Aizmirstie Sventājas latvieši

Šejienes latvieši jūtas aizmirsti un pat nodoti, jo Latvija kopš Palangas novada atdošanas Lietuvai nav likusies zinis par savai tautai piederīgajiem, kuri palika Lietuvas pusē. Latviešiem, kuru Palangas novadā 1921.gadā bija vairāk nekā 1300, turpmākā vēstures gaita ir nesusi zaudējumus. Ne tikai atšķirtību no savas tautas, bet arī no reiz dārgi pirktajiem tēvtēvu zemes hektāriem. «Bārenītei labāk pie māmiņas dzīvot nekā pie audžumātes - bet var jau dzīvot,» izteiksmīgi sacīja Niklāvs Murkšis, Būtiņģes latviešu draudzes kasieris. Diži nocēla no jūras «Visus diži nocēla no jūras,» tādā izteiksmīgā kursiskā valodā ar raksturīgo mīksto «r» Latvijas prezidentei žēlojās kāds kuršu pēctecis. Lietuva kuršiem Sventājas jūrmalā neatdodot senču īpašumus. Vairākus līdzīgus stāstus uzklausīja arī Diena. Tā kā tagad Sventāja skaitās pilsēta, katram bijušajam īpašniekam sola atdot tikai 20 ārus (ārs - 10x10 metru, 100 āru - viens hektārs). Bet kuršu saimniekiem te piederējuši katram 10-15 hektāri. Taču arī tos pašus 20 ārus desmit gadu laikā nav izdevies atgūt, Dienai sūrojās Jānis Alberts Rimkus. «lLietuviešus tāpat spiež, zemi atdod tikai kungiem. Mūs dzen no jūras prom.» Viņš vēl tagad nav piedevis Sventājas atdošanu Lietuvai, un Kārli Ulmani viņš tāpēc tur par nodevēju. Martā kafejnīcas, krogi, viesnīcas un atpūtas mājas vēl guļ ziemas miegu. Palangas pašvaldības administrācijas pārstāvim, Sventājas vecākajam Edmundam Lutjē uz galda jau ir apmēram 300 iedzīvotāju lūgumu atļaut vasaras tirdzniecību. Ziemā vieni strādā nedaudzajās iestādēs, vēl terminālā, bet lielākā daļa iedzīvotāju pelnās vasarā, dažādi pakalpojot vasarniekiem. Te ir 370 lielāku un mazāku atpūtas māju. Tikai apmēram 30 vīru turpina seno «kuršeninku zvejavu» amatu, ar «maģām irkļu laivām iet jūrā» un ved mājās «zuvis». Sventājas osta, kas 1921.gadā bija vienīgā Lietuvas osta, tagad ir smilšu pienesta, arī likumi neesot zvejniekiem labvēlīgi, un zivju ir maz. «Kam te ko pasūdzēs. Mēs sauja te vairs esam, sventājnieki, latviešu cilvēki. Zemes visas taču bija nopirktas, citi par zeltu bija pirkuši. Mums tikai 20 āriņus dod un to pašu nedod. Tagad mums zeme apmērīta apkārt mājai, ne burkānīti iesēt. Laikam grib pārdot zemi ārzemniekiem,» stāstīja pensionāre Berta, «pie paša plūduma, pie pašas jūras mums zemīte ir.» «Kādi te latvieši, mēs vairāk tomēr kurši, kuršininku te vairāk ir. Nobraucam Liepājā, nevaram sarunāties, viņi citādi runājas,» sacīja pastniece Edīte Freimane, kuras valoda ir tik īpatnēji skaista. «Mums nav vietas ne ellē, ne debesīs, aizbraucam uz Rucavu, tur mūs sauc par leišiem, te mūs sauc par kuršeninkiem,» saka N.Murkšis, «bet mēs esam kurši.» Diži šmuks ordenis Sventājas Kuršu biedrības vadītāju Miķeli Balčus Latvijas prezidente apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. Biedrību viņš vada kopš tās dibināšanas 1992.gadā. Viņš, pēc nodarbošanās kurinātājs, ir ļoti populārs cilvēks Sventājas latviešu vidū, un katrs viņu no sirds silti apsveica. Priecīgu draugu pulka ielenkts, viņš ļāva, lai ordeni visi var apskatīt. «Miķeli, piesaspraud! Nu diži šmuks!» Daudzus gadus latviešiem vienīgās satikšanās reizes bijušas baznīcā un kapos, līdz 1992.gadā nodibināta Kuršu biedrība. «Vienreiz kopā ar radiniekiem izvārījām cūkas galvu un nodibinājām biedrību,» stāstīja M.Balčus, «žemaiči dibināja savu, mēs - savu.» No tiem laikiem šejienes latvieši satiekas Latvijas valsts svētkos, ja nelīst lietus, arī Jāņos un citos godos. Īsti savas mājvietas nav. Arī senču tautastērpu sventājniekiem vairs nav, prezidentes sagaidīšanai aizņēmās no rucavniekiem. «Biedrība vajadzīga, lai kādu naudiņu varētu dabūt. Citādi, nolemjam, vajag iet vienam pie otra Jāņos, sakraujam ugunskuru, pasēžam,» stāstīja Miķelis Balčus, bet lielākiem darbiem trūkst spēka, nauda vajadzīga. Valoda apsavēlusies Vectēvi un vecmammas vēl uztur kārtību, ka mājās jārunā latviski, bet «valoda jau ir apsavēlusies, sajaukusies ar lietuviešu valodu,» sacīja Miķeļa māte Ķersta Balčus. Latvietes saviem bērniem vēl māca mātes valodu, bet, ja ģimenē māte ir lietuviete, tad latviešu valoda jau pazūd. Bet E.Lutjē apgalvoja, ka Sventājas skolā vairs neesot neviena, kas gribētu mācīties latviešu valodu. Ja būtu, kas vēlas, tad jau mācītu. Bet pēdējo reizi latviešu valodu Sventājas skolā mācīja kara gados. «Mūsu bērni latviski nemācās, vajag atrast kādu veidu, lai vārds pa vārdam valoda nāktu atpakaļ. Kādu ansambli, pieaugušajiem arī varētu kaut ko sadomāt, bet mums nav, kas profesionāli ar to nodarbotos,» teica M.Balčus. Viņš savācis kuršu piemiņai dažādus senus priekšmetus, atrastus Sventājas apkārtnē. Tā ir privāta kolekcija, bet tas varētu būt latviešu muzejs, kuram arī būtu vajadzīgi līdzekļi. Latviešiem šeit nav kora, bet dziedāšana ir visjaukākais, kas biedrībā notiek, stāstīja bibliotekāre Rasma Sabaļauskiene. Prezidente bibliotēkai uzdāvināja dažas grāmatas. Bet sventājnieki jau ir atradinājušies no lasīšanas latviešu valodā, nesaņem arī latviešu presi, bērniem nav latviešu grāmatu. Latvijas televīziju un radio Sventājā uztver tikai tad, ja ir ļoti laba antena. Ja nav radu Rucavā vai Liepājā, ir maz ziņu par to, kas notiek Latvijā. Bet, lai varētu tikt pāri robežai uz senču kapiem Rucavā, Lietuvas pilsoņiem nākas maksāt apdrošināšanas naudu, dažam šie 80 liti veido pat pusi pensijas. «Palūdziet prezidentei, vai nevar mums, latviešiem, izdot kādu papīrīti, lai nebūtu tā nauda jāmaksā,» lūdza Berta. No vēstures Palangas novadu ar pārsvarā lietuviešu apdzīvoto Palangas pilsētu un pārsvarā latviešu apdzīvoto lauku teritoriju 1921.gada 23.martā Latvija nodeva Lietuvai. To noteica robežkomisijas lēmums, kas balstījās galvenokārt uz saimnieciskiem apsvērumiem, jo šeit atradās Sventājas osta - tobrīd vienīgā Lietuvas izeja pie jūras. Klaipēdas apgabals līdz 1923.gadam atradās Francijas pārvaldībā. 1920.gadā Palangas novadā bijuši 1840 lietuvieši un 773 latvieši. Vispārīgajā tautas skaitīšanā 1923.gadā Lietuvā bija 143 882 latvieši, no kuriem Palangas pagastā dzīvojuši 754, bet Darbēnu pagastā, kurā ietilpa arī Būtiņģes ciems, - 688 latvieši. 1922.gadā visi 334 Sventājas ciema iedzīvotāji bijuši latvieši. Sventājnieki atceras, ka 1943.gadā Sventājas skolā trim klasēm mācības bijušas latviešu valodā, vienai - lietuviešu valodā. 1954.gadā 5.klasē no 35 bērniem tikai seši bijuši lietuvieši, bet mācības notikušas tikai lietuviski. Kad uzcēla jauno Rucavas vidusskolu, tās trīs stāvi bija paredzēti gan rucavniekiem, gan Lietuvas latviešu bērniem. Dīvainā kārtā pēc Baltijas valstu neatkarības pasludināšanas formalitāšu sarežģītības dēļ skola zaudēja Lietuvas puses skolēnus.