Pagājuši precīzi divi gadi, un — te nu krīze ir. Tā uzņēmējus dara apdomīgākus, piesardzīgākus un šaubīgākus par turpmāko notikumu attīstību, taču jaunie produkti joprojām tiek attīstīti, tiek meklēti tirgi un lūkotas jaunas iespējas, turklāt bizness jau pamatīgi norūdījies iepriekšējos juku laikos, 90.gadu vidū. Piezemēšanās gan varēja būt maigāka, ja laikus tiktu palaistas ar ES fondu līdzfinansējumu īstenotās programmas, savukārt atbalsts uzņēmējdarbībai un eksportam būtu mērķtiecīgāks, nosakot prioritārās nozares, domā uzņēmēji.
Kā ir mainījusies jūsu vīzija par valsts attīstību turpmākajos gados, salīdzinot ar to, kā to iztēlojāties pirms diviem gadiem?
Normunds: Tas, kas patlaban notiek apkārt, ienes zināmas korekcijas, un tagad, salīdzinot ar manām domām pirms diviem gadiem, šķiet, ka kāds noteikts attīstības līmenis tiks sasniegts nevis pēc 10—15 gadiem, bet varbūt pēc 25 gadiem. Lielos vilcienos diez vai kaut kas ir krasi mainījies, izņemot to, ka klāt ir nākusi krīze, kas laika grafika ziņā šīs attīstības lietas atsviedusi atpakaļ. Ir nākušas arī citas lietas — kādu brīdi likās, ka ir galīgi citas naftas cenas, kas savukārt nosaka pavisam citu uzsvaru enerģētikas politikā, globālās sasilšanās lietās utt. Ja man šodien būtu jāizsaka vīzija par to, kāda būs pasaule pēc 10 gadiem, es būtu daudz šaubīgāks nekā agrāk. Tolaik dzīve likās krietni skaidrāka.
Jānis: Tās ekonomiskās problēmas, kas šodien ir, pāries, un vīzijai nav jāmainās. Tāpēc mēs arī darām savas konkrētas lietas, un mēs tās turpināsim darīt. To, kā būs pēc 15 gadiem, neviens nevar pateikt. Roberts Ķīlis raksta vīzijas par Latviju 2030.gadā un saka, ka viss būs ļoti inovatīvi un skaisti, bet neviens jau nezina, kā konkrēti tas būs. Vienkārši ir jādara tas, ko tu proti darīt.
Vai nav jau iestājies nogurums no tā, ka spēles noteikumi visu laiku mainās?
Jānis: Tas taču ir labi, ka notiek pārmaiņas. Kad ir nogurums, uz kapiņiem jāiet.
Normunds: Nogurums var rasties no rutīnas, kad katru dienu ir viens un tas pats. Ja ir pārmaiņas, uz tām ir jāreaģē, jādarbojas, un tas tonizē. Nevar teikt, ka tas ir viegli, bet interesanti gan. Cilvēki ir dažādi, bet tieši rutīna sāk garlaikot.
Jānis: Vienmēr ir jābūt tādai nelielai asins garšai mutē, savādāk tiešām iestājas nogurums. Krīze veicina attīstību, un, man šķiet, tas, kas bija gadu vai divus atpakaļ ar visiem tiem nekustamajiem īpašumiem, kad cilvēki palika bagāti pusgada laikā, īsti neko nemākot, nebija normāla situācija. Ja runājam par taisnīguma principu "kāds darbs, tāda alga", tad tā alga, kura tika tiem cilvēkiem, nebija gluži taisnīga. Šāda krīze piespiež atmest visu lieko un darīt saprātīgas racionālas lietas. Nepirkt pašas dārgākās mašīnas, pašas dārgākās mājas, bet darboties racionāli. Tādā ziņā man vienmēr ir patikusi Somija — tā ir bagāta valsts, bet, ja paskatās uz viņu mājām, mašīnām, tad var redzēt, ka tur viss ir ļoti funkcionāls un racionāls. Ļoti reti var redzēt kaut ko lieku vai pārmērīgu. Tas, manuprāt, ir pareizais modelis, kā dzīvot.
Tomēr jaunākiem cilvēkiem, kas savas karjeras gaitas sākuši pirms gadiem 10—12, pašreizējā situācija raisa apjukumu — neko tādu uz savas ādas mēs vēl nebijām piedzīvojuši, iepriekšējās krīzes tika vecākiem, vecvecākiem. Iespējams, mēs pārlieku dramatizējam?
Normunds: Vecvecāks vēl neesmu, bet tie paši padomju gadi ar deficītu ir redzēti. Cilvēki arī tolaik spēja izdzīvot un atrast interesantas lietas. Tad bija 90. un 92.gads, kas bija pavisam drūms laiks, tad nāca banku krīze, un tagad ir nākamā. Man šķiet, ja mēs spējām pārdzīvot 90.gadu sākumu, tad šis periods tikai tāds nieks vien izliekas. Droši vien jaunajiem cilvēkiem, kas to nav redzējuši vai par to ir dzirdējuši tikai teikās, notiekošo ir grūtāk pieņemt, bet, ticiet man, krīze, kas ir patlaban, vēl nemaz nav īsta krīze. Visi par to runā, bet tās vēl nav. Taču tā vēl atnāks. Ziemas beigās un pavasarī varēsim runāt par kārtīgu krīzi. Patlaban mēs visi vēl baidāmies. Bet arī tad, kad viņa būs, tas ir tikai nieks pret to, ko mēs izbaudījām no 1990.līdz kādam 1994.gadam. Tā kā viegli nebūs, bet traģēdija tā nav noteikti, jāpieiet lietām ar veselu saprātu un nav jākrīt panikā. Jādzīvo taupīgi, saprātīgi un arī ļoti rūpīgi jādomā, kur un kādā veidā var nopelnīt, jo krīzes laikā no vienas puses visiem ir grūti, no otras — tas vienmēr ir lielu pārmaiņu laiks.
Jānis: Krīze ir pārdale. Tie, kas bija bagāti pirms krīzes, krīt, mainās tirgi, situācijas — tas ir arī iespēju laiks. Jāspēj tikai tās saskatīt. Jebkurā nozarē. Vienus krīze aizskalos projām un dos ceļu citiem.
Bet kuri būs tie "citi"?
Normunds: Tie, kas vislabāk spēs pielāgoties, tie, kas atradīs īsto stīgu. Tie, kas spēs paskatīties uz sevi un ekonomiku no malas, atrast racionālāko veidu, kā kaut ko darīt. Visi tie nebūs — visi jau arī nepelnīja, kad bija nekustamo īpašumu bums. Protams, būs pietiekami daudz zaudētāju, no patērētāja viedokļa būs laiks, kad būs krietni jāsavelk josta, — vistrakāk būs tiem, kuri ir paņēmuši dārgus kredītus par dārgām mājām. Nebūšu izbrīnīts, ja mēs ieraudzīsim arī pietiekami daudz bankrotu. Bet tas ir pārdales princips un skarba mācību stunda. Ja tu aizņemies, padomā ļoti rūpīgi, kā tu atdosi, jo aizņemies tu svešu naudu, bet atdod savējo.
Jānis: Kas ir saprātīgāk — aizņemties miljonu, lai uzbūvētu māju ar torni, vai fabriciņu, kur kaut ko tur ražot un pelnīt? Tiem, kas aizņēmās mājas būvniecībai, tagad būs grūti. Tas ir vecs stāsts par trim sivēntiņiem un vilku. Viens būvēja salmu būdiņu, otrs — no zariem, bet trešais mūrēja. Tad atnāca bargā ziema... Tāpat ir tagad. Nāk bargā ziema, un tiem, kuriem ir salmu būdiņas, būs jāmeklē palīdzība pie tiem, kam mūra mājas.
Normunds: Varētu gan likties, ka mēs te gudri filozofējam, visu zinām un mūs viss tikai priecē. Tā, protams, nav, mēs paši arī nezinām, vai mums ir salmu būdiņa vai mūrēta māja. Tikai laiks to parādīs. Galvenais tomēr tagad ir nekrist panikā.
Jānis: Un atcerēties, ka dzīve vienalga ir skaista.
Kādas būtiskas pārmaiņas pa šiem diviem gadiem notikušas jūsu biznesā?
Jānis: Ir dažādi biznesi, un ne tikai Latvijā, tā kā vienā vārdā nevar pateikt. Jā, mēs, tāpat kā visi, samazinām izmaksas, atliekam vienu otru investīciju, cenšamies neieslīgt parādos, atlicināt kādus brīvus līdzekļus, saprotot, ka tiem, kam būs sava brīva nauda, būs vieglāk. Tādā ziņā, protams, bizness ir mainījies — esam sākuši dzīvot daudz taupīgāk. Bet to pašu jau vien darām, ko arī pirms diviem gadiem. Jāstrādā ilgtermiņā.
Normunds: SAF Tehnikā izdevumu samazināšana sākās jau pirms pusotra gada. Efektivitātes uzlabošanas process ir jāplāno laikus un ļoti rūpīgi. Tā ir lieta, kas atšķir labāk sagatavotu vadītāju vai īpašnieku no mazāk sagatavota, — turbulence tiek ieraudzīta jau kādu laiku iepriekš. Jo tev ir lielāka kompānija, jo jebkādas izmaiņas prasa vairāk laika. Nevar vienā dienā atlaist trešdaļu darbinieku, samazināt algas vai nomainīt darba saturu. SAF Tehnikā krīzes pazīmes ieraudzīja krietni ātrāk, bet tas bija saistīts ne tik daudz ar finanšu krīzi, cik ar fundamentālām izmaiņām telekomunikāciju tirgū. Tādēļ uz SAF Tehnikas bāzes mēs dabūjām šo eksperimentu, kas saucas efektivitātes palielināšana, izmaksu samazināšana, kaut iemesli bija citi. Atceros, ka 1997.—1998.gadam IT nozarē bija nepieciešams tāds izmaksu samazinājums un tāda saraušanās, ka uz šī fona viss tagadējais šķiet nieks. Tirgus tolaik nogāzās uz pusi! Tagad — 10—15%, tas ir ļoti maigi.
Pasaules ekonomiskā krīze daudziem ir tāds diezgan abstrakts jēdziens, jūs ar to saskaraties ikdienā. Kā tieši to izjūtat reālajā darbā?
Normunds: Mēs krīzi ieraugām ļoti tieši un nepastarpināti, jo telekomunikāciju bizness attīstības stadijā ir cieši saistīts ar bankām — tīklu izbūvē ir jāiegulda ļoti liela nauda, un gandrīz vienmēr tā ir banku aizdotā nauda. Attīstības procesi palēninās, ir grūtāk dabūt šo naudu, tā ir dārgāka, un nosacīti riskantākie projekti tiek iesaldēti. Mums diezgan bieži nākas saskarties ar to, ka ir projekts, tu esi vinnējis konkursu, būtu jāpiegādā iekārtas, bet klients saka, zini, bankas nedod naudu, runāsimies pēc pusgada. Tā tas notiek reālajā dzīvē. Telekomunikāciju bizness tā pati celtniecība vien ir, un, ja nauda ir dārga vai nav pieejama, tad nebūvē. Ja nebūvē, nav, ko pārdot, nav, ar ko maksāt algas. Nedomāju, ka finanšu krīze ārpusē mūs neskar. Pagaidām vēl esam pasargāti, kaut gan katrs Latvijas iedzīvotājs krīzi ierauga tādā veidā, ka viņam kredīti kļūst dārgāki.
Uzņēmējiem arī. Vai jums šī problēma ir aktuāla?
Jānis: Protams, tas attiecas arī uz uzņēmumiem, kuri ir paņēmuši kredītlīnijas apgrozāmiem līdzekļiem. Mūs gan tas sadārdzinājums īpaši neskar.
Normunds: SAF Tehnikai patlaban ir pietiekami daudz brīvo līdzekļu, bet ir arī kredītlīnija, lai varētu veikt lielākus iepirkumus. Esam samērā konservatīvi cilvēki, cenšamies aizņemties minimāli. Šādos krīzes brīžos tas rada papildu drošību, jo nespēja palielināt šos līdzekļus var būt liktenīga. Arī labs un salīdzinoši pelnošs uzņēmums var apgāzties ar vēderu gaisā vienā dienā naudas plūsmas nepietiekamības dēļ.
Jānis: To mēs redzējām jau pēc Bensons auto piemēra. Bija labākais autotirgotājs Latvijā, ļoti labs serviss, klienti apmierināti, bet nesamaksā piegādātājam pusgadu un viss.
Pienākot grūtākiem laikiem, valdība beidzot ir nobriedusi ieviest uzņēmēju ilgi prasītos nodokļu atbalsta instrumentus. Cik tie jums būs noderīgi, un vai nav par vēlu?
Jānis: Par vēlu nav nekad. Tas, ka atļāva ātrāk norakstīt investīcijas iekārtās, ir labāk nekā nekas.
Normunds: Lielākā problēma ir tā, ka valstī ir daudz brīnišķīgu stratēģiju, kuras runā tādās ļoti vispārīgās un pareizās frāzēs: laime, inovācijas, konkurētspēja… Tas viss ir ļoti jauki, bet runāšana par darbu vēl nenozīmē pašu darbu. Daudz svarīgākas ir praktiskas rīcības un finansējums. Un tas mums izpaliek. Izteiktas rūpniecības politikas Latvijā nav. Nav noteiktas arī atbalstāmās nozares — visas valdības baidījušās tās nosaukt, turpretī izglītībā mums it kā prioritātes ir, kas ir diezgan loģiski. Un tādējādi precīzāka mērķtiecīga atbalsta rūpniecībai nav. Jā, eksportam atvēl, bet vairāk par piedalīšanos izstādēs un biznesa ceļojumu organizēšanu, pie kam samērā ierobežotā apmērā, nekā nav. Pārējais ir ļoti nespecifisks. Piemēram, lauku viesu mājas, kuras jau sabūvētas daudz par daudz. Visi saprata, kas tas tāds ir, bija viegli saņemt naudu, viegli atskaitīties, nu, tad raujam vaļā! Tagad puse stāv tukšas un acīmredzot tiks aizklapētas ciet. Valdība varēja izdarīt krietni vairāk. Un, protams, būs ļoti interesanti redzēt, kā strādās Eiropas nauda jaunajā periodā. Šeit arī ir ko pārmest — mēs nenormāli velkam šo procesu. Visām jaunā finansējuma programmām jau vajadzētu strādāt pilnā sparā, bet palaistas tikai dažas.
Jānis: Tad arī krīze būtu mazāka.
Normunds: Protams! Jo tas dotu papildu spilvenu, naudu tautsaimniecībā — viss kustētos labāk. Tas, ko var pārmest visām Latvijas valdībām, ir efektivitātes trūkums. Ierēdņu armija mums ir milzīga, bet procesi notiek ārprātīgi lēni.
Jānis: Rezultātu mēra nevis pēc darbību ātruma, bet pēc tā, cik ļoti viņi nodarbina viens otru.
Normunds: Mēs runājam pareizos vārdos, rakstam pareizas programmas, bet realizējam tās neprātīgi un netalantīgi. Ja viss, kas tapis uz papīra, tiktu realizēts saprātīgos termiņos, būtu daudz, daudz labāk.
Cik vispār valsts atbalsta loma uzņēmējiem ir nozīmīga?
Jānis: Tam var būt ārkārtīgi liela loma, jo tas vienu otro reizi ļauj attīstīties idejai, kuru savādāk normālā vidē, aukstiem vējiem pūšot, varbūt nebūtu iespējams attīstīt. Taču to neviens nevar garantēt. Ja arī tādi instrumenti būs, tik un tik inovācijas tiks attīstītas, un pēc pieciem gadiem būs ieņēmumi, piemēram, miljards, ko bieži vien ierēdņi prasa. Tad es atbildu tā: ja es zinātu, ka pēc pieciem gadiem man ieņēmumi būs miljards, ticiet man, es šo naudu atrastu pats. Tādēļ bizness ir zināmā mērā riskants pasākums, jo neviens neko nevar garantēt. Tāpēc valdībai arī ir jāriskē. Atbalstam ir loma gan materiālā ziņā, gan arī morālā — ja valdība saka, ka to vajag, tad daudz vairāk cilvēku to ies un darīs. Ja valdība saka: "Mums to galīgi nevajag, mēs gribam tikai tranzītu un ostas attīstīt", tad cilvēki nodarbosies tikai ar to. Tāpēc ir svarīgi definēt atbalstāmās nozares.
Normunds: Jāsaprot, ka ekonomikas apjoms, uzņēmumu kopējais spēks un uzkrātā bagātība uz attīstītāko valstu fona Latvijā ir samērā zemā līmenī, tādēļ, gan resursi, gan sapratne, kā tos izmantot dažādiem inovatīviem produktiem, ir limitēta. Arī tāpēc valsts atbalsts ir svarīgs. Ja mums būtu Dānijas, Zviedrijas vienmērīgais attīstības līmenis, tad tam būtu mazāka nozīme, bet mēs savā attīstībā tādi pusaudži vien esam.
Vai jūs pašreiz strādājat pie kādiem jauniem produktiem, projektiem, vai arī tagad galvenais ir tikt pāri "aukstiem vējiem"?
Jānis: Visu laiku top jauni produkti, to procesu nevar apstādināt, visu laiku ir jādomā. Tā kā strādājam…
Normunds: Es šajā ziņā esmu diezgan māņticīgs. Nevajag pārāk izlielīties ar kaut ko, kas vēl nav noticis. Tiek strādāts pie projektiem dažādās attīstības stadijās, jā, tie ir inovatīvi, daži pat ļoti. Tas ir tas, kas mums sagādā prieku, — atrast kaut ko interesantu.
Viens no plašam cilvēku lokam zināmākiem jūsu produktiem ir City Credit. Kā šis projekts attīstās?
Jānis: City Credit tagad saucas Mobilly. Tam iet samērā labi. Galvenais tirgus ir autostāvvietas un vēl citi maksājumi, kas notiek interneta vidē. Gada laikā apjoms ir pieaudzis divas reizes. Ja tas vēl divas reizes gada laikā pieaugs, būs pavisam labi. Un tās ir lietas, kuras krīze tik ļoti neskar.
Normunds: Man gan šķita, ka tam būtu jāaug desmit reižu gadā, jo šis pakalpojums — samaksāt par autostāvvietu ar īsziņu — šķiet tik dabisks un efektīvs. Tas nozīmē, ka kopumā cilvēks ir ārkārtīgi piesaistīts pie kaut kā jau esoša, kas viņam jau ir, un viņš nelabprāt maina to pret jaunām inovatīvām lietām. It sevišķi tajā patēriņa galā, kad tev ir jāpārliecina nevis pieci viedokļu līderi, bet visa cienījamā Latvijas valsts. Parastam autobraucējam ir milzīga inerce, viņš ir pieradis mocīties ar sīknaudu, bet mazliet piepūlēties, lai iemācītos kaut ko jaunu, — nē… Man šķita, ka tās ir acīmredzamas lietas, ka tas aizlidos uzreiz. Bet, ja tu pārdod kaut ko tādu, kā tirgū nav bijis, bieži jārēķinās, ka laiks, kamēr tirgus pieņems to preci vai pakalpojumu, ir daudz ilgāks, nekā tu biji gaidījis. Tas dažreiz biznesam var būt kritiski.
Liepājā taču tramvaja īsziņas biļete kļuva populāra.
Normunds: Liepājā šis pakalpojums nav masveidīgs, bet tam ir savi lojālie fani. Šeit ir jautājums arī par taupību: īsziņa un īsziņas apstrāde transporta uzņēmumam maksā lētāk, nekā ja vadītājs to pārdod vagonā. Un, ja šī cena tiktu arī attiecīgi nopozicionēta, ja īsziņas biļete maksātu lētāk, rezultāts būtu labāks.
Vai mēģinājāt risināt sarunas arī ar Rīgas satiksmi par šāda pakalpojuma ieviešanu?
Normunds: Mēģinājām, bet mums par sarūgtinājumu Rīgas satiksme izvēlējās krietni dārgāku risinājumu — elektroniskās kartes, kuras, protams, ir pierādījušas savu dzīvotspēju daudzās pasaules valstīs. Taču tā ir vecāka tehnoloģija, un turklāt tā prasa ļoti lielu ieguldījumu pašā infrastruktūrā. Īsziņas mehānismu būtu iespējams palaist daudz ātrāk un daudz lētāk. Mēz neizslēdzam, ka pēc kāda brīža vēlreiz iesim pie Rīgas satiksmes. Īsziņa jau ne ar vienu nekonkurē, lieliski sadzīvo ar citiem maksāšanas variantiem. Investīcijas sistēmas ieviešanā šinī brīdī ir vajadzīgas precīzi nulle.
Kāda varētu būt šī servisa nākotne? Par ko vēl varēsim maksāt ar mobilā telefona starpniecību?
Jānis: Viens acīmredzams pielietojums, kas ātri attīstīsies, ir visa veida biļetes — kino, koncertu, dažādu saviesīgu pasākumu. Arī transporta biļetes — piemēram, reģistrācija lidojumam.
Normunds: Lai jebkuru tehnoloģiju varētu palaist plašās tautas masās, atslēgas vārds ir "vienkāršība". Ja ir kaut kas ar vienu zaļu un vienu sarkanu pogu un tās ir vienīgas funkcijas, tas aiziet daudz ātrāk. Visa telefona saimniecība arī tajā virzienā attīstās. Taču bieži vienkāršība lietotājam prasa sarežģītību izstrādātājam.
Taupības nolūkos vairākas valsts iestādes ir nolēmušas pāriet uz atvērtā koda programmatūru. Vai šāds risinājums jūsu skatījumā ir racionāls?
Jānis: Atvērtā koda programmas ir populāras, jo pieejamas bez maksas. Ideja izmantot tās plašāk ir apsveicama vēlme pie nosacījuma, ka organizācija novērtē izmaksas kopumā. Nav jāmaksā par licencēm, bet varbūt jāalgo trīs cilvēki, kuri pēc tam visu to saimniecību pieskata. Tie, kas prot to izmantot, lai izmanto, bet tajā pašā laikā es nezinu Latvijā daudz uzņēmumu, kuri izmanto atvērto kodu. Programmai nav saimnieka, un nav, kam paprasīt atbildību. Tu taču mājās neliksi apkures katlu, ja nezini, kas ir ražotājs un kam pēc tam paprasīt atbildību, ja vien tev pašam nav zelta roku un tu varēsi pats meistarot. Tas pats ar programmatūru. Manuprāt, būtu nepareizi pateikt, ka visa valsts tagad iet tikai uz atvērto kodu un viss. Katrs gadījums individuāli jāizvērtē. Un tomēr domāju, ka valsts pārvalde varēja to atvērto kodu vairāk lietot.
Normunds: Nevar pateikt, kas ir balts un kas ir melns, jāatrod saprātīga kombinācija. Visur ir savi riski.
Vai, jūsuprāt, pašreizējās cilvēku ekonomiskās uzvedības pārmaiņas veicinās arī sabiedrības pārorientāciju uz citām vērtībām?
Normunds: Jautājums ir par apstākļiem, kuri varētu veicināt kaut kādu sabalansētāku vērtību sistēmu sabiedrībā. Ja mēs atskatāmies uz tiem 2—4 dullajiem gadiem, mazliet bijām kā trūcīgs bērns, pēkšņi ievests lepnā rotaļlietu veikalā. Lietas, uz kurām tu varēji skatīties tikai caur skatlogu, kļuva pieejamas. Daudziem šķita, ka viņi to var atļauties, un bija draudzīga banka, kas sita pa plecu un ieteica nekreņķēties, ņemt naudu, gan jau vēlāk atdosi. No šī viedokļa krīze iemācīs cilvēkus būt daudz piesardzīgākiem. Mainīsies arī Rietumu pasaules dzīves uztvere. Mēs diezgan smagi tajā patēriņu kultūra esam iegāzušies. Taču izskatās, ka cilvēks īsti nav radīts vienmērīgai plūsmai, kad ilgāku laiku viss ir skaidrs un stabils. Ja cilvēkam ir pārāk labi, tad vienā vai otrā brīdī viņš sastrādā kaut kādas ziepes.
:)
zvirbulēns
Tauta