā līdzsvara saglabāšanai viņai pašai palīdz sports un arī ceļošana. Kad visa kā esot sakrājies par daudz, viņa ar dzīvesbiedru cenšas aizbraukt kādā ceļojumā, lai, piemēram, kāptu kalnos.

Katrīna uzskata, ka triju gadu laikā, kopš sākusi strādāt par intensīvās terapijas māsu, tomēr ir uzaudzējusi biezāku ādu. "Es vairāk saprotu, kam dzīvē ir jēga. Vairs nepārdzīvoju par niekiem un sīkumiem. (..) Strādājot intensīvajā terapijā, tu redzi, cik mazs solis ir starp dzīvību un nāvi," viņa stāsta.

Tomēr viņa arī uzsver, ka ne visiem ir pa spēkam darbs tieši šādā nodaļā. "Ir bijušas vairākas meitenes, kuras atnākušas, domādamas, ka grib intensīvajā terapijā un to var. Bet tad viņas saskaras ar to, ka mēs nevaram izglābt visas dzīvības, un nāk pirmais lūzuma punkts. Tomēr, ja tu tiec tam pāri un redzi, ka ir taču ļoti daudz bērnu, kam tu palīdzi un kuri atveseļojas, tad arī saproti, ka šis ir īstais lauciņš, kurā strādāt," saka Katrīna un atkārtoti uzsver, ka tieši pozitīvās emocijas, redzot, kā bērniem, kuri bijuši smagā stāvoklī, kļūst labāk, ir ļoti nozīmīgs motivators darbu turpināt. "Esmu no maiņas gājusi projām, uzlādēta ar priecīgām emocijām. Tas nav tikai negatīvais," uzsver Katrīna.


Vajadzīga pacientiem

Jaunās sievietes dzīve šobrīd paiet starp divām pilsētām – Rīgu, kur viņa ir dzimusi un dzīvojusi lielāko daļu mūža, un Cēsīm, kur dzīvo kopā ar draugu. Rīgā Katrīna strādā un studē maģistrantūrā, tādējādi šobrīd lielāko daļu nedēļas pavada tieši galvaspilsētā, tomēr neizslēdz, ka nākotnē varētu strādāt arī Cēsu slimnīcā. Pagaidām gan viņa sevi saredz BKUS intensīvās terapijas nodaļā arī tuvākajos gados, jo darbs ļoti patīk, bet, iespējams, strādājot mazāku slodzi, lai varētu apvienot ar iespējamo darbu Cēsīs. Katrīna gan uzsver, ka nekādu konkrētu plānu par to šobrīd nav un par to nopietni vēl neesot domāts.

Jautāta, vai nav apsvērusi savas mediķa zināšanas izmantot darbam ārvalstīs, Katrīna nenoliedz, ka tādas domas ir bijušas. Viņai ir daudz draugu Anglijā, kuri stāstījuši par turienes iespējām. Tāpat viņai ir radi Austrālijā, kuri vilinājuši uz turieni, bet nesen Katrīna atgriezusies no kādas bērnu slimnīcas ASV, kur stažējusies, un arī turienes iespējas bijušas ļoti vilinošas. Tomēr viņu Latvijā noturot ģimene un dzīvesbiedrs. "Es draugu uz Rīgu nevaru dabūt, kur nu vēl dzīvot ārpus Latvijas,' smaidot stāsta Katrīna.

Tomēr valstij viņa kā mediķis vajadzīga nejūtas. "Es jūtos vajadzīga pacientiem, nevis valstij," atzīst Katrīna. "Ir kauns viņu [politiķu] vietā, jo liekas, ka nesaprot – lai būtu labklājīga valsts, ir jābūt veselai sabiedrībai," saka Katrīna.


No 2019. gada 12. novembra līdz 31. decembrim akcijā Meklējam sirdsmāsiņu tiks noskaidrotas Latvijas sirdsmāsiņas. Akcijā piedalās Bērnu klīniskās universitātes slimnīca.

Vairāk par akcijas norisi lasi Diena.lv sadaļā!

Top komentāri

Signāls no debesīm
S
Man ir šausmīga caureja, vai kāds var palīdzēt ar padomu kā to nelaimi apturēt?
Andris Krauze Avrama dēls
A
smuka meitene
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas