Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Unikāla vēstures liecība - barikāžu laiks Aivara Liepiņa fotogrāfijās

Barikāžu atceres pasākumu nedēļas noslēgumā portāls Diena.lv piedāvā unikālu ieskatu tā laika notikumos - nupat digitalizētas tolaik vēl izdevuma Atmoda fotoreportiera Aivara Liepiņa fotogrāfijas -, kā arī fotogrāfa atmiņas par reportiera darbu notikumiem bagātajā 1991. gada janvārī.

Liepiņš uzskata, ka barikāžu laiku nevajadzētu uztvert kā notikumu, kurā tauta tika ierauta pēkšņi kā virpulī: "Tas virpulis sākās ar perestroiku, tad lēnām, lēnām, līdz janvārī tas sasniedza sava veida kulmināciju, bet tas ir mīts, ka tā bija tikai nedēļa. Tā bija tāda intensīvāka, bet gan pirms, gan pēc tāpat bija notikumi, kuriem bija jāseko līdzi."

Fotogrāfs atceras, ka vienu dienu janvārī dodoties uz Preses namu, tur priekšā jau stāv OMON (Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienība) kaujinieki. "Man tas nekāds pārsteigums nebija," atzīst Liepiņš.

"Janvārī pirmais, ar ko iznāca saskarties - mūs izmeta ārā no Preses nama. Tiem, kuri tur atklāti lecās, uzreiz caurlaides sagrieza, izraidīja ārā, bet viss, kas palika iekšā, tur arī palika - atpakaļ viņi vairs netika. Man tas nebija variants, jo bija jāturpina strādāt, man tur bija laboratorija, palielinātājs un visa melnbaltās fotogrāfijas mašinērija, kura man darbam bija vajadzīga, lai es varētu normāli funkcionēt. Rezerves laboratorijas man nebija," stāsta Liepiņš. 

Pēc izlikšanas no Preses nama situāciju palīdzēja glābt 2. vidusskolas toreizējā direktore. "Aizgāju pie direktores, izstāstīju situāciju, viņa man ierādīja pagrabā telpu, kur es ātri tajā pašā dienā krāmēju augšā aparatūru. Tā bija jānes ārā no Preses nama, un tie omonieši arī tomēr skatījās, ko nes ārā. Tad es, iesitis padusē pa daļām izjauktu palielinātāju, kas nebūt nebija mazs, vienkārši smaidīdams un draudzīgi sveicinādams, nesu, teicu: "Sveiki, es te vēl tūlīt atnākšu pakaļ dažām lietām." Tā metodiski iznesu, pārvācu laboratoriju uz skolu. Pa parādes durvīm nevarēju staigāt skolā, gāju no otras puses pa mazām durtiņām. Gāju tumsas aizsegā attīstīt un kopēt bildes," atceras Liepiņš, paužot pateicību direktorei par uzdrīkstēšanos: 

Viņa arī patiesībā pamatīgi riskēja - kaut kādu "teroristiski" noskaņotu elementu ielaist izglītības iestādē...

1991. gada augustā strādāt bijis jau grūtāk, neslēpj fotogrāfs: "Tad man līdzi jau staigāja pāris atlētiski puiši 20, 30, 50 metru attālumā. Bija pagrūtāk strādāt. Ja es bildētu to, ko "nevajag", tad..."

12. janvārī - asiņainā slaktiņa Viļņā priekšvakarā - Aivars Liepiņš kopā ar Atmodas galveno redaktori Elitu Veidemani brauca uz Lietuvu. 

"Bija jušana, ka jābrauc uz Lietuvu. To neviens nezināja, nevarēja paredzēt, kas tur pēc tam notiks, bet bija tā jušana. Brauca arī galvenā redaktore, piesēdāmies pilna mašīna, laidām žigulītī uz Lietuvu. Pa Viļņu, pa viņu parlamenta namu nodzīvojām līdz pat vakaram. Tad bija jābrauc atpakaļ. Gaisā virmoja sajūta, ka tur kaut kas briest. No vienas puses tā kā jāpaliek, no otras puses - jāizdod avīze. Pa nakti atbraucām, uzreiz attīstīju filmas, kopēju bildes, visu nakti nostrādāju laboratorijā.

Kad braucām atpakaļ, pa radio dzirdējām, kas notiek, bet jau bijām ceļā uz Latviju. 

Tur ir tā dilemma profesionālam fotogrāfam - reizēm tu nevari atļauties sagaidīt kaut ko, jo tavs pienākums ir pret izdevumu, kurā tu strādā. 

Tas jāizdod, materiāls jānodod tipogrāfijā noteiktā laikā. Tā es vairākas lietas, kur apzināti, zinādams, ka man jāizdara avīzei tas un tas, neesmu aizgājis kaut ko varbūt daudz svarīgāku uzfotografēt, jo no manis gaida ko citu," par fotoreportiera darba specifiku stāsta Liepiņš.

Nākamajā rītā krastmalā notika Latvijas Tautas frontes rīkotā manifestācija, kuras laikā izskanēja aicinājums veidot barikādes. "Eju ar čupiņu Lietuvā sabildēto bilžu, jābildē tagad manifestācija, un trakākais, ka cilvēki mani nelaida. Es saku: "Es no Atmodas!" Viņi saka: "Mēs te visi esam atmoda!" Un tu netiec nekur cauri, stāvi malā. Man jātiek priekšā, jāfotografē! Es viņiem saku: "Es nupat no Viļņas, redz, bildes, redz, kas Viļņā notiek!" Rādu bildes, tad kaut kā viņi atmaiga, jo vispār cilvēki bija tādi saspringuši, uzvilkti."

Taujāts, par to kā laikmetā, kad interneta un mobilo tālruņu nebija, zināt, kur ir "karstie punkti" vai kur "briest" kāds liels notikums, Liepiņš atbild: "Tas ir tas sava veida fenomens, jēdzīga izskaidrojuma pagaidām nav, kāpēc tu atrodies tajā laikā un tajā vietā, un tieši tur ir notikums. Piemēram, mēs bijā Saeimā, bet ne sēžu zālē, blakus telpā. Un tajā telpā iezvanās telefons. Es turpat stāvu un varēju dzirdēt, ko runā. Un saka, ka pie Vecmīlgrāvja tilta omonieši šauj. Mēs tolaik strādājām gandrīz visi preses fotogrāfi kopā ar ārzemju kolēģiem. LATINFORM bāzējās lielās aģentūras - AP, Reuters un tamlīdzīgi -, savukārt mēs strādājām sasaistē ar somu fotoaģentūru Lehtikuva. Tas Lehtikuva puisis arī turpat blakus. Es saku: "Skrienam!" Viņš: "Kas ir?" Es atbildu: "OMON šauj!" 

Izskrējām uz Valdemāra ielas, pilsēta diezgan tukša. Brauc žigulis. Nostājāmies priekšā, apstādinājām. Lehtikuva puisis izvelk kaut kādus dolārus, neatceros, cik, kādus desmit - tajā laikā ārprāta nauda. Tam vīriņam acis kā pogas. Mēs sakām: "Laižam uz Vecmīlgrāvi!" Tas par to naudu ņēma un veda, aizvicojām drausmīgi ātri. Tur viss tikko bija beidzies, patronu čaulītes zemē vēl kūpēja. OMON tikko bija aizbraukuši. Sabildēju tumsā Roberta Mūrnieka mašīnu. Tikko bija piebraukušās divas ātro ekipāžas. Viena savāca Mūrnieku, otra aizrāva mūs uz centru, uz viesnīcu Latvija. Tad tur Lehtikuva puisis uzreiz vannasistabā attīstīja krāsu filmu. Viņam bija raidītājs - milzīgs koferis, svēra kādus 40 kilogramus -, kur varēja ielikt krāsu negatīvu un aizraidīt bildi. Viņš sūtīja bildes, jo mums bija svarīgi ne tikai pašiem sabildēt, bet parādīt pasaulei, lai maksimāli iet plašumā tā informācija."

Latvijas fotogrāfi ārzemju preses aģentūru vajadzībām arī bildēja ar krāsaino filmu, taču ļoti operatīvi iespējas nosūtīt jau gatavas bildes neesot bijis. Liepiņš stāsta, ka uz ārzemēm sūtītas neattīstītas krāsu filmiņas. Reizēm tās iedotas cilvēkiem lidostā, lai atstāj galamērķī lidostas informācijas centrā, tad tur filmiņu atbrauca un paņēma ārzemju aģentūras. "Tās filmas tā arī aizgāja, man krāsu filmas teju nemaz nav palikušas. Neatceros pat, kādā sakarā daži krāsu filmu gali man ir palikuši. Tās visas prom sūtīja "jēlā" materiālā, lai tik ātrāk, lai būtu publicitāte."

Liepiņš atgādina, ka daudzi barikāžu laika varoņi palikuši ēnā. "Cilvēks, kurš TV ekrānā ar šausmu izteiksmi sejā komentē un stāsta par notikumu, ir viena lieta. Tās uzreiz ir publiskas personas un sejas, bet tajā pašā laikā mans kolēģis un draugs, kuru es vienkārši apbrīnoju, 

Imants Prēdelis tajā naktī pie Iekšlietu ministrijas, es pat teiktu patoloģiskā patriotisma un pienākuma apziņā, pa sasalušo zemi zem lodēm līda pāri skvēram, līdz četriem rītā gulēja uz vēdera zem lodēm, lai tikai dabūtu kadru, lai tikai uzfotografētu.

Bet viņš nav publiska seja, viņš neparādījās televizorā un nesita pie krūtīm - lūk, es to darīju! Ir bildes, bet kopumā fotogrāfa darbs ir būt ēnā. Jo viņš vairāk ir ēnā, jo viņš vairāk var izdarīt."

Top komentāri

Hūgo Vācietis >no barikād vācietis
KAD BEIDZOT MANĀ LATVIJĀ KRIEVI NEBLOĶĒS BARIKĀŽU DALĪBNEKUS ???
Berta Ceļmale
B
Kādu mērķu vadīti tagad žurnālisti pārraksta vēsturi. Uz barikādēm naktī radio tautu sauca Dainis Īvāns. Bet Romass Ražuks visu pirmo barikāžu nedēļu tupēja pagrīdē sievai pie sāniem, iznāca tieši pirms uzbrukuma Iekšlietu ministrijai un kopā ar Ivaru Godmani aicināja tautu jaukt nost barikādes. Labi, ka tauta nenojauca, vai nē?
Jābūts Stulbiņš
J
Padomijas laikmetā bija vairāk patriotiski latvieši kā ir šodien. Šodien visi mazgā rokas ES strūklakā Briseles tirgus laukumā.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai plāno vakcinēties pret gripu?

Kopā nobalsojuši: 621

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas