Laikraksts: Ekonomiskā krīze uzskatāmi parāda demokrātiju vājumu

Cilvēki ir tendēti izdarit nepareizus un nepamatotus secinājumus, tāpat arī sekot "līderiem" gan viedokļa saturā, gan arī paušanas veidā. Tas ka cilvēki ir tendēti dzīvot labāk nekā ir nopelnījuši, nav nekas unikāls demokrātijai. Problēmas bija gan komunismā gan jebkurā citā pārvaldes formā, tās varbūt atšķīrās niansēs, taču pēc būtības ir vienādas.

bet zagļi i'dioti ievēl zagļus i'diotus....un tie rok bedres rūjienā, ceļos, ekonomikā...visur...kā jau cūkas. Patreiz ir cerība.

totalitārisms beidzas ar karu!!!!!!!!!!!!!! Laupītājiem karš nav krīze, visiem citiem jā. Tātad, raksta autors ir sadists de'bils laupītājs. Vai diena arī?????????????

Autoratīvie režīmi ir tāda kā loterija - var izvilkt tādu, kas valsti vada labi, bet var izvilkt Asadu vai Lukašenko - kas nespēj savu valsti labi pārvaldīt. Vai kautvai Kārlis Ulmanis. Laikam jau jāatzīst, ka viņam ir zināmi nopelni Latvijas ekonomikas atjaunošanā pēc Lielās pasaules ekonomiskās krīzes. Tāpat viņam ir nopelni tautas vienotības stiprināšanā. Bet ... 1939.-1940. gadā Ulmaņa autoritārais režīms nospēlēja ļaunu joku ar Latviju - Ulmanim likās, ka piekāpjoties PSRS, latviešu tauta zaudēs mazāk kā pretojoties un viņš nekonsultējoties ar tautu, atdeva Latvijas neatkarību (principā jau 1939. gadā) Papildus mīnuss - ja vēl parlamentārās republikas laikā bija labas attiecības vismaz ar Igauniju un Poliju, tad nākot pie varas autoratīvajiem diktatoriņiem, stavrpvalstu sadarbība pamazām noplaka. Salīdzinājumam -Somija, kur saglabājās parlamentāra republika, noraidīja PSRS 1939. gada ultimātu, viņiem bija laba sadarbība ar kaimiņvalstīm (un ne tikai) - Lai gan Zviedrija nepalīdzēja militāri, tā arī nekavēja palīdzības sūtīšanu Somijai. Protams, Ulmanis nevarēja pilnībā paredzēt PSRS represiju apmērus, bet tagad no vēstures zinām, ka Somija zaudēja daudz mazāk, kā Latvija. Galu galā - arī Latvija WW2 laikā un Staļina represijās zaudēja vairāk civiliedzīvotājus, nekā militārpersonas Vācijas un Krievijas spēkos. No šodienas skatupunkta - viennozīmīgi būtu bijis pareizāk 1939. gadā pretoties, kautgan atšķirībā no Somijas, Latvija nezin vai varētu apturēt Krievijas uzbrukumu (Latvijā nebija izbūvēta aizsardzības līnija, nebija tādi meži, kā Somijas vidienē, Latvijā bija daudz klajumu un labi ceļi, kas dotu priekšrocības uzbrūkošajām mehanizētajām vienībām.) Pat, ja upuri nebūtu mazāki, tad nu nevienam nerastos jautājumi, vai bija vai nebija okupācija - iespējams, ka tad būtu iespēja pēc kara saglabāt kautvai tik nedaudz neatkarības, kā Polijai.

Pilnīgas muļķības: Domokrātija traucē pieņemt nedemokrātiskus politiskos lēmumus - bet ekonomiskā krīze šeit tiek izmantota tikai kā līdzeklis, kā pamatojums nedemokrātisko lēmumu nepieciešamībai. Eiro ir ekonomiski nepamatots projekts - tas ir pilnībā politisks - ar mērķi tuvoties Federālas lielvalsts izveidei ar maziem solīšiem - sākumā ekonomiski un beigās politiski. Eiro zonā nav atrisināts jautājums, kā līdzsvarot nesabalansēto savstarpējo tirdzniecību, tāpēc valstis ar negatīvu tirdzniecības bilanci grimst parādos, kamēr tās ar pozitīvu kļūst bagatas - un valstu situācija nevis tovojas, bet gan aizvien attālinas. Ir pilnīgi skaidrs, ka tirdzniecības bilanci efektīvi regulēt var tikai peldošs (vai gudri regulēts) valūtas kurss (nu palasiet kauču makroekonomikas pamatus). Līdz ar to, visi skaidri apzinās, ka problēmai ir tikai 2 reāli risinājumi - vai nu alstīm atjaunot nacionālās valūtas un tādējādi valstis pašas varētu regulēt šo bilanci, vai likvidēt pašas valstis un līdzekļus pārdalīt vienas lielas valsts ietvaros. Tā kā Eiropas elite atbalsta tikai otro variantu, bet neredz demokrātisku veidu, kā to panākt, tad tiek iets maziem, maziem solīšies mainot un papildinot ES līgumus, lai varētu izvairīties no referendumiem, bet tai pat laikā pamazām samazinātu dalībvalstu ekonomisko un politisko suverenitāti. Tāpēc demokratija traucē! Tāpēc iespējamais referendums Grieķijā bija "šoks"! Un par to ASV reitinga pazemināšanu - tas tika pazemināts, jo valsts vara ilgstoši nespēja pieņemt (jeb novilcināja līdz pēdējam brīdim) lēmumu, ne jau dēļ valsts iesaistīšanās pieauguma vai samazinājuma.

Demokrātija ietver plašu atbildības dalīšanu un tāpēc neelastīgu un lēnu lēmumu pieņemšanu. Plus pārspīlēts politkorektums un tolerance, zem kurām ātri salien un paslēpjas nekaunīgākie, mantkārīgākie un ambiciozākie pašlabuma meklētāji. Kad sistēma ir noplicināta , kad lielākajai daļai sabiedrības pielec, ka sistēma tiek noplicināta, tad demokrātijā nāk "atmodas" vilnis, kas bez lielām sāpēm var aizmēzt sārņus un sākt ciklu no gala. Autoritāriem režīmiem cits dzīves cikls. Lēmumi tiek pieņemti krietni ātrāk un viss pa lielam atkarīgs no "autoritātes" personības, cik lielā mērā tā darbojas valsts ne personiskā labā. Bet arī pie "autiritātēm" to paspārnē ātri saviešas tie paši pašlabuma meklētāji, kas atražo sevi un sev tuvākos, kas galu galā sistēmu saēd kā vēzis un tā krīt ar palielām asinīm kā redzam no pēdējiem notikumiem. Spēlēt demokrātiju var labā, stabilā un ekonomiskās izaugsmes periodā. Ekonomiskās krīzes laikā, kā redzam, tas nedarbojas. Bet arī autoritārisms nav izeja. Ilgtermiņā nav vienas, pareizas un stabilas sistēmas, kas nodrošinātu mūžīgu laimību... tā ir ilūzija un utopija... Un tā mēs kūleņosim, kamēz Zeme mūs spēs pieciest...

Interesanta ir šī atziņa-„Līderi, kuriem nākas atbildēt vēlētāju priekšā, vienkārši nevar nesodīti uzspiest iedzīvotājiem taupības pasākumus, ja pēdējie tiem nepiekrīt,”- tātad, ja mēs šo frāzi ņemam par pamatu, tad iznāk, ka Latvija drīzāk ir autoritāra valsts, nevis demokrātiska. Nav nekādu pierādījumu, ka iedzīvotāju vairākums labprātīgi atbalstītu sevis dzīšanu nabadzībā, bet ar valsts līderiem nekas slikts nav noticis, sēž savos amatos kā sēdējuši. Tā, ka mums vēl līdz īstai demokrātijai un tautas varai vēl tāls ceļš ejams.

Vai to vipār drīkstētu saukt par demokrātijU? Vai tā drīzāk nav anarhija vai mafioza valstu pārvalde? Kāpēc pseidoekonomistu un mafiozu struktūru dēļ šodien tiek upurētas nācijas un valstis? Vai Latvija nav spilgts piemērs? Cik naudiņas bija paspēlējuši parx īpašnieki - vai summa nebija mērāma ap 5 miljardiem? Kāpēc visas atbildīgās valsts institūcijas izlikās par kurlām un neredzīgām vairāku gadu garumā? Cik valsts prezidentu, premjeru un ministru piedalījās krāšņās un dārgās bufonādēs vairāku gadu garumā, kurām apakšā bija tukšums - neviens neko nezināja? Vai nācijas ziedošana divu jampampiņu paspēlētās naudas dēļ ir demokrātijas paraugstunda? Un kāpēc miljardu afērai ir jābūt valsts noslēpumam? Vai nav tā, ka zem demokrātijas maskas tiek slēpta noziedzīga un bezatbildīga valsts pārvalde, kura tuvākajā laikā globālajā mērogā varētu beigties ar kārtējo karu? Un izkatās, ka arī leiši nav guvuši pietiekamu mācību no mums...