Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Pilnībā apturēt viltus ziņas varētu tikai cenzūra

Šobrīd Latvijā nav vienota regulējuma, kas varētu tikt piemērots par viltus ziņu jeb fake news radīšanu vai izplatīšanu.

Par viltus ziņu "tēvu" Latvijā tiek saukts bēdīgi slavenais Niks Endziņš, kurš par šāda veida deziformācijas radīšanu un izplatīšanu ieslodzījumā nonācis jau pat divas reizes. Tomēr nevienā no šīm reizēm viņš netika apsūdzēts par "viltus ziņu izplatīšanu". Pirmajā gadījumā viņš tika apsūdzēts par huligānismu internetā, savukārt otrajā reizē (pēc izdomāta paziņojuma izplatīšanas, ka Latvijā ir atklāts pirmais ar Covid-19 saslimušais, pie kā viņš vainoja ķīniešus) Endziņu apsūdzēja jau arī par nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu.

Pašreiz tiek domāts par grozījumiem likumā Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā. Tos rosinājis iekšlietu ministrs Sandis Ģirģēns (KPV LV), un grozījumi vērsti uz nepatieso ziņu izplatījušā medija darbības izbeigšanu.

Kamēr šādi grozījumi vēl nav stājušies spēkā, internetā joprojām bieži mēdz parādīties informācija, kuru nevaru nosaukt citādi kā par nepatiesu. Kādēļ iedzīvotāji joprojām mēdz visai nekritiski dalīties ar šādām viltus ziņām?

Pētījumu centra SKDS direktors, sociologs Arnis Kaktiņš portālam Diena.lv norāda, ka tas ir jautājums par iedzīvotāju pašu personīgo pieredzi un viņu autoritātēm. Kas vienam liekas patiesības citadele, tas citam – viltus ziņu izcelšanās vieta. No viņa teiktā gan noprotams, ka sabiedrības informēšana par viltus ziņām un veidiem, kā tās atpazīt, rezultātus dod un vismaz daļa iedzīvotāju informāciju šo pūliņu rezultātā sāk vērtēt kritiskāk. Tāpat, protams, viltus ziņu izplatībā nevar noliegt sociālo tīklu lomu. Atrodot veidu, kā ar tām pelnīt naudu, vienmēr būs tādi, kas to gribēs darīt.

Kaktiņš arī uzskata, ka dalīšanos ar acīmredzamām muļķībām varētu apturēt tikai ar absolūtu cenzūru, tādēļ to izplatīšanos faktiski nav iespējams ierobežot pilnībā.

 

Arnis Kaktiņš,

sociologs, pētījumu centra SKDS direktors

Tas jautājums reducējas – kāpēc cilvēki tic muļķībām? Tāpēc, ka viņi nezina, ka tās ir muļķības! Bet tad uzreiz jāuzdod nākamais jautājums – kā mēs varam zināt, vai kaut kas, kas nāk mums priekšā, ir muļķības vai nav? Un kas ir uzticamie avoti? Vai ir kaut kāda datubāze, kur kāds ir pateicis – šitam var ticēt un šitam nevar ticēt? Nav tāda saraksta!

Tātad – kā mēs varam zināt? Ir lietas, kur aizsniedzas mūsu personiskā pieredze. Tad mēs par šo lietu dabu, protams, varam vadīties no tās. Viens piemērs. Katrs droši vien dzīvē kādreiz ir pieķēries pie elektrības vadiem, kur ir 220 volti. Ja neesat, kā jūs zināt, ka tā ir slikta doma un nevajag gar tiem vadiem gramstīties? Jums vienkārši iestāstīja un jūs noticējāt! Citiem vārdiem sakot – ir lietas, kur darbojas mūsu pieredze. Tie, kas pieķērušies pie vadiem un dabūjuši pa nagiem, iemācās ātri un saprot, ko nozīmē elektrība. Bet, ja tev nav šādas personīgās pieredzes, tad nākamais kritērijs ir autoritātes. Kāds jums pasaka kaut ko par lietu dabu pasaulē, un, ja tās ir autoritātes, tad jūs, visdrīzāk, tam ticat.

Bet autoritātes mēdz būt dažādas – vieniem ir vienas autoritātes, citiem ir citas. Dažam labam autoritāte ir kas tāds, ko citi klasificē kā fake news avotu. Tomēr, ja kādam tā ir autoritāte, tad, protams, viņa sekotājiem visas tās dīvainās lietas "ies cauri".

Centrālā lieta ir personīgā pieredze. Ja nav personīgās pieredzes, mēs patiesībā esam tādā tumšā, miglainā teritorijā. Taču vienaikus, ja mēs objektīvi skatāmies, kas ir tās lietas, par kurām mums ir personīgā pieredze, tad tādu patiesībā ir ļoti maz un tās ir ļoti piezemētas. Lielākā daļa no informācijas, ar kuru saskaramies, ir par lietām, par kurām mums nav pieredzes. Piemēram, kā mēs varam zināt, ka zeme ir apaļa? Kurš pats to ir ar savām acīm redzējis? Nav redzējis neviens! To ir kaut kādas autoritātes iestāstījušas, un mēs tam esam noticējuši. Tik pat labi tas var būt fake news un zeme ir plakana… Mūs varbūt ir apmānījuši, mēs nevaram paši par to pārliecināties! Tas vienkārši ir ticības jautājums, un tajā brīdī, tas jau ir stāsts par autoritātēm.

Tiek teikts – kritiskā domāšana. Protams, ka tā ir vajadzīga un ir noderīga. Tomēr kritiskās domāšanas iespējas ir ļoti, ļoti ierobežotas. Piemēram, ja runājam par lielo politiku. Varbūt atceraties, kāda bija argumentācija, kad [ASV] koalīcija iebruka Irākā. Viņi taisot ķīmiskos ieročus un vēl citas lietas, un vispār ir pasaules ļaunuma sakne, tāpēc vajag sākt karu, jo tas ir taisns karš… Un kas desmit gadus vēlāk izrādījās? Tas viss nebija taisnība! Neglīti izrādījās, ka Sadamam Huseinam nekādu īpašo ķīmisko ieroču krājumu un pasaules paverdzināšanas plānu nav. Šis ir stāsts par ticību lielajām informācijas plūsmām un lielajām autoritātēm. Un arī tur tu patiesībā nevari līdz galam uzticēties, kas tev tiek teikts.

Runājot par tuvākiem piemēriem, teiksim, viltus ziņu par tirdzinecības centra Alffa sabrukšanu un dalīšanos ar šo ziņu – tā cilvēkus uzrunāja, satrauca, bet šis tomēr ir arī mazliet kolektīvās mācīšanās process. Vienu reizi var izspēlēt tādu etīdi, otru reizi, saceļas kaut kāds troksnis, tiek rīkoti semināri, konferences, raksti par fake news, un kaut kāda daļa publikas kļust piesardzīgāka un mazliet tramīgāka. Vai ar to piesardzīgumu un tramīgumu iespējams principā novērst fake news problēmu? Atbilde ir nē! Tomēr kolektīvi esam kļuvuši nedaudz skeptiskāki.

Tā jau gan ir ar visām jaunām lietām. Kā jau minēju, tas ir personīgās pieredzes faktors, kas mazlietiņ spēlē savu lomu, bet vienlaikus – tas ir vidējais aritmētiskais. Tik un tā būs ļoti daudz indivīdu, kuri pavilksies uz šādām un vēl lielākām blēņām. Tas ir neizbēgami un to nevar novērst. To var novērst, tikai ieviešot totālu cenzūru – tikai tā var atrisināt "Nika Endziņa problēmu".

Lomu spēlē arī sociālie tīkli. Ja skatāmies, kā funkcionē sociālie tīkli un kas tur ir tie draivi, kādā veidā tiek monetizētas tās lietas, tad jāatzīst, ka tur ir finansiāli iemesli daudziem producēt kaut kādas blēņas – viņi to spēj pārvērst naudā.

 


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.

Top komentāri

jancis
j
Viltus ziņas var apturēt tikai gudri lasītāji. Diemžēl, tādu ir maz.
hmm
h
Tā kā mediji pārstāv tikai savus īpašniekus, tad sabiedrību nepārstāv neviens. Sabiedrība pati sevi pārstāv internetā. Tā kā sabiedrībā ir dažādi cilvēki, tad arī viņu ziņas ir dažādas. Ja mediji būtu godīgi, nekādas vajadzības pēc viltus ziņām nebūtu bijis.
to Ekharts
t
Viltusziņas netiek sauktas par meliem, jo tad katrs varētu novērtēt un jautāt: "Bet tie taču nav meli! Kāpēc tos aizliedz?" Tāpēc ir vajadzīgs jēdziens "viltusziņas", lai aizliegt varētu ne tikai melus, bet arī citas kādam nevēlamas ziņas. Cenzūrai ir jauns vārds - "politkorektums". PSRS attīstījās no asiņainās totalitāras diktatūras caur "attīstītā sociālisma" stagnāciju uz demokratizāciju un plurālismu un attiecīgi uz sabrukumu. Eiropas Savienība attīstās no demokrātiskajām neatkarīgajām valstīm caur attīstītā multikulturālisma stagnāciju uz ... Viens labums, Eiropas Savienībai nav savas armijas, nav savas policijas un nav savas KGB.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai ikdienā izjūtat atlikušos Covid-19 noteiktos ierobežojumus?

Kopā nobalsojuši: 241

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Valmierā uzliesmo skolu kari(3)

Valmierā vislielāko vecāku un bērnu interesi izpelnījies Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas (VPVĢ) piedāvājums, šajā ziņā atstājot sev aiz muguras pārējās pilsētas vidējās izglītības iestādes. K...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas