Totalitārais komunistiskais režīms no 1940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam okupācijas režīma pretinieku vajāšanai un sodīšanai izmantoja arī represīvās psihiatrijas metodes politisku, nevis ar garīgo veselību saistītu motīvu dēļ. Deklarācijā, ko vakar skatīja Saeima, tika nosodītas šādas represijas un to personu rīcība, kas piedalījās šo noziegumu īstenošanā. Pavadošajos likumprojektos tiek atzīta nepieciešamība represētajiem atjaunot vēsturisko taisnīgumu un novērst nelabvēlīgās tiesiskās sekas.
Aicina pētīt režīma noziegumus
Deklarācijā par Latvijā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) totalitārā komunistiskā okupācijas režīma laikā pielietoto represīvās psihiatrijas metožu nosodījumu norādīts, ka politiskie oponenti, disidenti un cilvēktiesību aizstāvji ar nepamatoti noteiktām psihiatriskām diagnozēm padomju laikā tika ieslodzīti psihiatriskajās ārstniecības iestādēs. Šāda okupētajā Latvijā piekoptā prakse bija daļa no plašākas visā PSRS pastāvējušās represīvās psihiatrijas sistēmas. Latvijas vēsturiskās atmiņas institūcijas tiek aicinātas, sadarbojoties ar Latvijas profesionālo psihiatru kopienu, veikt ar represīvo psihiatriju saistīto okupācijas režīma noziegumu izpēti un izvērtēšanu, kā arī informēt sabiedrību par pētījuma rezultātiem.
Deklarācija ir saistīts ar trim likuma grozījumiem, ko Saeima atbalstīja pirmajā lasījumā. Viens no grozījumiem – Par Latvijas un PSRS psihiatriskajās ārstniecības iestādēs laika posmā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam nepamatoti ievietotajām personām – paredz ieviest jaunu regulējumu, kas ļautu Saeimai ar atsevišķu lēmumu atjaunot personas statusu gadījumos, kad to nav iespējams vai lietderīgi izdarīt patlaban spēkā esošajā kārtībā. Grozījumu anotācijā norādīts, ka patlaban tas tiek atjaunots, personai vai tās tuviniekiem vēršoties prokuratūrā, kas pieprasa psihiatrijas ekspertu komisijas atzinumu. Tomēr prakse rāda, ka liela daļa šo personu nevēršas prokuratūrā, gan bažījoties par ekspertu objektivitāti, gan vecuma vai veselības stāvokļa dēļ.
Trīs pavadošie likumprojekti
Jaunais regulējums paredz alternatīvu mehānismu – iesniegumu izskatīšanu Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijā, kas varētu sagatavot lēmuma projektu izskatīšanai parlamentā. Komisijai būtu tiesības pieaicināt ekspertus, pieprasīt informāciju un noskaidrot faktus, lai sagatavotu objektīvu lēmumu. Grozījumi arī paredz, ka Saeima var noteikt pienākumu veikt izmaiņas personas datu apstrādes sistēmās, bet šo lēmumu izpildi uzraudzītu prokuratūra.
Otrs likumprojekts Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem vērsts uz vēsturiskā taisnīguma nodrošināšanu un no jauna apliecina nosodījumu politisko represiju radītajām sekām. Trešais likumprojekts attiecas uz individuālā taisnīguma nodrošināšanu Aleksandram Rīgam, kurš bija ekumeniskas kustības dibinātājs un nelegālā žurnāla Priziv izdevējs, atzīstot viņu par nepamatoti represētu un nosakot veikt izmaiņas personas datu apstrādes sistēmās. A. Rīga 1984. gadā Maskavā tika apcietināts un ievietots speciālajā psihiatriskajā slimnīcā Blagoveščinskā. 1987. gadā viņš tika pārvests uz Rīgas psihoneiroloģisko slimnīcu, kur pavadīja četrus mēnešus. Pēc atbrīvošanas uzstādītā diagnoze netika atcelta un Latvijā nav noņemta joprojām, lai gan Krievijas Federācijas Augstākā tiesa viņu reabilitēja 1993. gada 16. novembrī.
Mehānismi, kas nedarbojas
Jana Simanovska (P) Saeima sēdes debatēs uzsvēra, ka šī nav pirmā reize, kad par šo jautājumu tiek runāts, tomēr vienmēr likumdevējs ir apstājies pie mierinoša secinājuma, ka Latvijā nepamatotu psihiatrisko diagnožu uzstādīšana politisku iemeslu dēļ nav bijusi tik izplatīta. Radīti sarežģīti mehānismi, kā tās vajadzētu atcelt, bet praksē tie nedarbojas. Šādas pieejas sekas joprojām sastopamas profesionālajā vidē – J. Simonovska kā piemēru minēja psihiatri Anitu Apsīti, kura ilgstoši ieņēmusi vadošus amatus un izglītojusi studentus augstskolās. Viņa publiski paudusi uzskatu, ka padomju laikā nevienam par politiskiem uzskatiem diagnozes neesot noteiktas. Lūk, ja cilvēks esot psihiski pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā dzīvo, un viņš zina, kā kurā vietā jārunā un kāda ir dzīves īstenība. Ja 1905., 1918. gadā un Atmodas laikā tā visi būtu domājuši, tad mēs šobrīd Saeimā neatrastos. Saeimas nebūtu, mums nebūtu savas valsts, rezumēja J. Simanovska.
Pie frakcijām nepiederošais deputāts Aleksandrs Kiršteins mudināja pieņemt tādus likumus, kas uzreiz atceļ pilnīgi visas politiskās lietas. Valsts arhīvos no Tvaika ielas ir apmēram 50 000 dažādu dokumentu. Jau tagad zināms, ka 500 lietu saistītas ar cilvēkiem, kurus uz ārstniecības iestādēm nosūtījis Baltijas kara apgabala tribunāls vai Valsts drošības komiteja. Tātad šīs 500 lietas jau pēta vēsturnieki. Šobrīd lielākā problēma ir tā, ka Latvijā joprojām ir liela daļa LPSR prokuroru un tiesnešu, arī psihiatru, kas vada šīs ekspertīzes. Jau 1990. gada augustā Saeima pieņēma likumu, kas reabilitēja visas nepatiesi represētās personas, kuras bija tiesātas pēc Krievijas likumiem, ieslodzītas vai gājušas bojā politisku iemeslu dēļ. Šajā likumā ir minēts, ka ar Augstākās padomes lēmumu tiek atcelti visi šie spriedumi. Tas, ka viss palicis uz papīra, pierāda gadījums ar Augstākās padomes deputātu Pēteri Lazdu, kuram līdz šim brīdim nav noņemta diagnoze Latvijas dokumentos, lai gan viņš jau 1989. gadā izgāja ekspertīzi Vācijā, kas atzina, ka viņš ir psihiski vesels. A. Kiršteina ieskatā – arī likumprojekti, kas ir saistīti ar deklarāciju, neko nerisinās.