"Pasteidzieties, ja patiešām vēlaties veikt šo žestu," pēc tikšanās ar Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu pirmdien Berlīnē paziņoja Tusks. Viņš norādīja, ka izdzīvojušo vācu okupācijas upuru skaits Polijā pastāvīgi samazinās.
Kad bijušais Vācijas kanclers Olafs Šolcs 2024. gada jūlijā solīja atbalstīt izdzīvojušos upurus, pēc Vācijas un Polijas Izlīguma fonda datiem Polijā bija vēl 60 000 šādu cilvēku, bet tagad to skaits sarucis līdz 50 000.
"Ja mēs drīzumā nesaņemsim skaidru un ātru paskaidrojumu, es apsvēršu iespēju nākamgad pieņemt lēmumu, ka Polija šīs vajadzības apmierinās no saviem līdzekļiem," paziņoja Tusks, nesniedzot plašākus paskaidrojumus.
"Es lūdzu jūsu sapratni, ka šobrīd mēs nevaram atklāt nekādus skaitļus. Taču lūdzu paļauties, ka federālā valdība, ko es vadu, ļoti labi apzinās savu vēsturisko atbildību pret mūsu kaimiņvalsti Poliju," savukārt paziņoja Mercs, norādot, ka savstarpējās sarunas turpināsies.
Mercs kopīgajā preses konferencē atzina Vācijas atbildību par nacistiskās Vācijas radītajām ciešanām un postījumiem Polijā. "Pagātne nekad nebeidzas," atzina Mercs, vienlaikus atgādinot, ka "no Vācijas viedokļa raugoties, jautājums par reparācijām gan juridiski, gan politiski ir pārliecinoši atbildēts jau daudzus gadus".
Vācija jau iepriekš atkārtoti noraidījusi Polijas prasības, apgalvojot, ka Varšava no kompensācijas par nacistu nodarītajiem zaudējumiem esot atteikusies jau 1953. gadā un ka šis jautājums esot izsmelts. Savukārt Polija norāda, ka 1953. gada lēmums par atteikšanos no reparācijām, pirmkārt, attiecies vienīgi uz toreizējo komunistisko Austrumvāciju jeb tā dēvēto Vācijas Demokrātisko Republiku (VDR) un, otrkārt, šādu lēmumu pieņēmusi neleģitīmā toreizējā komunistu marionešu valdība PSRS spiediena rezultātā.
Arī Tusks norādīja, ka tas "nebija lēmums, kas pieņemts poļu tautas interesēs, jo poļu tautai tajā laikā nebija teikšanas tiesību". Tāpēc Polijā visi bez izņēmuma uzskata, ka valsts nav saņēmusi kompensāciju par Otrā pasaules kara laikā nodarītajiem zaudējumiem un noziegumiem, viņš piebilda.
Varšava noraida arī Berlīnes apgalvojumus, ka kompensāciju jautājums it kā esot galīgi izbeigts līdz ar 1990. gada Vienošanos par galīgo noregulējumu attiecībā uz Vāciju, kas kļuva par starptautisko pamatu Vācijas apvienošanai. Šo Vienošanos tolaik slēdza Austrumvācija un Rietumvācija, kā arī četras bijušās okupācijas varas - ASV, Francija, Lielbritānija un Padomju Savienība.
Atšķirībā no Polijas prezidenta Karola Navrocka, kas pārstāv nacionālkonservatīvo nometni, premjerministra Tuska valdība vairs agresīvi nevirza reparāciju jautājumu, taču sagaida, ka Vācijas valdība vismaz izrādīs šo atbalsta žestu vēl dzīvajiem vācu okupācijas upuriem.
Pirmdien notikušajās Vācijas un Polijas sarunās galvenā uzmanība tika pievērsta arī attiecību padziļināšanai aizsardzības, ekonomikas un infrastruktūras jomās. Tusks raksturoja sanāksmes rezultātus kā vēsturiskas pārmaiņas. Viņš īpaši atzinīgi novērtēja visaptverošo Polijas un Vācijas sadarbību Eiropas austrumu robežas aizsardzībā. Šim nolūkam nākamgad, atzīmējot Vācijas un Polijas kaimiņattiecību līguma 35. gadadienu, tiks parakstīts nolīgums ar konkrētiem projektiem.
Mercs nosauca Vāciju un Poliju par "neaizstājamām kaimiņvalstīm un partnerēm".
Infrastruktūras modernizācija ietver dzelzceļa līniju starp Brandenburgas pilsētu Angermindi un Polijas pierobežas pilsētu Ščecinu, kā arī ceļu savienojumu pie robežas netālu no Frankfurtes pie Oderas.