Laika ziņas
Šodien
Sniegs

Lai veicinātu izpratni, vajag apstāties un ieklausīties

"Lai mainītu sabiedrību, jāsāk ar nelielu cilvēku grupu," intervijā Inesei Liepiņai uzsver viena no Dzīvās bibliotēkas vakaru organizatorēm Laura Bužinska.

Nevalstiskās organizācijas Gribu palīdzēt bēgļiem dalībnieki ir pārliecināti, ka dažkārt visvērtīgākie stāsti slēpjas cilvēkos, nevis grāmatās. Tieši šī iemesla dēļ viņi jau vairāk nekā divus gadus rīko Dzīvās bibliotēkas vakarus, kur ikvienam atnācējam ļauts aci pret aci sastapties ar dažāda veida migrantiem, dzirdēt stāstus, kas viņus šurp atveduši, un veidot dialogu, lai rastu atbildes uz jautājumiem. "Svarīgi ir tas, ka šiem cilvēkiem ir, ko teikt, ar sarunām iespējams nojaukt mākslīgi uzcelto barjeru starp "mēs" un "viņi", lai saredzētu kopīgo un vispārcilvēcisko," teikts ielūgumā uz vienu no Dzīvās bibliotēkas sarunu vakariem. 

Pāris vakaru nu jau par leģendāru kļuvušajā Kaņepes kultūras centrā cilvēkiem var kalpot kā vienīgā iespēja, kur vaigā sastapt bēgļus, patvēruma meklētājus un citus migrantus. Organizatori teic, ka viņu plānos neietilpst kādu pārliecināt – Dzīvā bibliotēka ir telpa, kurā būt kopā, ieklausīties un pašam pārliecināties. Turklāt reālā satikšanās pieredze un uzklausīšana ļauj savas domas veidot objektīvāk, nebalstoties uz kaut kur dzirdēto vai lasīto. Šobrīd aizritējuši jau deviņi pasākumi par dažādām tēmām, kas skar integrāciju, taču komanda nav gatava apstāties un arvien domā par jauniem veidiem, kā līdzdarboties, lai ikviens šajā valstī justos ērti.

Kā radās ideja par Dzīvās bibliotēkas pasākumiem?

Pati ideja nāk no kāda Dānijas mūzikas festivāla, kur tā radās ar domu veicināt dialogu, mazināt aizspriedumus un veidot izpratni, neformālā veidā ļaujot cilvēkiem dzirdēt citam cita stāstus. Cilvēki, kas bija iesaistījušies kustībā, zināja šo neformālās izglītības metodi un nosprieda, ka tā varētu palīdzēt arī integrācijas procesu veicināšanai Latvijā.

Uztaisījām vienu pasākumu un sapratām, ka tas labi strādā. Pirms tam, piemēram, bijām organizējuši pasākumus, kur cilvēki no Mucenieku centra un vietējie nāk kopā, lai spēlētu galda spēles, taču redzējām – kaut kā pietrūkst – netiek iepazīsti cilvēku stāsti. Vajadzēja labāku metodi, un Dzīvā bibliotēka strādā labi. Cilvēki ikdienā par maz ieklausās cits citā, šī ir tā vieta, kur apstāties un paklausīties.

Sākotnēji to darījāt brīvprātīgi, bet nu esat ieguvuši Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta finansējumu.

Jā, sapratām, ka nevaram izmantot resursus bez maksas mūžīgi. Pieteicāmies projektam un ieguvām finansējumu. Cik ilgi tu vari prasīt cilvēkiem fotografēt par brīvu, filmēt par brīvu, montēt par brīvu, ļaut izmantot telpas par brīvu, vārīt tēju par brīvu. Gribējās, lai tas tomēr nav par pliku paldies, ņemot vērā, ka integrācija ir ilgtermiņa process un pasākumu nebūs maz. 

Pēdējiem pasākumiem bija vienots norises formāts, taču sākotnēji tas nedaudz atšķīrās no tā, kā ir tagad.

Esam pielāgojuši formātu, eksperimentējām. Sākotnēji bija tā, ka ir grāmata jeb sava stāsta stāstītājs un viņam apkārt sēž bariņš cilvēku. Parasti ir divas kārtas, katra divdesmit minūtes gara. Pēc katras kārtas bariņi mainās. Pirmās piecpadsmit minūtes var dzirdēt stāstu un tad piecas minūtes uzdot jautājumus. Sākotnēji bija trīs kārtas, taču skaidrs, ka "grāmatai" ir grūti gandrīz stundu no vietas stāstīt vienu un to pašu. Šobrīd trešā kārta ir socializēšanās, kad visi brīvā gaisotnē var parunāties. Pēc tam, kad pasākums tuvojas noslēgumam, ir izvērtēšanas aplis, kurā, lai dalītos iespaidos, atnākušajiem tiek uzdots jautājums – ko tu nesīsi mājās no šī pasākuma?  

Un ko viņi nes mājās?

Viens no spilgtākajiem teikumiem, kas man palicis prātā, ir tas, ko teica kāda sieviete, latviete, kas ilgu laiku dzīvojusi Amerikā un tagad atgriezusies. Viņa bija atbraukusi atpakaļ burtiski nedēļu pirms pasākuma un aplī teica: "Šī ir tā vieta, kur es visvairāk jūtos kā mājās." Nudien, uz pāris stundām tiek veidota tāda kā maza kopiena, kurā vari sajusties brīvs. Tas ir spēcīgi.

Kāds ir jūsu lasītāju jeb pasākumu apmeklētāju profils?

Ir ļoti dažādi. Atceros, ka bija atnākuši divi padsmitgadīgi puiši, kas bija paši atraduši informāciju par pasākumu un viens otru atvilkuši. Ir arī cilvēki, kam ir piecdesmit gadu, publika ir dažāda. Taču, tā kā tas notiek Kaņepes kultūras centrā, tad lielākoties tomēr nāk jauni cilvēki.

Un kādi ir šie lasītāji – vai nāk tādi, kas jau atbalsta migrāciju, vai tomēr sastopas arī pretēji viedokļi?

Nesen mums notika Dzīvā bibliotēka, kuras tēma bija diskriminācija. Tur bija arī cilvēki, kas ir skeptiski, taču mēs ļaujam viņiem te būt. Dzīvā bibliotēka ir telpa, kur cilvēki var sarunāties, ne reizi nav bijis gadījuma, kad kāds būtu jādzen ārā. Mēs ļaujam nākt visiem. Pēc nācēju saraksta, piemēram, reizēm var redzēt, ka ieradīsies cilvēki, kuri ir noskaņoti pret imigrāciju, taču vienmēr iestājamies par to, ka viņi šeit ir gaidīti. Kur gan citur, ja ne te, notikt diskusijai par šiem jautājumiem.

Jāatzīst, ka sākumā gan bija tā, ka par pirmā pasākuma vietu zināja tikai tie, kas pieteicās. Mazliet baidījāmies, vēlējāmies pasargāt runātājus.

Jums šķita, ka atbraucēji ir jāpasargā no vietējiem?

Mēs rīkojām pasākumu, un mums bija jārūpējas par šo cilvēku drošību. Nezinājām, kāda būs sabiedrības reakcija.

Pēc jūsu pieredzes, vai Dzīvā bibliotēka aizsniedz tos, kam tas visvairāk būtu nepieciešams? Proti, vai nav tā, ka kopā sanāk cilvēki, kas jau tāpat ir atvērti un atbalsta migrāciju?

Ir cilvēki, kuri "cepas", un ir cilvēki, kuriem ir interese. Ja cilvēkiem ir interese, viņi atnāk, novēro un ir šeit. Teorētiski mēs strādājam ar visiem. Taču skaidrs, ka mums nav jāmaina pasaule, sāksim ar mazu grupiņu, kam tas interesē.

Galvenais ir tas, ka mēs dodam iespēju tikt pie šiem cilvēkiem, kas ikdienā nav tik aizsniedzami, un klātienē dzirdēt viņu stāstus. Mūsu mērķis nav nevienu pārliecināt, Dzīvā bibliotēka ļauj pašiem pārliecināties.

Par lasītājiem būtu skaidrs, bet kā ir ar pašām grāmatām jeb stāstītājiem, vai viņi vienmēr ir atvērti runāt, ņemot vērā to, ka vēl nesen pārcietuši kara briesmas un ir nogurdināti? 

Tas ir ļoti individuāli atkarīgs no cilvēka, ir tādi, kas ir komunikabli, un ir tādi, kas ir mazāk komunikabli. Skaidrs, ka šeit piedalās tie, kas ir gatavi runāt. Mēs paplašinājām stāstītāju profilu un nolēmām, ka jāļauj runāt ne tikai bēgļiem un patvēruma meklētājiem, bet arī citiem iebraucējiem, kā arī rīdziniekiem, lai cilvēki var savstarpēji bagātināties.

Aicinot piedalīties, ko jūs viņiem sakāt – kāpēc tas jādara? 

Man gribas teikt, ka viņi saprot, kāpēc – lai veicinātu izpratni un iepazītos. Ir jārunā, lai nebūtu pārpratumu. Cilvēciskais kontakts dod abpusēju ieguvumu.

Šobrīd ir aizritējušas deviņas Dzīvās bibliotēkas, un tas, kas ir skaidrs – ir jādara! Nav jābaidās, vai kāds atnāks, vai patiks. Tagad ir skaidrs, ka telpa, kas uz šīm pāris stundām tiek radīta, ir fantastiska, ir vērts tajā ieguldīt pūles un resursus.  

Iepriekšējās intervijās izskanējis viedoklis, ka sabiedrība Latvijā kļūst tolerantāka pret atbraucējiem. Vai varat tam piekrist?

Biju kādā pasākumā, kur viens tumšādains Latvijas pilsonis stāstīja, ka tad, kad medijos politiķi runā par tēmām, kas ir pret iebraucējiem, viņš jūt daudz vairāk rasisma uz ielām. Kad šis temats medijos netiek pacelts, viņš to izjūt mazāk. Tāpat viena paziņa, kas staigā hidžābā, stāstīja, ka, pirms aktuāls kļuva jautājums par likumprojektu, kas aizliedz aizsegt sejas, vispār nebija problēmu ne uz ielas, ne sabiedriskajā transportā. Kad šis jautājums aktualizējās, problēmas apkārtējo attieksmē sāka parādīties. Politiskā dienaskārtība to tieši ietekmē.

Turklāt tas nav tikai par migrāciju. Migrācija ir izgaismojusi sociālās problēmas sabiedrībā, ar kurām ir jāstrādā, nevis jāpaslauka zem tepiķa. Piemēram, ir jāskaidro, ar ko atšķiras patvēruma meklētājs, bēglis un alternatīvā statusa ieguvējs.

Šobrīd lielākoties cilvēkiem tiek piešķirts nevis bēgļa statuss, bet alternatīvais. Tas ir statuss uz vienu gadu. Tad ir jautājums par to, vai cilvēks, kurš runā arābu valodā, vēlas integrēties un gada laikā iemācīties jaunu valodu, ja viņam nav zināma tālākā nākotne. Biju pieredzes apmaiņā un uzzināju par Vācijas pieredzi septiņdesmitajos gados, kad cilvēki no Palestīnas brauca uz turieni. Viņiem deva viena gada statusu. Tad katru gadu  atjaunoja atkal uz vienu gadu. Daudzi šādi Vācijā nodzīvoja ilgu laiku, kā jums šķiet – vai viņi zina vācu valodu?

Ja jūs tā jautājat, tad jau noteikti ne. 

Protams, ka ne. Viņi dzīvo ar viena gada nogriezni un nezina, vai nākamgad varēs te palikt. Tā ir īstermiņa domāšana. 

Pēc jūsu domām, lai veicinātu integrāciju, jāpiešķir uzturēšanās atļauja uz vairākiem gadiem?

Būtu cilvēcīgāk, ja piešķirtu piecu gadu statusu. Tad nebūtu šī stresa, ka tu nezini, kas ar tevi pēc gada notiks. Tas, mūsuprāt, nav pieņemami, ka šobrīd lielākoties piešķir alternatīvo statusu, jo būtībā tas nozīmē, ka viņi tiek nogriezti arī no tiem pabalstiem, ko saņem bēgļi.

Šis arī ir jautājums, kas jārunā ar sabiedrību, kurai šķiet, ka iebraucēji saņem visus labumus, lai gan tie, kam piešķir patvēruma meklētāja statusu, saņem mazāku atbalstu.

Komunikācijas eksperte Rita Eva Našeniece pirms nedēļas mūsu laikrakstā pauda viedokli, ka mums nav konkrētas integrācijas politikas. 

Šķiet, ka Latvijā bieži aizmirst jautāt, ko mēs vispār saprotam ar vārdu "integrācija". Viens antropologs teica, ka šeit bieži ar to saprot asimilāciju. Katrā valstī ar šo procesu saprot kaut ko citu, piemēram, citviet cilvēks skaitās integrējies, ja zina valodu, bet citviet – ja ir dabūjis darbu.

Un ko jūs teiktu – kad pie mums cilvēks varētu tikt uzskatīts kā integrējies?

Man ļoti patika viens jautājums, ko kāds migrants reiz jautāja – kā es varu zināt, kad latvietis man ir kļuvis par īstu draugu? Tas man iesita pakrūtē. Savukārt kāds cits ir jautājis – vai es varu skatīties acīs veciem cilvēkiem? Citviet tā ir necieņas izrādīšana. Man šķiet, ka ir svarīgi šie mazie komunikācijas sīkumi, socializēšanās process, tas ir tas, ko gribētu iemācīt šiem cilvēkiem.

Un ar to būtu gana integrācijai?

Domāju, ka par to, kas vēl būtu jādara, nav jāspriež man. Mēs gribam palīdzēt bēgļiem. Ar Dzīvās bibliotēkas palīdzību darām to savu mazo daļiņu un tad skatīsimies, kā tas tālāk izvērtīsies.
Bieži tas pat nav jautājums par migrantiem, bet arī par remigrantiem. Cilvēki, kas atbrauc pēc vairāku gadu prombūtnes atpakaļ, nereti nejūtas vairs kā savējie. Ja mēs netiekam galā ar saviem cilvēkiem, kā mēs tiksim galā ar iebraucējiem, par to ir jārunā.

Drīzumā plānojam veikt tādu kā izvērtēšanas procesu par to, ko Dzīvā bibliotēka ir devusi. Šobrīd jūtu, ka tas ir tikai sākums, lai gan noris jau divus gadus. Integrācijas process tomēr ilgst visu mūžu, un tam ir jāiedod pareizais sākums. 

 

Materiāls ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild Izdevniecība Dienas mediji.

Top komentāri

niknis
n
Tiksim skaidrībā par terminiem. ''Tolerance'' nenozīmē, ka man ir pienākums uzņemt savā valstī neierobežotu migrantu skaitu un vēl barot viņus no savas naudas, kuras man ir tik, cik ir un var pašam trūkt, bet uz to velkamistu rasistiem nospļauties, vai ne? Iznāk ''tolreance'' un ''integrācija'' padomju variantā - viņi laužas manā zemē, bet mans pienākums ir sajūsmā spiegt? Nekā nebija, lobistu kungi!
negribu palīdzēt bēgļiem
n
vismaz ne tādā veidā, ka mums tagad būs jāuzņem arvien pieaugoši ''bēgļu'' bari un jāatņem nauda savām ģimenēm, lai barotu vēl vienu pabalstnieku grupu - ''bēgļus''. Vienīgā iespēja palīdzēt ''bēgļiem'' ir tāda, ka viņu zemēs jāpārtrauc kari un jādod viņiem iespēja atgriezties no kurines nākuši, paņemot līdzi nikabizēto fāātimāā.
liekulības šovs Orvela stilā
l
Apstājos un paklausījos islamofašisti fāātimāā. Islamofašiste paziņoja, ka Rietumu sabiedrība esot ļaunums. Kādu sapratni vēl jūs gaidāt, islamokupantu lobisti?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Diena jautā

Vai gavēņa laikā no kaut kā atsakies?

Kopā nobalsojuši: 698

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Politika

Vairāk Politika

Rīgā

Vairāk Rīgā

Novados

Vairāk Novados

Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas