Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Divreiz reemigrējis

"Te gaiss ir tīrāks, attālumi māzāki un veikalos pārdevējas laipnākas – to ar sievu sapratām tagad, dzīvojot Liepājā, un aizbraucot uz Rīgu tikai kā tūristi. Bet man pārcelšanās uz Liepāju bija arī emocionāls lēmums. Redzēju, ka Liepāja attīstās, mainās uz pozitīvo pusi, bet es šajā procesā nepiedalos. Gribējās atvest un uzdāvināt Liepājai kaut ko jaunu," saka Kristaps Fridrihsons, Liepājas burgernīcas Street Burgers vadītājs. Pēc ārzemēs iegūtas pieredzes liepājnieks atgriezies Latvijā, Rīgā, bet tad no galvaspilsētas ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi dzimtajā Liepājā. Divreiz reemigrējis, kā smej pats Kristaps.

Darīt, kad pats grib

"Man visi radi ir no Liepājas. Mamma aizbrauca studēt uz Rīgu, iepazinās ar tēvu un Rīgā es piedzimu, bet uzaugu Liepājā – vecāki atgriezās te. Tāpat kā mans dēls Kristaps Klāvs, kurš piedzima Rīgā, bet tagad bērnību pavada Liepājā," stāsta Kristaps Fridrihsons. Mēs satiekamies Liepājas Street Burgers kafejnīcā, kur Kristaps saimnieko otru gadu. Šai pilsētā viņš pavadījis bērnību, jaunību: "Mācījos Liepājas mākslas koledžā – visi teica, ka smuki zīmēju, noteikti jāiet uz koledžu. Mācījos metālapstrādi, bet šī nozare mani vispār neinteresē. Man patīk zīmēt, bet pēc dabas esmu tāds, ka man svarīgi zīmēt, kad es gribu un ko gribu, nevis pēc diktāta."

22 gadu vecumā – 2004. gadā viņš devies uz Angliju. Ātri dabūjis darbu, sācis strādāt bārā. No tā brīža citā nozarē vairs nav strādājis. Sākumā gadu strādājis, dzīvojis Gērnsijā, tad gadu Džersijā. Jau tolaik Gērnsijā bijis gana daudz latviešu, taču Kristapam gribējies izrauties tieši no latviskās vides. "Bērnībā daudz laika pavadīju Vācijā, manai ģimenei tur ir radi. Jau no bērnības 90. gados Vācijā redzēju, ka vide var būt pilnīgi citāda – dzīves, cilvēku, attieksmes ziņā. Augu ar domu, ka var būt arī savādāk, nekā tolaik Latvijā. Aizbraucot uz ārzemēm – to sajust nevis esot ekskursijā, bet padzīvojot – izjust viņu sāpes un problēmas, nevis tikai priekus un lielās algas. Tas paplašina redzesloku un veido izpratni, ka var būt nevis tikai tā un šitā, bet ar daudz dažādiem variantiem pa vidu. Tas spektrs ir plašs," savu dzīves uztveri raksturo Kristaps.

Gērnsijā sākotnēji viņu izbrīnijušas bāru darbības strūktūras atšķirības, salīdzinot ar Latviju: "Tur bāros ir vadītājs, bet pārējie darbinieki dara visu – gan apkalpo viesus, gan sakopj telpas un inventāru. Latvijā šajā ziņā ir izteikta hierarhija. Tur es biju bāra darbinieks, kurš atbilstoši kvalifikācijai dara to, ko prot - ja neprot angļu valodu. Man angļu valodas nebija, skolā biju mācījies vācu valodu. Taču, kad apstākļi piespiež, iemācīties var ātri," ir pārliecinājies Kristaps, viņš turpina: "Iespējams, ja strādā, teiksim, pie tomātiem, var iztikt bez valodas. Es negāju mērķtiecīgi strādāt par bārmeni, taču melnos darbus nebūtu gribējis darīt. Un droši vien, ja es Gērnsijā būtu mēnešus divus sedējis bez darba, būtu piekritis darīt jebkādu darbu. Bet es to dabūju ātri – jaunā vietā, kur vēl risinājās remonts, ar vienošanos, ka dabūšu darbu bārā, ja nedēļu pirms tā atvēršanas palīdzēšu ar remontdarbiem. Piekritu un tā izveidojās manas pirmās darba attiecības."

Jau drīz Kristapam Gērnsijā izveidojās savs daudznacionāls draugu loks. Reiz visi kopā noorganizējuši vienas dienas braucienu ar prāmi uz Džersiju. Visi runā, ka tur esot forši... "Mums bija tāds kultūršoks – kāpēc dzīvojam Gērnsijā, ja Džersija ir tik forša?! Akvaparki, kafejnīcas, klubi, bāri, pasākumi... Atpakaļceļā savstarpēji apsolījāmies, ka mēs pārvācamies. Lielākā daļa no draugu loka arī pārvācāmies.

Interesanti, ka Gērnsijas latviešiem, kad stāstīju, ka darbā esmu uzrakstījis atlūgumu un pārvācos, dzirdēju neticību: jā, Džersijā ir forši, bet tur grūti darbu dabūt... Taujāju, vai kāds mēģinājis? Nē. Kads paziņa mēģinājis? Nē. Bet no kurienes tāda informācija?! Tā runā..."

Kristaps šajās runās nav klausījies. Vakarā ar prāmi ieradies Džersijas salā, no rīta ar izdrukātiem CV staigājis pa bāriem un restorāniem. Tās dienas plkst. 11 ienācis kādā bārā, viņam piedāvāts pamēģināt un jau sešos vakarā sācis strādāt! "Stāsts ir par to, ka "tur jau nevar, tur grūti", bet cilvēks pat nav mēģinājis. Tad es ticu, ka var arī neiemācīties angļu valodu," ironizē Kristaps. Viņš piekrīt – aizbraucot uz ārzemēm nav viegli sākt visu no nulles, tomēr ir jāsāk virzīties pa loģisko ceļu: jāsaprot noteikumi, jāsāk strādāt un jāiekļaujas sabiedrībā.
 

Vajadzēja dinamisku dzīvi

Ārzemēs Kristaps pavadīja divus gadus. "Gribēju atpakaļ, nevarēju vairāk. Pārmaiņas vajadzēja. Man bija labs darbs, gaidāms paaugstinājums, lieliski draugi, bet to makro vidi panest vairs nevarēju. Latviskā pietrūka," neslēpj Kristaps. Latvijā viņš atgriezies pirmskrīzes laikos un bijis pieprasīts bārmenis. "Man vajadzēja dinamisku dzīvi," tā Kristaps. Strādājis restorānā Light Berga bazārā, beļģu alus krogā Bon Vivant, Sunset bārā, kur bijis pirmais atbildīgais menedžera darbs. Visur strādājis pa gadam. Vai tas ir Kristapam raksturīgais laika nogrieznis? "Tolaik bija. Man raksturīgi tas, ka varu uztaisīt, radīt ko foršu, ja to varu darīt tad, kad es to gribu, tādā ātrumā, kādā gribu, un pie kādiem apstākļiem gribu," neslēpj Kristaps. Pēc Sunset bāra viņš sācis strādāt restorānā Stella Pub, kur iepazinies ar tagadējo sieviņu Noru – viņa restorānā strādāja par viesmīli. 2008. gadā izveidojuši ģimeni un, kā atzīst Kristaps, dzīves uzstādījums tad mainījies. "Pārstāju lietot alkoholu, nu jau astoņus gadus to nelietoju. Tas bija tāds izaicinājums. Vienubrīd strādāju austrāļu bārā Vecrīgā, es vienmēr biju daļa no ballītes un tad – es visiem pa vidu skaidrā... Cilvēki prasīja: kā tu vari? Sapratu, ka alkohols sāk traucēt. Pēc tam, kad pats attīries no lietām, kuras traucē, kaut kā organiski "savelcies" ar tādiem pašiem cilvēkiem, tīrām lietām un vairs nav jāiespringst. Bet tas ir tad, kad pats cilvēks spēj atrast savu "grēkāzi" un tad tikt no viņa vaļā. Es ticēju – ja atmetīšu alkoholu, viss notiks pozitīvi. Pirms gadiem četriem par dzīvi Liepājā pašreizējā struktūrā es tolaik vēl varēju tikai fantazēt," atklāts ir Kristaps.


Prom no Rīgas

Street Burgers dibinātāja Aleksandra Vēvera uzņēmumā – burgernīcā Meža ielā Āgenskalnā Kristaps Fridrihsons sācis strādāt 2015. gadā: "Brīnišķīga pieredze! Tā bija pirmā vieta, kur strādāju ar gandarījumu, biju šīs burgernīcas galvenais viesmīlis ar vadītāja funkciju, atbildīgs par personālu un servisa virzību. Trīs gadu laikā piedalījos arī katras nākamās uzņēmuma burgernīcas atvēršanā. Un tad – regulāri braukājot pie mammas uz Liepāju – pamanīju, ka Liepājā nav tik lielas iespējas kaut kur aiziet, garšīgi paēst. Jāizveido pašam savs Street Burgers! 2018. gadā nodibināju un gadu mijā ar 2019. gadu atvēru savu uzņēmumu. Jā, bija grūti, pēc tam – vēl grūtāk. Katrā vietā savas nianses. Sākumā vai katrs grib atnākt, iepazīt jauno vietu – visi saskrien kā skudras un... aizskrien. Pēc tam ir grūtāk piesaistīt klientus. Un te viss noris ļoti sezonāli – lai gan pirms tam veicu tirgus izpēti, nezināju, ka tik ļoti sezonāli. Bet klientu ir pietiekami, nevienu mēnesi neesam cietuši mīnusus."

Street Burgers Liepājas burgernīca ir franšīzes uzņēmums, kas, tāpat kā Rīgā, piedāvā plašu burgeru klāstu no svaigām sastāvdaļām, kuras piegādājuši vietējie zemnieki. "Mēs strādājam ne mazāk radoši, bet nepērkam gaļas produkciju no tiem pašiem piegādātājiem, kas Rīgā. Iepērkam maksimāli tuvāk Liepājai strādājošo uzņēmēju, zemnieku produktus, lai mūsu produkts būtu pēc iespējas svaigāks. Arī maizi cep tuvumā esošajā beķerejā pēc mūsu pasūtījuma, pēc mūsu receptes katru rītu svaigas," uzsver burgernīcas īpašnieks. Kas tomēr dzīvei Liepājai motivējis vairāk – uzņēmējdarbības iespējas vai vide? "Gribējās uz Liepāju, gribējās prom no Rīgas. Un, protams, bizness. Es jau sen fantazēju par pārvākšanos uz Liepāju, bet tiklīdz sāku par to runāt, sieva – būdama rīdziniece – pat dzirdēt to negribēja! Viņa nepārvāksies. Bet ne jau es viņu sasēju un atvedu šeit," smej Kristaps un stāsta, ka nesen savu atvaļinājumu pavadījuši Rīgā: "Aizbraucām uz Rīgu kā tūristi. Iepirkties, kafejnīcās pasēdēt – noīrējām dzīvokli un labi pavadījām laiku, bez steigas."

Pašlaik ģimene dzīvo īrētā dzīvoklī, kurā Kristaps uztaisījis kosmētisko remontu, bērnam atradis vietu bērnudārzu, sakārtojis jautājumus ar ģimenes ārstu – tas viss prasījis mēnesi, līdz ģimene varēja ievākties. Nepieciešamo atbalstu ar iespēju meklēšanu viņam kā rīdziniekam sniegusi arī pašvaldība. Tagad Nora, kura arī strādā ģimenes uzņēmumā, atzīst: "Iejušanās process ievilkās, taču ar laiku dzīvi Liepājā ļoti novērtēju. Te viss ir rokas stiepiena attālumā. Pamanīju, ka cilvēki ir pieklājīgāki un atsaucīgāki. Smaidīgāki, ir patīkamāk komunicēt. Un ceļi ir labi uzturēti. Uz Rīgu tagad gribas tikai pie mammas aizbraukt ciemos."

Taujāts, kā uzņēmums šajā pavasarī, vasarā pārcietis Covid-19 izaicinājums, Kristaps Fridrihsons stāsta: "Kad krīze nesas virsū kā bullis, viens variants ir pamukt malā, bet ideālais ir uzlekt bullim mugurā un uz tā jāt. Tā mēs arī izdarījām. Tas bija liels izaicinājums - visiem pielāgoties, it sevišķi ēdinātājiem. Atceros, tā bija piektdiena, kad Latvijā izsludināja ārkārtas stāvokli. Sestdien mums bija rekordzems apgrozījums un pirmdien astoņos no rīta es jau zvanīju cilvēkiem ar tehnisko nodrošinājumu, teicu, ka mums jāfilmē video, kuru ievietot sociālajos tīklos. Mēs vērsimies ciet un turpmāk pāriesim uz ēdienu piegādi. Sapratu, ka labāk nekļūs, būs tikai sliktāk.

Ar bezmaksas piegādi burgerus vedu visiem, kaut vai pa vienam burgeram. Tā bija iespēja man kā uzņēmuma īpašniekam savu produktu individuāli vest klientam, paskatīties viņam acīs, novēlēt jauku dienu, paprasīt, vai viss ir kārtībā.

Un tagad ir izveidojusies atgriezeniskā saite – tas arī ir mūsu veiksmes stāsts. Tas izveidoja mūs tādus, kādi esam tagad. Pagājušais mēnesis mums bija izcils un iet labāk, nekā pērn septembrī. Covid-19 krīze vairs nebiedē."

Starp citu, šopavasar aprīļa beigās - ārkārtas situācijas laikā – Street Burgers komanda pievērsās arī labdarībai. "Caur dažādām labdarības organizācijām dabujām kontaktus un katru dienu pabarojām vienu nelaimē nonākušu ģimeni Liepājā. Mūsu galvenais "mesidžš" bija, ka katram no mums kaut kas varbūt ir nedaudz vairāk, kā citiem un viņš var padalīties," tā Kristaps.


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.

Top komentāri

emocijas ir uz īsu laiku
e
ilgtermiņā visu nosaka ekonomiskie faktori. Ja nevarēs te normāli nopelnīt, atkal brauks prom.
Tāpat vien
T
Lasu šos komentārus augstāk... Nu tādi lūzeri savākušies! Pilnīgi neveiksminieki, kuri paši neko nevar iesākt, bet nodirš citus, kuri atrada veidu kā atvērt savu uzņēmumu un pelnītu naudu.
Ko līdz laipnas pārdevējas
K
ja naudas uzkrājumi ir beigušies
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas