Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Jāiemācās paskatīties uz dažādiem avotiem

Par to, kas liek ticēt viltus ziņām, ar digitālās pētniecības laboratorijas DFRLab pētnieci Niku Aleksejevu sarunājas žurnāliste Baiba Krastiņa.

Kā jūs vērtējat Latvijas iedzīvotāju medijpratību?

Manuprāt, tā ir adekvāta. Esmu novērojusi, ka Latvijā cilvēki visvairāk spriež pēc avotiem, no kurienes viņi ņem informāciju. Ja runa ir par medijiem, tad pievērš uzmanību reputācijai. Ir mediji, kuriem ir neatkarīga medija reputācija, ir mediji, kuriem ir reputācija, ka viņi ir saistīti ar kādu politiķi, ir mediji, kuriem ir reputācija, ka viņi ir saistīti ar kaimiņvalsti un nestrādā īsti kā žurnālisti, bet vairāk kā informācijas ietekmes aģenti. Šajā līmenī nošķirt medijus pēc zināmas reputācijas cilvēki Latvijā vairāk vai mazāk ir iemācījušies un izvēlējušies. Šo izvēli bieži ietekmē tas, vai medijs atspoguļo notikumus tā, kā cilvēkam patīk.

Lai iegūtu pēc iespējas plašāku skatu uz problēmu, ir nepieciešams paskatīties gan avotus, kuriem cilvēks parasti piekrīt, gan arī tādus, kam parasti nepiekrīt, lai attiecīgo problēmjautājumu saprastu vispārīgi. Tomēr bieži vien cilvēki paliek tikai pie tās informācijas, kam viņi jau piekrīt. Tāpēc bieži veidojas nepilnīgs skatījums uz problēmu. Tas gan, protams, nav unikāli tikai Latvijā, ka cilvēki meklē apstiprinājumu jau esošajam pasaules skatījumam un to spēj arī veiksmīgi atrast.

Kā ar sociālajiem medijiem?

Tur spēlē iesaistās arī sociālo tīklu algoritmi, kas veido uztveres vai tematiskos sociālos burbuļus, kuros rodas sajūta, ka visi domā tāpat kā es. Tādējādi veidojas ļoti komfortabla sajūta, ka pasaule arī ir tāda, kādu es to redzu un vēlos redzēt. Sociālajos tīklos cilvēks, iespējams, neiet pat pēc ziņām. Viņš iet paskatīties, kas noticis ar viņa radiem un draugiem, tomēr pamana arī ziņas, kuras pats proaktīvi nav meklējis, redzējis un vēlējies pārbaudīt. 

Kā uzlabot medijpratību?

Ir dažādas programmas, ir dažādi vienkāršāki ieteikumi, dažādi sarežģītāki ieteikumi, bet kopumā situācijai – arī ilgtermiņā – palīdzēs tas, ka cilvēki spēj iziet ārā no savas informatīvās komforta zonas un paskatīties, ko par šo jautājumu, kurš prasa arī iedziļināšanos, raksta tie avoti, kuriem cilvēks nepiekrīt. Tā nav vienkārša lieta un ir jādara proaktīvi. Tur ir vajadzīgs jebkuram individuāli pie sevis piestrādāt.

Tas tikai no katra paša atkarīgs? Ja persona nav tāda, kas meklēs kaut ko papildus vēl proaktīvi, tad beigu beigās, redzot tikai šādus ierakstus, kuru uzticamību varētu apšaubīt, viņa pie tiem arī paliks? Neveidojas nolemtības sajūta?

Es tomēr nebūtu īsti nolemta šajā jautājumā. Jā, protams, cilvēkus, kuri jūtas pārliecināti, ka Bils Geitss tagad visus čipos, ir grūtāk motivēt sekot līdzi ziņām, kas saka kaut ko citu. Koronavīruss ir kaut kas nezināms un, iespējams, arī bailes izraisošs pat tad, ja cilvēks lasa parastus ziņu medijus. Ir skaidrs, ka tā ir arī globāla krīze. Un tad cilvēks atrod ļoti ērtu izskaidrojumu tam, kas notiek, un arī atbildi uz to, kā tad viņam pret to attiekties, kas ir vienkārša – kāds cits ir vainīgs. Tad, ja cilvēks beigu beigās inficējas, viņam tik un tā vainīgais ir Bils Geitss – viņš ir nodarījis pāri un viņš ir tas, kurš ir vainīgs, nevis fakts, ka esmu apmeklējis kādu sabiedrisku pasākumu.

Ja runājam vēl par dezinformāciju, tad bieži vien meli patiesībai tiek pretnostatīti kā «šis taču ir tikai vēl viens viedoklis, šis taču ir tikai vēl viens veids, kā paskatīties uz lietu». Tādā veidā tiek pateikts, ka patiesības nav, ir tikai ļoti daudz dažādu viedokļu, izvēlies, kuram ticēt! Tā ir ļoti vienkāršota un ērta formula, bet savā būtībā nepareiza. 

Kādēļ?

Tas ir mehānisms, kā jebkuru objektīvu patiesību, kas tik tiešām eksistē un par kuru cilvēkiem sākumā nav divu domu, aizmiglot un aprakt citu vairāku versiju gūzmā. Tādēļ arī ieteikums ''interesēties pēc iespējas vairāk'' neattiecas uz ''nemeklēt pēc iespējas dažādākas versijas'', bet drīzāk veidot savu mediju izvēli pēc iespējas daudzveidīgāku.

Atbildot uz jautājumu par atrisināšanu – ir daudz neizlēmušu cilvēku. Ir cilvēki, kuri pirmo reizi dzirdējuši par šo jautājumu, noklausījušies vai noskatījušies video, un viņiem tagad it kā ir kaut kāds viedoklis un ir ko par to teikt. Veids, kā cilvēki paši nemanot varētu nonākt pie tām cita veida ziņām, ir, mazinot algoritmu ietekmi uz ziņu lentēm. Cilvēks Facebook ierauga saturu, ar ko dalījušies aptuveni tie 10% draugu, ar kuriem viņš pēdējā laikā vairāk ir mijiedarbojies. Ir skaidrs, ka algoritmu mērķis ir noturēt cilvēku šajā tīklā pēc iespējas ilgāk. To var panākt, dodot patīkamu saturu. Ja algoritms nebūtu tik patīkams, ja cilvēks pavadītu laiku ne tikai Facebook, bet pievērstos arī tradicionālākiem ziņu avotiem, tad pasaules aina mainītos. Šobrīd notiek diskusija par to, ka sociālo tīklu algoritmus ir nepieciešams padarīt mazāk manipulatīvus.

Protams, visus 100% pārliecināt nevarēs. Ir arī cilvēki, kuri ir vienkārši spītīgi. Nevis tāpēc, ka uzskata, ka viņiem ir taisnība, bet tāpēc, ka nevēlas atzīt, ka viņiem nav taisnība.

Runājot par izteiktām viltus ziņām, kuras varam saukt arī par klikšķu ziņām, vai nav sajūtas, ka to daudzums pēdējā laikā samazinājies?

Man nav konkrētu datu, vai un par cik tas ir mazinājies. Bet es varētu dalīties ar sajūtu, ka tad, ja runājam tieši par klikšķu ziņām, kur ir viss pēc kārtas – gan dzelteno ziņu saturs, gan vienkārši kāda skandalozāka vispārīga ziņa, tai skaitā pilnīgi izdomātas ziņas, ir pāris lapu, kas ir vēl palikušas, bet daudzas ir slēgtas. Ja rodas kādas jaunas, tad šobrīd sabiedrības sargsuņa funkcija ir diezgan augsta, un ilgi šādas lapas un ziņas nespēj pastāvēt. Tādēļ, iespējams, šāds biznesa modelis ir kļuvis pārāk neizdevīgs vai arī citi, kuri kādreiz ir to apsvēruši, redzot stāstu par Niku Endziņu, nolēmuši neriskēt. 

Iespējams, mēs redzēsim kaut kā jauna. Ja runājam par koronavīrusu un Jāņa Pļaviņa – Memory Water radītāja – aktivitātēm, tad agrāk Memory Water bija kā parasta lapa, tagad ir arī Mainām pasauli, kas ir šīs kustības radītā lapa, kura strādā vairāk kā medijs. Lapa pārpublicē to, kas bijis nopublicēts sociālajos tīklos, YouTube video vai kādā apšaubāmā medijā. Šo ierakstu autori, kas pēc tam tiek it kā iekonservēti šajā mājaslapā, ir tie, kurus Re:Baltica bieži vien ir atzinusi par viltus ziņu autoriem. Ja Facebook konta saturs tiek marķēts kā ''viltus ziņa'', tad konts, kas ir viltus ziņu publicējis, zaudē spēju sasniegt to pašu auditoriju, ko iepriekš. Saturs netiek noņemts, bet tiek marķēts un dod konta auditorijai signālu, ka kontam nevar uzticēties. Izmantojot parasto web lapu, iespējams Facebook ielikt hipersaiti uz to pašu saturu. Pat tad, ja hipersaite vienreiz tiks nobloķēta, tās adresi var mainīt, bet saturs paliks tas pats, un tas atkal tiks ielikts Facebook. Tādā veidā saturs nepazūd.

Bet, ja ne peļņa, tad kas motivē šādas ziņas veidot un izplatīt sociālajos tīklos? Pašapziņas celšana ar ''like'' atzīmēm?

Kādēļ cilvēki dalās ar nepārbaudītu informāciju – tā ir skandaloza, bet atbilst kaut kādam pasaules skatījumam. Cilvēkam ir pārliecība, ka arī citi viņa komunikāciju burbulī, par kuru viņš neapzinās, ka tas ir burbulis, domā tāpat. Tāpēc viņiem liekas, ka vēl viena interesanta ziņa, vēl kāds cits, kas nepiekrīt, ir pierādījums, ka tas ir vērtīgi. Ar šādu domu cilvēks dalās. Ja tas rezonē ar mani, tad tas varētu rezonēt arī ar citiem cilvēkiem un tie citi domās – oo, paldies, tagad es arī par to zinu, un ieliek like. Es to saucu par sociālo kapitālu. Ja mēs esam izpalīdzīgi, ja mēs komunikācijas ceļā dodam kādu labumu pārējiem, ar ko mēs runājam, tad nopelnām sociālo kapitālu. Tas ir svarīgi, jo, ja kāds uzbruks mums, tad draugi, labi paziņas vai cilvēki, kas mūs atpazīst, ka mēs agrāk šādā veidā esam palīdzējuši, mūs aizstāves. Evolūcijas laikā tas bija fiziski domāts – ja man ir draugi, ja man ir ''cilts'', tad viņi mani aizstāvēs. Tāpēc mēs arī mūsdienās mēģinām palikt šajā ciltī un būt tai noderīgi.

Arī tas, ko teicāt – cilvēks ar kaut ko padalās, nāk paziņojumi, ka tas ir kādam paticis vai kāds padalījies ar šo rakstu, tad tā ir dopamīna deva. Ir bijuši arī kognitīvi pētījumi, kuros secināts, ka sociālie tīkli strādā līdzīgi kā azartspēles – tu nezini, kad, cik daudz un vai tu iegūsi apbalvojumu. Ja runājam par azartspēlēm, tad apbalvojums ir monētas, ja runājam par sociālajiem tīkliem, tad tu nospied vienu podziņu un gaidi, ko dabūsi pretim – cik daudz like, cik daudz share, un, jo vairāk, jo labāk. Tas ir veids, kā likt cilvēkiem atgriezties atpakaļ sociālajā tīklā. Tā ir informācijas infrastruktūra, kurā cilvēkiem vienkārši ir jāuzturas. Tā noteikti nav cilvēka vaina, ka viņš ir noticējis. Tā lielā mērā nav bijusi viņa izvēle, jo tur ir iekšā gan mūsu instinkti, gan arī tas, kā sociālie tīkli ir uzkonstruēti.  

Kā ir ar propagandas metodēm? Lasīju jūsu rakstu par to, kā viena cilvēka izplatīta bauma par Svetlanas Tihanovskas it kā zemo IQ tika pārvērsta par ''ziņu'', viedokļa autoru nepieminot. 

Jā, viena no metodēm ir tāda, ka tiek kaut kur paķerts viedoklis no konteksta un vispārināts. Tā bija arī ar Latvijas Krievu savienības politiķi [Miroslavu] Mitrofanovu, kurš izteicās radio ēterā – ja mēs tā turpināsim, tad būs aizliegts runāt krievu valodā skolas gaiteņos. Šis viens viņa izteikums aizgāja krievu medijos Krievijā – es runāju par Ria, es runāju par Izvestija, es runāju par Komsomolskaja pravda – tie visi ir mediji, kas operē Krievijā krievu sabiedrībai. Daži mediji norādīja: Mitrofonovs – un tad viņa citāts. Tomēr daži arī izņēma, kurš to ir teicis, un izveidoja apgalvojumu, ka Latvijā aizliegs runāt skolu gaiteņos krievu valodā. Tā, protams, nebija taisnība.

Šādi gadījumi mēdz būt, un es nevaru līdz galam īsti pateikt, vai tā ir nejaušība. Tomēr daudz izplatītāka metode, ko mēs redzam arī koronavīrusa laikā, ir tā, ka ir viedokļa raksts, kurš vai nu tiek marķēts kā viedokļa raksts, vai arī tiek uzrakstīts apgalvojums, teica tas un tas eksperts, un tālāk ir raksts, kur ik pa laikam ir šī eksperta citāts. Šāds raksts cilvēkam, kurš varbūt nav īpaši trenējies atšķirt faktus no viedokļa, varētu likties kā žurnālistisks darbs un patiesība, lai arī tas viss ir balstīts tikai vienā avotā, vienā ekspertā. Tas ir ļoti izplatīti Sputnik. Piemēram, tiek paziņots par kādām lielām mācībām – Namejs vai vēl ko citu –, un tad parādās pilns ar ekspertiem militārajā jomā, kuri saka, ka NATO spēki provocē Krieviju, viņiem viss ir atļauts un tā tālāk. Ir jau gatavi vēstījumi, kurus mēs, starp citu, redzam atkārtoti, kopš pastiprināta NATO klātbūtne ir Baltijas valstīs un Polijā.

Vispārīgi šāda prakse ir arī citiem medijiem Latvijā, kuri ir neatkarīgi. Dažkārt ir šī ''mode'' nointervēt kādu cilvēku, kurš ir kādā amatā, ir eksperts vai kurš var runāt par šo problēmu, un tad viņa teikto pārvērst par ziņu. Ko tādu mēs varam redzēt arī LETA. Man nav viennozīmīgas atbildes, vai mūsdienu ātrā žurnālistika leģitimizē to, ko, skaidri var redzēt, dara Sputnik, vai drīzāk nē, un vai ir skaidras robežas.

Latvijā ik pa laikam notiek rosība ap jautājumu par speciālu likumu, kas cita starpā paredzētu arī sodu par viltus ziņām. Vai kas tāds būtu nepieciešams? 

Atsevišķu likumu vai jebkādu tiesību normu, kas soda par viltus ziņām, pieņemt nevajag nekādā gadījumā. Nedrīkst pieņemt likumu, kur kāds varēs pateikt, vai tā ir patiesība vai meli tikai tāpēc, ka tobrīd sabiedrībā kaut kas tiek uzskatīts par patiesību vai meliem. Mēs nedrīkstam regulēt un sodīt par to, ka ir notikusi kļūda. Tur ir jāizšķir, vai tā ir bijusi kļūda vai nē, vai tur ir bijis nolūks vai nē, vai tas ir bijis aktīvisms, kas ir daļa no demokrātijas, vai tiešām kaut kas ļoti noziedzīgs un kaitniecisks. Ir jau nodefinēts aizliegums par naida runas izplatīšanu, kas ir noteikti viena sarkanā līnija. Ir arī tiesību norma par sabiedriskā miera traucēšanu. Ļoti daudz kas dezinformācijas spektrā nav tikai balts vai melns. Ir ārkārtīgi daudz pelēkā. Un tas pelēkais bieži vien parādās tieši viedokļos, interpretācijās. Jā, tur bieži vien ir loģikas kļūdas, kaut kādi manipulācijas elementi, bet nevar teikt, ka tas pats par sevi ir pilnīgs izdomājums un dezinformācija, bet tas ir kā tāds pasaules skatījums. Ja mēs sāksim aizliegt un regulēt, kāds drīkst būt pasaules skatījums vai attieksme, tad mēs nevaram vairs runāt par brīvu mediju vidi, kas ir ļoti svarīgs demokrātijas priekšnoteikums.


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Melu Tvertne saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji. Projekta redaktors Raivis Vilūns.


Piedalies viltus ziņu projektā Melu tvertne - informē portālu Diena.lv par internetā atrodamiem meliem jeb viltus ziņām un mācies atpazīt tos ŠEIT!

Top komentāri

Arik Nippel
A
Sestdien pēcpusdienā valsts austrumos novērotas cērmes.
:)
:
90% visu pasaules viltus ziņu ražo sorosītu varza, bet vietējie jampampiņi redz tikai to, ko viņiem acīs špricē! Aunu bari, nevis sabiedrība!
ko lai saka
k
Kundzīt mīļo, visas viltus ziņas spēj identificēt tikai potenciāli viszinoša dievība. Kā lai es piemēram droši zinu, vai deputāts X ir zaglis vai svētais. Subjektīvs lēmums. Kas attiecas uz ticību blēņām, visa vaina izglītības sabrukumā. Esmu saticis citādi adekvātus ļaudis, kas noticētu, ka Napoleons bija ķengurs, ja to pateiktu viņu info barības kanālā.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Gulēšana uz veciem lauriem?(8)

Apstiprināto Covid-19 gadījumu skaits Latvijā kādu laiku ik dienas mērāms nu jau daudzos desmitos un pat simtos. Pagaidām gan lielākā daļa iedzīvotāju ar laboratoriski apstiprinātu slimību tās g...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas