Pirms 30 gadiem 30. septembrī un 1. oktobrī tika ievēlēta 6. Saeima – otrā pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas. Pirmā, respektīvi, 5. Saeima 1993. gadā vēl tika vēlēta ar lielu atmodas laika optimisma un cerību gaišo inerci, šodien pirms vēlēšanām tik bieži dzirdamās runas par nepieciešamību izvēlēties mazāko ļaunumu 1993. gada Latvijas vēlētājs nebūtu sapratis. Taču divus gadus vēlāk vēlēšanu rezultāti jau rādīja pavisam citu ainu – populisma paraugstundu sniedza Joahims Zīgerists, Radio SWH reklāma iebļāva Saeimā Alberta Kaula partiju, dzejniece Vizma Belševica nākamajā rītā pēc vēlēšanām pateica, ka viņai pirmoreiz ir kauns par latviešu tautu, un nebija tālu no tā, ka Latvija mainītu savu ārpolitisko kursu.
Priekšvēlēšanu un pēcvēlēšanu kaislības rūpīgi fiksēja Diena. Cita starpā 1995. gada 25. septembrī pirmā ziņa Inteliģence apvienojas cīņā par savām tiesībām vēstīja, ka inteliģence jūtas atstumta no līdzdalības valstiskajos procesos un ekonomiski pazemota. Džemmu Skulmi gan vairāk satrauca Latvijas tautas liktenis: «Mēs spēsim tikt galā, bet tautas liktenis ir smagāks.» Sapulces atzinību izpelnījās Jura Bojāra atgādinājums, ka «revolūciju īsteno fanātiķi, bet pie varas nonāk blēži».
Inteliģentu partiju tomēr nodibināt neizdevās, līdz ar to inteliģentiem nācās izklīst pa dažādām partijām. Toties 23. septembrī tika dibināta Latvijas Sieviešu partija. Par tās priekšsēdētāju tika ievēlēta Liepājas Pedagoģiskās augstskolas pasniedzēja Ilze Sikle, kas uzsvēra, ka partiju pārsvarā veido pedagoģes un mediķes bez pieredzes politiskajā darbībā.
«Atšķirībā no 5. Saeimas vēlēšanu kampaņas šogad partijas lielu daļu priekšvēlēšanu naudas tērē dažādiem kultūras un masu pasākumiem,» rakstā Deputāta kandidāti aģitē melnām mutēm kampaņas aplūkoja Nellija Ločmele. «Teātra izrādes, koncerti, kompaktdiski un mūzikas kasetes, dziesmu svētki un dažādi konkursi saņem naudu, ko partiju kasēs iemaksājuši turīgi ļaudis. Ir dzirdēts, ka nomaļās vietās partiju rīkotie koncerti ir vienīgie kultūras pasākumi vairāku gadu garumā.» Tomēr aktualitāti nebija zaudējusi arī tieša reklāma. «Pēdējā laikā pa radio gandrīz biežāk nekā ziņas var dzirdēt saukli, ka tik vien kā mūsu balss ir vajadzīga, lai Alberts Kauls kļūtu par Ministru prezidentu, un līdz ar to Latvijā iedibinātos kārtība, pārticība un vēl daudzas citas lietas,» rakstīja N. Ločmele. «Tiek solīts pat indeksēt 1990. gadā pazaudētos noguldījumus, un tas ir labi, ka bijušais Gorbačova padomnieks jūt atbildību par sava šefa valdības politiku, kuras rezultātā visi iekrājumi pazuda kā nebijuši. Lai būtu vieglāk noticēt, mazliet no Kaula solītās pārticības iespējams dabūt jau pirms vēlēšanām – piektdien uz Dienu piezvanīja lasītāja un stāstīja, ka Rīgā, psihiatriskās slimnīcas teritorijā, viņas draudzenei gaļas pārdevēja gluži par velti atdevusi apžāvētu kaulu un pārsimt gramu desas – tā šai trūcīgajai sievietei esot dāvana no Alberta Kaula, lai balsojot par viņa sarakstu.»
Pats Kauls, kurš neatkarības atjaunošanas laikā sajutis, kurā pusē nosveras svaru kausi, Latvijas Televīzijā spieda asaru, lūgdams tautai piedošanu par atrašanos Alfrēda Rubika vadītās Vislatvijas sabiedriskās glābšanas komitejas līdzpriekšsēdētāja amatā, nu bija atguvis dūšu un cīnījās par atjaunošanu Latvijas Vienības partijas deputātu kandidātu sarakstā, no kura viņu bija svītrojusi Centrālā vēlēšanu komisija, pildot tiesas spriedumu. 29. septembra Dienā premjers Māris Gailis apgalvoja, ka Kaula Vienības partijas priekšvēlēšanu reklāmas apmaksājot skandalozais Vācijā mītošais biznesmenis Armands Stendzenieks.
Vieglāk gāja partijas Saimnieks kandidātam Dainim Turlajam, kuram arī draudēja svītrošana no deputātu kandidātu saraksta. Tikmēr Valsts prezidents Guntis Ulmanis aicināja pilsoņus balsot par reformu turpinājumu, atzīdams, ka tauta samaksājusi dārgu cenu par sociālisma idejām, atpakaļceļa uz to nav un nebūs, «taču nebūt ne visi tā laika cilvēki būtu jāatstumj, jo daudziem pienākas nopelns reformu ceļa bruģēšanā». Dienu pirms vēlēšanām svinīgi, ar visu triju Baltijas valstu prezidentu piedalīšanos tika atklāta restaurētā opera, taču ar to nepietika, lai Latvijas ceļš spētu atkārtot savus panākumus 5. Saeimas vēlēšanās, – toreizējo 36 vietu vietā 6. Saeimā reformu līderis ieguva tikai 17 deputātu krēslu, bet Kauls pēc vēlēšanām izveidotajā Andra Šķēles valdībā bija Ministru prezidenta biedrs.