Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Lai katrs nākamais projekts ir mans labākais

"Man bija svarīgi izvēlēties tādu profesiju, kur es nekad neapstājos, kur nav garlaicīgi. Lai katrs projekts, kur strādāšu, būtu arvien kvalitatīvāks, labāks. Tagad man ir jāskatās plašākā mērogā, gluži kā no putna lidojuma, nevis domājot par vienu individuālu pasūtītāju, bet par Valmieras iedzīvotājiem kopumā," saka Valmieras Pilsētplānošanas nodaļas vadītāja, pilsētas galvenā arhitekte Zanda Lapsa. Anglijā viņa ar ģimeni pavadīja desmit gadu, studējot un veidojot arhitektes karjeru.

Bet 2018. gadā tieši pirms Ziemassvētkiem viņas mamma, dzīvojot Alūksnē, pamanīja sludinājumu par vakanci uz Valmieras galvenā arhitekta amatu. Vēl tā gada rudenī, kad mazais Kristofers skraidīja pa Anglijas pilsētas Lesteras parku, Zandas mamma vien noteica – mazdēlu gribētu redzēt rotaļājoties kādā no Latvijas parkiem... Darba intervija ar Valmieras mēru un viņa kolēģiem notika Skype, Zanda konkursu izturēja, un kopš pērnā gada marta Lapsu ģimene ir valmierieši. 
 

Ko citkārt nedarītu

Zanda nāk no Alūksnes. Studēt viņa izvēlējusies žurnālistos Rīgas Stradiņa universitātē, pēc diviem gadiem praksē nokļuvusi žurnālā Deko. "Sapratu, ka man gribas vēl kaut ko papildus mācīties un drīzāk būt intervējamā, ne intervētāja lomā. Interjers, dizains, arhitektūra – patiesībā doma par šo jomu bija jau sen, varbūt kopš tiem brīžiem, kad smilšu kastē būvēju pilis un pilsētas," pasmaida Zanda. "Gribējās arī pašai veidot ko tādu, kam ir forma, kas ir trīsdimensionāls, taustāms." Paralēli studijām viņa iestājusies Rīgas Celtniecības koledžā, arhitektos, tas viņas dzīvē bijis pirmais izaicinājums – saprast, vai spēj mācīties divās augstskolās. Zanda: "Man vienmēr bijis raksturīgi – jo vairāk pienākumu, jo vairāk varu. Un tā ļoti labi var iemācīties sajust momentu, kad svarīgi izšķirties par prioritātēm. Žurnālistikā pabeidzot trešo kursu un pirmo kursu koledžā, sapratu – es to gribu, man to vajag! Viss izdevās ar salīdzinoši labām sekmēm. Universitātes pieredzi atzīstu kā vērtīgu pašmācības ceļu, labs izaicinājums bija tas, ka lielākā daļa studiju programmas bija tikai angļu valodā." Daudzi studenti galvaspilsētā sāk meklēt arī darbu, tomēr Zandas mērķis bija veltīt maksimāli daudz laika studijām. 

Koledžas trešajā kursā, lai izstrādātu diplomdarbu, bija jādodas praksē. Universitātē izlaidums un jau nākamajā dienā – pirmā darba diena Projektēšanas birojā A.I.D.E. par arhitekta palīgu. Diplomdarbam bija jāizstrādā privātmājas būvprojekts ar paša izvēlētu tematiku. Zanda izvēlējās Madonu, vietu ezera krastā – māju rakstniekam ar lielu bibliotēku un rakstāmgaldu īpašā pozīcijā. Lai gan pati nav liela lasītāja, viņa vairāk pasauli tver vizuāli. Taču atzīst, ka divreiz pārlasījusi grāmatu par arhitektu, uzņēmēju Uldi Pīlēnu: "Iedvesmojoši. Mani ļoti uzrunā viņa mērķtiecīgums, atziņas, kur viena – nekad nepadoties. Pat tad, kad šķiet, ka viss ir slikti un sliktāk vairs nevar būt. Tas var būt grūdiens jaunai enerģijai tālākajam dzīvē."
Kad sliktāk vairs nevar būt – šādas dvēseles notis Zanda piedzīvojusi arī savā dzīvē. Tas arī bijis viens no iemesliem, kāpēc viņa devusies prom no Latvijas. Jaunajai sievietei Projektēšanas birojā A.I.D.E.  ļoti paticis, svarīga bijusi arī kolēģu attieksme, kur kā noteicošā valdījusi paļaušanās uz jauno kolēģi, radošās brīvības iespējas. Taču kāds notikums ģimenē draudējis ar ieslīgšanu skumjās un apātijā... "Jutu, ka man tagad jādara tas, ko citkārt nekad nedarītu," tā Zanda. Turklāt tuvojās 2008. gada krīze, kas lika aizdomāties par izglītības perspektīvām. Viņas priekšnieks projektēšanas birojā, tā direktors Jānis Rinkevičs teicis: ja ir iespēja doties prom, tad ir jāmēģina! Tas bijis klikšķis, Zanda sākusi apzināt arhitektūras studiju iespējas ārzemēs. "Sāku meklēt, kādas ir iespējas, izmaksas, kas ir jādara un vai es to varu."
 

Uz viņām var paļauties

Kā studiju valsti Zanda Lapsa izvēlējusies Angliju, mērķējusi uz augstskolām, kur topošais arhitekts ne tik daudz apgūst akadēmiskās zināšanas, bet gan vairāk tiek sagatavots dzīvei un praktiskam darbam. Pretendējusi uz piecām augstskolām, visās izturējusi konkursu un pati varējusi izvēlēties, kur studēt, – tā bija Notingemas Universitāte Vidusanglijā, viena no TOP 5 augstskolām ar 35 pretendentiem uz vienu studiju vietu. "Notingema kā vieta studentiem, tās vide ir kā filmās, kā pasakās. Īsta studentu pilsēta! Milzīgas platības – viss veidots augstskolas vajadzībām. Arī priekšmetu klāsts, ko augstskolā apgūst, ļoti plašs, sākot ar jurisprudenci un beidzot ar tik specifiskām jomām kā automašīnu dizains un projektēšana. Mans dzinulis bija arhitekts kā profesija, kurss bija garš – trīs gadi līdz bakalauram, ceturtais – obligātajā praksē un vēl divi gadi maģistra grāda iegūšanai," stāsta Zanda. 

Uz Angliju devās arī Zandas vīrs Artūrs – cilvēks, kurš, kā sieva teic, vienmēr spējis pielāgoties situācijām, darbojies auto tirdzniecības jomā. "Mums šķita, ka Anglijā visi darbu atrod. Artūrs par to nesatraucās. Aizbraucām uz Notingemu, izrādījās – viss ir pilnīgi citādi. Iespaidīgi – 35 tūkstoši studentu vien! Notingemā nav tādu rūpnīcu, kur jau nākamajā dienā var dabūt darbu, bet vīrs iekārtojās ražošanas uzņēmumā, pēc tam jau sameklēja iespējas lietoto auto tirdzniecībā, iepazina Anglijas izsoļu tirgu. Ar dzīvošanu gan mums sākumā gāja interesanti. Atradām vienu dzīvoklīti, norunājām ar saimnieku, ka slēgsim līgumu, palikām pa nakti, bet nākamajā dienā jutām – tā nav mūsu vieta. Saimnieks ļoti sadusmojās..." par pieredzi pasmaida Zanda. Taču dzīvesvietu atraduši kopmītņu tipa mājā, kur mita vēl citi studenti no Norvēģijas, Francijas, Itālijas. Forši cilvēki! Ar francūzieti Zanda joprojām uztur kontaktus. Augstskolā mācījušies studenti arī no Brunejas, Malaizijas, Ķīnas, Japānas. Zandai ļoti patikusi šī multikulturālā vide. "Students no Brunejas stāstīja, ka viņi tur visi esot miljonāri, naftas magnāti ar prinču tituliem, bet man bija kartē jāmeklē, kur tāda Bruneja atrodas," smej Zanda.

Ceturtajā (prakses) gadā viņa darbu atradusi Nīderlandē. "Krīzi juta arī Anglijā, un tas bija ļoti apbēdinoši – ja kāda darba vieta arī piedāvāja vietu, vajadzēja strādāt par velti. Man šķita, ka jau tajā brīdī varu reāli strādāt un kādam uzņēmumam dot savu pienesumu. Par velti strādāt nevarēju atļauties finansiāli un paralēli meklēt vēl kādu darbu iztikai negribēju. Lai gan pa vasarām brīvlaikos nebraucu uz Latviju, bet strādāju viesnīcās par administratori sākumā Kornvolā, tad Notingemā četrzvaigžņu viesnīcā," stāsta Zanda. "Bet praksē mani pieņēma Nīderlandes uzņēmums Mohn & Bouman Architects. Biju izveidojusi savu portfolio, viņiem tas patika. Un pie viņiem jau strādāja viena latviešu meitene, tāpēc uzņēmumā šķita, ka "uz viņām var paļauties!". Kad sāku strādāt, birojā smēja, ka mēs pat izskatāmies līdzīgi un angļu akcents mums līdzīgs... Strādājām ar interesantiem objektiem veselības industrijai – tie bija dienas aprūpes centri, pansionāti. Kas man ļoti patika Holandē, ka attieksme pret arhitektūru, kvalitāte un pievienotā vērtība ir arī šāda tipa ēkām. Ka arhitektūras objekts var būt arī veselības aprūpes ēka." Ja, aizbraucot uz Roterdamu, Zanda tikai sākusi strādāt pie skicēm, tad praksē gada laikā redzējusi arī sava darba fiziskos augļus: "Pārsteidzoši, cik ātri Holandē to spēj izdarīt." Artūrs gan palika Anglijā un, kad Latvijā negāja viegli, bija pierunājis savu mammu un brāli doties pie viņa svešumā. Tā sirds bija mierīgāka par savējiem.


Intensīva virzība augšup

Zanda Notingemas augstskolu ar maģistra grādu pabeidza 2015. gadā. Kaut arī pēc Nīderlandes pastāvēja variants studijas neturpināt, bija vairāki stimuli: "Ja jau esmu iesākusi, studijas gribējās pabeigt. Turklāt mācības bija par maksu, un tā nebija maza summa. Bija arī tā, ka mācību procesa laikā šī summa trīskāršojas, bet tam, kurš iesācis, saglabājas sākotnējā. Man tā bija kā zīme, kāpēc jāturpina. Domāju, izdarīju pareizo izvēli."

Darba tirgū Notingemas Universitātes diploms bija no svara. Viņa uzsāka darbu uzņēmumā Shard Architecture ltd. Zanda: "Tā bija pirmā darba pieredze Anglijā, kad nācās saskarties ar prasībām jau par citu darba kvalitāti pie ļoti dārgiem objektiem. Piemēram, daudzdzīvokļu māja, kur viens studio tipa dzīvoklis maksās pusmiljonu, miljonu. Prasības ne tikai pasūtījuma ziņā, bet arī ar būvvaldes striktu kontroli pilsētas vēsturiskajās vietās. Darbs var būt jāpārstrādā vairākas reizes, līdz būvvalde saskaņo. Ļoti laba skola." Pēc divarpus gadiem viņa aizgāja dekrētā, ar vīru no Londonas pārcēlās uz Lesteru. Savukārt, kad 2016. gadā piedzima Kristofers, pēc bērna kopšanas atvaļinājuma ar savu CV startēja dažādās pilsētās, arī Lesterā, un bija pārsteigta – acīmredzot viņas portfolio ir tik plašs un skaists, ka pati var izvēlēties, kurā uzņēmumā strādāt. "Bērns arī lika saprast un pārdomāt dzīves kvalitāti. Tāpēc "aizgājām" no Londonas, kur pārvietošanās, ja ģimenē mazs bērns, kļūst laiku prasoša un sarežģīta. Arī Artūra mamma ar brāli bija apmetušies Lesterā," stāsta Zanda. 

Viņas pēdējā darba vieta Anglijā bija Lesteras uzņēmums Maber Associates ltd ar citu specifiku – projektēja skolas un citas izglītojošu institūciju ēkas, dienesta viesnīcas. Tā bija lielākā kompānija ar 70 darbinieku kolektīvu Zandas praksē, ar savu ofisu Lesterā. Lielākais bonuss – caur šo kompāniju Zanda tika mudināta iziet atsevišķu studiju kursu, lai kā arhitekte sertificētos Anglijā. Tas bijis intensīvs gads ar eksāmeniem un mazuli mājās. "Man visi šie desmit gadi Anglijā bija ļoti intensīvi, sabalansēti un piepildīti. Ne mirkli nebija garlaicīgi, vienmuļi. Tā bija virzība augšup, kad nebija pat laika domāt, vai man gribas atpakaļ uz Latviju," atzīst Zanda. Bet tad kārtējās studijas beidzās, mazais auga un rosināja pārdomām par turpmāko – kādā vidē bērns uzaugs. Zandas skatījumā Anglijā pirmsskolas iestādes darbojas salīdzinoši sliktākā kvalitātē pret attiecīgo samaksu. Mammai doties darbā un pusi no algas samaksāt par bērnudārzu, kur fiziski notiek tikai mazuļu pieskatīšana, bet nestrādā izglītojošais faktors... Tā ir atšķirīga pieeja, salīdzinot ar tiem, kuri šeit, Latvijā, pieredzējuši ko citu. Bet Zanda neslēpj – atgriešanās Latvijā bijis mazliet spontāns lēmums.
 

Braucam!

"Bija tā, ka ik pa laikam vīram kaut kas nepatīk Anglijas sistēmā, ir bijusi slikta diena un šķiet, ka jābrauc atpakaļ. Bet man tobrīd viss labi, un es iebilstu: nē, mums vēl jāpadara šis un vēl tas... Vai otrādi – man nekas vairs nepatīk, uznāk kompleksi un uzrodas sajūta, ka nekad nebūšu īstena angliete... Kaut gan es neteiktu, ka darbā to jutu. Kolēģi bija draudzīgi, atbalstoši. Un tad mamma atsūta ziņu par sludinājumu... Zināju, kā Latvijā klājas arhitektiem, bet šis bija citāda veida darba piedāvājums," atceras Zanda. "Izlasīju prasības, nosacījumus, nodomāju – varu mēģināt. Pretendēju, bija atsaucība, un, jā, manu kandidatūru akceptēja. Vīram pastāstīju – darbs ir, pašvaldība piedāvā palīdzēt ar vietas bērnudārzā atrašanu, dzīvesvietas jautājumu sakārtošanu. Vīrs atbildēja – braucam!"

Zanda Lapsa neslēpj – emocionāli bijis grūti paziņot savu lēmumu kolēģiem Lesterā: "Tas bija traki. Atnācu mājās, asaras bira. Lai gan tas bija mans lēmums. Nebija ne jausmas, kā tas būs, atgriežoties Latvijā." Nu jau ģimene ir apradusi ar vidi un jūtas labi. Darbs Zandai ir gana intensīvs, pilns izaicinājumu. Lūgta pastāstīt, kas ievērojams pilsētas infrastruktūrā valmieriešus sagaida tuvākajā laikā, arhitekte atklāj: "Nākamvasar būs jauns skeitparks – sadarbībā ar Latvijas valsts mežiem top jauns aktīvās atpūtas parks, ir izstrādāts interesants, moderns projekts. Valmierieši tādu sen bija pelnījuši!"


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.

Top komentāri

Skolnieciņš no svētmeža
S
Ir pienākusi baltā ziema. Tuvojas svētki. Pēc nedēļas būs jau pienākuši Ziemassvētki. Ziemassvētku noskaņa jau klauvējas pie mūsu namu durvīm. Šajā pirmssvētku laikā daži no mums dodas uz mežu pēc Ziemassvētku egles. Taču labāk atstāsim eglīti mežā, lai eglīte aug un priecē Dabas Māti. Nama rotāšanai var rūpīgi nozāģēt eglīšu apakšējos zarus ( ar laiku egļu apakšējie zari pie zemes paši atmirst). Nekaitēsim lieki eglītēm. Godināsim Dabas Māti ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem. Saudzēsim visu dzīvo dabu! Dabas Māte ir mūsu Radītāja. Mēs visi esam Dabas Mātes bērni, mēs esam Dievu bērni. Dabas Māte mūs mīl. Atrodoties mežā, pieliksim plaukstu pie koka un lūgsim Dabas Māti. Lūgsim Latvju Dievus no visas sirds. Pateiksimies Latvju Dieviem par visu labo, kas mums šajā gadā ir bijis. Turēsim cieņā senlatvju spēka zīmes. Atcerēsimies sentēvu pagāniskās tradīcijas. Dzīvosim draudzīgi! Paldies Latvju Dieviem! Visa slava Latvju Dieviem! Ar Dabas Mātes viedumu, Skolnieciņš no svētmeža
mazā piezīme
m
Cienītā, varbūt kaut ko nesapratu. Līdz kādam pagājušajam gadam, kad beidzot dabūjāt sertifikātu, jūs esat bijusi būvmeistare, pareizāk - dzīvokļu sienu konstruktore. Kāds tam sakars ar pilsētplānošanu, kas ir arhitektūras augstākā pilotāža, nesaprotu. Volmāra ir bagāta, var naudu šķiest algām savējiem. Skeitparku, var uztaisīt pāris mūrnieku bez dziļākās zināšanām. Pēdējais, ja esat, kas saucat sevi, lasīšana nepatikt nevar. Nebūs profi prasmju. Bet vai ir?
oto
o
Lai veicas arhitektei! Domājošs arhitekts Valmierā nav bijis gadu desmitiem. Varbūt kaut kas sanāks. Tikai tās WC izskata būdiņas tur pašā pilsētas centrā neiederās....Tirgotāji jau būtu ar mieru tirgot visādus sūdus arī no sūdu glabātuvēm?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas