"Nav pareizs priekšstats, ka seksuālā vardarbība izpaužas tikai kā tiešs fizisks kontakts, piemēram, 14% aptaujāto pusaudžu atzīst, ka ir pārdzīvojuši verbālu seksuālu aizskaršanu, savukārt 13% cietuši no seksuālas atsegšanās, bet trešais, diemžēl, arvien biežāk sastopamais seksuālās vardarbības veids šodien ir kiberseksuālā vardarbība, ar to ir saskārušies 6% aptaujāto vidusskolnieku," stāsta Laila Balode, centra Dardedze konsultatīvā centra vadītāja.
Valsts probācijas dienesta programmu daļas referente Kristiāna Lapiņa norāda gan uz sabiedrības šokējošo vienaldzību situācijās, kad kaimiņi neziņo par ikdienā redzamo vardarbību, gan arī uz nepietiekošo sadarbību starp skolām un atbildīgajiem dienestiem – bāriņtiesām, sociālajiem dienestiem. "Vislielākā problēma šobrīd ir tā, ka bērns, kurš ir cietis no vardarbības, un ir saņēmis palīdzību - izgājis valsts garantēto sociālo rehabilitāciju, pēc pāris mēnešiem ir spiests atgriezties atpakaļ savā dzīvesvietā, t.i. bieži vien atgriezties atpakaļ pie varmākas," uzsver K.Lapiņa.
Minētās situācijas iemesls ir nepilnības likumdošanā - Latvijā, atšķirībā no kaimiņvalstīm, joprojām nav ratificēta Lansarotes konvencija (Eiropas Padomes konvencija par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu un seksuālo vardarbību), kas nosaka, ka no sabiedrības ir jāizolē nevis upuris, bet gan varmāka, norāda Dardedze.