Agija neiesūno

Taču sabiedrībā viņu pazīst kā A.Sūnas galerijas saimnieci. Vai mazbērniem maz atliek laika? Vedekla, žurnāliste Daina Jāņkalne apgalvo, ka Agija esot ļoti forša vecmāmiņa. Mājās sēdētāja gan neesot, taču mazbērni var sēdēt pie viņas - galerijā. Agija arī stāsta, ka galeriju viņai palīdz uzturēt visa ģimene. Viņas dēls Kristaps Gulbis ir tēlnieks, vecākā meita Madara - gleznotāja, jaunākā, Bārbala, beigusi stikliniekus Lietišķās mākslas vidusskolā. Tēlnieks ir arī Agijas dzīvesbiedrs Aivars Gulbis. Vai bērnu padomos ieklausāties? Jā, ļoti klausu savus bērnus. Ja man apkārt nebūtu bērnu, mana galerija droši vien ietu uz leju. Viņi palīdz man uzturēt mākslas līmeni, neiekrist sentimentālismā vai pārliekā komercijā, lai gan visas galerijas jau ir komerciālas. Vai galerijā vienmēr esat klāt? Vai nu es, vai manas meitas. Tā ir tīri ģimenes lieta. Vīrs te visu kārto, lai labi izskatītos. Visi jūsu ģimenes locekļi ir mākslinieki. Vai esat no mākslinieku ģimenes? Nē, mani vecāki bija advokāti. Tēvs 1926.gadā uzcēla māju Lielupē. Tur pagāja mana bērnība, tagad tajā mājā dzīvo mana meita un dēls ar ģimeni. Tā ir vasaras māja, bet pielāgota dzīvošanai arī ziemā. Toreiz cilvēki, kas prata šo vietu novērtēt, ieguva zemes gabalus pilnīgi neapdzīvotā vietā, mežā. Tur apkārt bija mājas juristiem, inteliģencei, kas gribēja Rīgas tuvumu un arī skaistu vietu. Pašlaik Lielupē notiek līdzīgs celtniecības bums, tikai tagad pārsvarā mājas tur iekārto banku īpašnieki, lai gan ir arī juristi. Kāpēc nekļuvāt par juristi? Mani vecāki to gribēja, māte arī bija advokāte. Bet bērni jau neklausa vecākiem un grib iet savu ceļu... Mājās nemitīgi dzirdēju runas par juridiskajām prāvām, dažādām situācijām. Varbūt tas mani arī atbaidīja. Māte praktizējās mazgadīgo noziedznieku aizstāvībā. Man tas likās tik šausmīgi... Vai tas, ka negājāt uz juristiem, ietekmēja attiecības ar vecākiem? Nekad. Sešpadsmit gadu vecumā aizgāju no Rīgas 2.vidusskolas un iestājos Operā. Kad Maskavā notika Latvijas mākslas festivāls, Operā izsludināja konkursu baleta māksliniekiem. Aizgāju, un mani pieņēma. Tajos laikos tas bija briesmīgi - pamest vidusskolu. Pabeidzu to neklātienē un 1963.gadā iestājos universitātē. Taču ar vecākiem nesaprašanās nebija. Protams, viņi nepiekrita, ka meita pēkšņi būs dejotāja. Saprata labāk par mani, ka nekādu izcilo dotību man nav un ka tur nekas īpašs nebūs. Nodejoju astoņas sezonas. Skaitos baleta veterāne. Meitām arī esat mācījusi baletu? Vispār jā. Tas sapnis man palika. Vecāko meitu vedu uz daiļslidošanu. Jaunākajai tiešām bija dotības baletā. Viņa dejoja Liesmiņā pie Magones. Pēdējā gadā, kad viņa vēl varēja stāties baletskolā, aizvedu viņu uz baletskolas koncertu - varbūt izšķirsies. Kad jautāju, kurš priekšnesums viņai vislabāk paticis, viņa atbildēja: «Tā latviešu tautas deja.» Tad sapratu, ka viņas sapnis nav balets. Universitātē studējāt žurnālistiku? Jā, paralēli darbam Operā. TV Panorāmā nostrādāju 30 gadus. Kultūras ziņas taisījām kopā ar Volmāru. Vēl strādāju televīzijā, kad man jau bija arī galerija. Tas bija iemesls konfliktam ar Pulku, viņš nevarēja pieņemt, ka man blakus valsts darbam ir arī savs bizness. Vai nav vēlēšanās atgriezties? Nē. Nemēdzu skatīties atpakaļ. Tas posms ir noiets. Man tagad ir ļoti interesanta dzīve. Kā jūs tikāt pie galerijas? Televīzijā man bija ļoti draudzīgas attiecības ar kori Dzintars. Izbraukāju viņiem līdzi Eiropu un Ameriku. Tur allaž gāju uz galerijām. Man patika tās, kurās bija aktīva mākslas dzīve. Reiz 5.novembrī - visus datumus atceros -, tikko atgriezusies no Vācijas, radiem stāstīju, cik tur interesanta galeriju dzīve, un brālēns Ģirts Skrābans teica: «Kāpēc tu to nevarētu darīt šeit?» 30.novembrī man jau bija visi dokumenti un galerija reģistrēta. Laikam tā tam vajadzēja notikt. Man nebija telpu, bija tikai ideja, kuru man uzreiz vajadzēja īstenot. Tas bija 1990.gadā. Nesen te ienāca kāds ārzemnieks un teica: «Kā tas var būt, ka Rīgas centrā galeriju ir vairāk nekā beķereju? Cilvēki ir trūcīgi.» Ir trūcīgi, un galerijas arī ir trūcīgas. Bet man ļoti patīk, ka man ir galerija. Esmu pārsteigta, ka man tā ir. Brīnos, kā tas notiek. Vai galus varat savilkt kopā? Ir jāsavelk. Vīrs palīdz? Viņš man it nemaz nav praktisks cilvēks. Nemitīgi meklēju sponsorus. Jau ceturto gadu galerijas konkursu atbalsta Saules banka. Kā bērni kļuva par māksliniekiem? Paši noskatījās. Mums ir mazs dzīvoklītis, un blakus ir mākslinieka darbnīca, kur no rīta līdz vakaram tiek kaut kas veidots. Zinu mākslinieku, kas bērnus savā darbnīcā nelaida, tā bija viņa svētnīca. Protams, neviens no viņa bērniem nekļuva par mākslinieku. Pēc gadiem viņš teica: «Man ļoti žēl, ka es tā darīju. Man neviens bērns nav mākslinieks, neviens mani nesaprot.» Mūsu bērni darbnīcā uzauga. Kādreiz biju ļoti laimīga, ka viņi ir mākslinieki. Padomju laikos mākslinieks tomēr bija brīvs cilvēks, it īpaši jau mūziķi. Tagad vairs nepriecājaties? Pašlaik mākslinieku situācija ir nožēlojama. Mans vīrs ir tēlnieks, un viņš nekad nav bijis Itālijā... Jūs esat? Jā, savulaik no Žurnālistu savienības. (Pienāk Agijas Sūnas dzīvesbiedrs Aivars Gulbis, viņa jautā: «Kāpēc mūsu bērni kļuva par māksliniekiem?» - «Tāpēc, ka neko citu nebija redzējuši.») Mana māte cerēja, ka kāds no viņas trim mazbērniem būs jurists. Neizdevās. Varbūt tagad kādas no viņas pieciem mazmazbērniem būs jurists. Tiem tagad laba dzīve. Kā jums izdevās savienot darbu un triju bērnu audzināšanu? Laikam tas bija mans egoisms, citādi būtu dzīvojusi mājās. Gribēju, lai man ir vēl kāda dzīve. Kā to varēju apvienot? Pati brīnos, ka bērni ir izauguši daudzmaz normāli cilvēki. Taču, ja būtu sēdējusi mājās, diez vai būtu kas savādāk. Nekādu zināšanu man nebija, audzināju pēc intuīcijas. Visu dzīvē daru pēc tās, galerijas vadīšanu ieskaitot. Piemēram, nevaru izskaidrot, kāpēc tajā un tajā dienā tikos un tikos biju tādā un tādā Rīgas vietā, taču tur satiku ļoti svarīgu cilvēku. Reizēm laikam labāk nepiepūlēties, bet ļauties notikumu gaitai, un vajadzīgie cilvēki paši nāk pretī. Jā, man tā ir visu laiku. Esmu ļāvusies plūdumam. Tās kļūdas, kuras redzu bērnos, jālabo mazbērnos. Gribētu, lai viņi ir pašapzinīgāki. Bet tas ir tas, kā trūkst visai mūsu tautai. Tāpēc nevaram atraisīties un netiekam uz priekšu. Par jums to nevarētu teikt. Jā, man vecāki atļāva darīt visu. Ko tik visu es darīju, pat dziedāju, lai gan man nav ne balss, ne muzikālās dzirdes. Vai savus bērnus audzinājāt vienādi? Jā, un katrs ir izaudzis pilnīgi savādāks. Tas rāda, ka tāda īpaša audzināšana neko daudz nenozīmē. Vai māte jums palīdzēja? Jā, lai gan strādāja par advokāti. Es neesmu tāda vecāmamma, strādāju no rīta līdz vakaram. Bet varbūt neesmu tik laba vecāmamma tāpēc, ka man ir labi bērni. Viņi paši tiek galā. Ja viņi to nespētu vai negribētu, es laikam būtu citādāka, bet manas meitas savus bērnus audzina ļoti gudri. Maniem mazbērniem ir labi vecāki. Viņi gan arī jūs slavē. Domāju, ka tas laiks, kad varēšu mazbērniem vairāk dot no sevis, vēl būs. Pirmie gadi lai ir vecākiem. Viena būtiska lieta gan šodienas vecmāmiņām ir liegta - dāvināšanas prieks. Kāpēc? Plānā naudasmaciņa dēļ. Vai vecmāmiņai var būt lielāks prieks, kā iepriecināt mazbērnus? Bet vai vecmāmiņa ar pieciem mazbērniem var atļauties, teiksim, iet uz izpriecu parku Rīgas centrā?