Tā vietā Nīderlandes veselības ministrs Vincents Karemans iesniedzis priekšlikumu Eiropas Komisijai noteikt "visaptverošus ierobežojumus garšām, aromātiem, maksimālajam nikotīna līmenim un ieviest standartizēto iepakojumu" e-cigaretēm un citiem alternatīvajiem nikotīna produktiem, liecina interneta medija euractiv.com rīcībā nonākusī vēstule.
Euractiv tapis zināms, ka šo vēstuli atbalstījuši vēl divu valstu – Beļģijas un Latvijas – pārstāvji. Jāatgādina, ka saskaņā ar Eirobarometra datiem, Latvijā ir viens no augstākajiem parasto cigarešu un smēķējamas tabakas lietotāju īpatsvariem Eiropā. Cigaretes, kas ir viskaitīgākais tabakas produkts, Latvijā smēķē apmēram 33% iedzīvotāju. Lai arī valstī smēķē trešdaļa pieaugušo, tomēr Latvija pret cigaretēm pastiprināti nevēršas, vienlaikus šā gada sākumā tā visai būtiski ierobežoja alternatīvo produktu tirdzniecību.
Ministrs Eiropas Komisijai pārmet, ka kavēšanās piemērot ierobežojošu regulējumu jaunajiem nikotīna produktiem esot "kaitīga". Vēstule adresēta par veselības jomu atbildīgajam komisāram Oliveram Varhelji, un tapusi pēc tam, kad Eiropas Komisija no 2025. gada darba programmas izslēdza ar tabaku saistītos tiesību aktus. V. Karemans mudināja Ungārijas komisāru rīkoties “izlēmīgi”, lai “aizsargātu jauniešu veselību”.
Nīderlandes ministrs atsaucas uz Tabakas izstrādājumu direktīvu (TPD) un ar reklāmu un nodokļiem saistīto direktīvu pārskatīšanu, sakot, ka attiecīgie Eiropas Komisijas priekšlikumi būtu jāpieņem jau 2025. gadā.
TPD regulē gan tradicionālos, gan arī atsevišķus jaunos tabakas un nikotīna produktus, piemēram, e-cigaretes un karsējamo tabaku. Tomēr tajā nav iekļauti tie jaunie produkti, kas tirgū parādījās pēc direktīvas pieņemšanas, piemēram, nikotīna spilventiņi, kas nesatur tabaku un tiek lietoti orāli.
Nīderlandes ministrs sacīja, ka attiecībā uz e-cigaretēm un citiem nikotīna produktiem, piemēram, nikotīna spilventiņiem, Eiropas Komisijai ir jāievieš "visaptveroši ierobežojumi garšām, maksimālajam nikotīna līmenim un standartizētajam iepakojumam".
Ņemot vērā, ka šiem produktiem nav vienots tiesiskais ES regulējums, dalībvalstis tos regulē atšķirīgi. Piemēram, standartizētā iepakojuma likumi pašlaik pastāv tikai astoņās dalībvalstīs, un tie galvenokārt attiecas uz tradicionālajām cigaretēm. Nīderlande, Beļģija, Īrija un Somija šos noteikumus attiecina uz visiem tabakas un nikotīna izstrādājumiem.
Paplašinot normas arī uz jaunajiem produktiem, uz visiem attiektos vienādi ES mēroga ierobežojumi. Tomēr šādai pieejai aktīvi pretojas, piemēram, Grieķija un Itālija, kas kategoriski noraida šādu centralizētu pieeju, raksta Euractiv.
Nīderlandes veselības ministrs vēlas, lai ES izveidotu ierobežojošu tiesisko regulējumu jaunu produktu pārrobežu tālpārdošanai, apgalvojot, ka tas ļauj patērētājiem apiet valsts ierobežojumus. Visticamāk, ka šīs nostājas pamatā ir Nīderlandes neveiksmīgi piemērotā akcīzes nodokļu politika tabakas produktiem. Nīderlande “apdedzinājās”, strauji paaugstinot akcīzes nodokli cigaretēm un smēķējamai tabakai, kas 2023. gadā izraisīja dramatisku ne-Nīderlandes akcīzes cigarešu un smēķējamās tabakas ieplūšanu valstī no kaimiņvalstīm, attiecīgi no 15,3% 2021. gadā uz 25% 2023. gadā. Tas Nīderlandei nodarīja zaudējumus vairāku simtu miljonu eiro apmērā neiegūto nodokļu veidā.
Līdzīgas nodokļu politika sekas ir novērojamas arī Francijā, kur augstie tabakas akcīzes nodokļi mudina vietējos franču smēķētājus iegādāties lētākas alternatīvas Luksemburgā un Vācijā.
Izvērtējot Nīderlandes vēsturisko narkotisko vielu tirdzniecības un audzēšana pieredzi, ir grūti izprotama šāda selektīvi noraidoša valsts pieeja jauno tabakas un nikotīna produktu jautājumā. Nozīmīgu Nīderlandes budžeta daļu joprojām veido gan marihuānas tiešā tirdzniecība un audzēšana, gan arī narkotūrisms. Tūristi, jo īpaši gados jaunie ceļotāji, dodas uz Nīderlandi, lai kofīšopos legāli uzpīpētu zālīti.
Turklāt tas raisa jautājumus par Eiropas valstu prioritātēm – vai tiešām laikā kad pasliktinās Eiropas un Amerikas savienoto valstu transatlantiskās attiecības, ASV ievieš dažādus importa tarifus kaimiņvalstīm un draud ar importa tarifiem Eiropai, kamēr Ukrainā noris karš, ko neizprovocēti uzsākusi Krievija, dienaskārtībā ir jautājums par alternatīvo produktu aizliegšanu un ierobežošanu?
Šāda selektīva pieeja rada arī jautājumus par to, vai tikai Nīderlande šādā veidā nebruģē ceļu uz marihuānas plašāku legalizēšanu Eiropā, lai izmantotu savas vēsturiskās priekšrocības. Vai vēršanās pret bezdūmu produktiem, kas ir vismazāk kaitīgās cigarešu alternatīvas, nav tikai “tirgus izbrīvēšana” marihuānai? Un tas, savukārt, liek uzdot jautājumu, vai marihuānas legalizācija Latvijā un Eiropā patiešām jau ir jautājums, kas neprasa plašākas diskusijas?