Ar gadiem es necīnos

Aija ir gan komunikabla, gan labdabīga, taču - ļoti piesardzīga un uzmanīga saskarsmē ar svešiem cilvēkiem. Tas manī palicis no estrādes dziedātājas laikiem - nevēlēšanās atrasties sabiedrībā. Kad cilvēks ir uz skatuves, visu acu priekšā, viņam ir viena doma - nolīst maliņā, lai neviens viņu neredz un nelien iekšā dvēselē. Man grūti kontaktēt ar svešiem, žurnālisti visbiežāk grib zināt, ko es ēdu un ar ko guļu, tad vēl teikto sagroza pa savam prātam, paņem un neatdod fotogrāfijas... Vislabāk es jūtos mājās. Vai jums nešķiet, ka par ātru aizgājāt no estrādes? Par ātru? Kā jūs domājat, ko es kā māksliniece vēl varētu sasniegt? Tas būtu tikai laika pagarinājums. Tad būtu jāvelk līdz mūža beigām, jo piecdesmit gados kaut ko jaunu sākt ir daudz grūtāk. Šai jaunajai dzīvei gatavojos jau sen. Netaisījos visu mūžu dziedāt, neesmu tik liela estrādes zvaigzne. Nekādā gadījumā negribu mest akmeni ne Vilcānes, ne kāda cita dārziņā, bet neesmu arī Ella Ficdžeralde, lai uz skatuves ar spieķīti kāptu. Turklāt Latvijas estrādes tirgus ir tik mazs, kur man dziedāt - dzeršanās, nakts ballītēs? Profesionālā darba iespējas vairs nav. Aug jaunas paaudzes, tām ir citas vērtības, cita mūzika, un tagad nāks viena tantīte un dziedās savu repertuāru... Vajag laikus aiziet, un tieši Eduards un meita bija tie cilvēki, kas man palīdzēja šo soli spert. Izdarīju to bez lielām sāpēm. Ko tagad darāt? Esmu priecīga, ka izdevies atrast darbu. Nodarbojos ar klasisko mūziku, tie ir nebeidzami meklējumi, tas ir interesanti. Sākumā mācīju bērnus Āgenskalna koledžā, tagad Rīgas Pedagoģijas akadēmijā mācu studentiem - nākamajiem dziedāšanas skolotājiem - solodziedāšanu un diriģēšanu. Ieguvu maģistra grādu Latvijas Universitātē, esmu izstrādājusi zinātnisko darbu, to prēmēja ar starptautisku balvu Minhenē. Eduards sponsorē manu pedagoģisko darbību, jo par to, ka kādreiz esmu bijusi slavena, man nemaksā ne vairāk, ne mazāk kā citiem. Pastāstiet par vīru. Kur jūs iepazināties? Tā īpaši romantiski tas nemaz nenotika. Strādājām kopā estrādes ansamblī Inversija. Viņš paralēli savam galdnieka darbam piepelnījās, strādājot par gaismotāju. Eduardam vienmēr patikusi rokmūzika, viņš ir taisījis diskotēkas, pārrakstījis albumus, tulkojis dziesmu tekstus. Viņš pazina visas slavenības - Lapčenoku, Pīrāgu, Bumbieri, Paulu, Peteru... Edžum tolaik jau bija izjukusi laulības dzīve, arī es biju viena, saskatījāmies. Ap jums tolaik bija tik daudz vīriešu. Kas piesaistīja Eduardā? Viņš par visu interesējas, daudz lasa. Ar viņu esmu iepazinusi dabu, Latviju. Koncertējot parasti redzēju tikai kultūras namus un cilvēkus, neko vairāk. Ar Eduardu kopā saredzēju to, kas man bija pilnīgi svešs, - mūsu upes un ezerus, mežus, pilis, dižakmeņus, ozolus un dzirnavas. Kā vīrs pelna naudu jūsu sponsorēšanai? Viņš strādā Zooloģiskā dārza galdnieku darbnīcā. Taisa žirafēm galdus (Aija smejas). Mēs ar Anci arī bieži vien caur sētu ielienam pie lāčiem. Ancei, kā jau visiem bērneļiem ļoti patīk dzīvnieki, viņa gribētu mājās kaķīti vai sunīti, bet meitiņa zina, ka tētis neļaus... Vīrs kategoriski ir pret dzīvniekiem dzīvoklī. Reiz Ance savu bērnudārza grupiņu bija aizvedusi ciemos pie tēva. Jūsu mājā ienākot, neviens neapgalvos, ka kurpnieks staigā bez kurpēm. Eduards ir uztaisījis jaunas durvis, plauktus, skapjus, virtuves iekārtu - šīs nestandarta mēbeles ir ērtas, gaumīgas, funkcionālas. Labi gan, ka pašiem savs meistars mājās. Anci arī šūpojām vīra taisītā šūpulītī. Edžum tā darbotiesgriba uznāk un atkal pāriet. Nav viegli, vakarā viņš pārnāk noguris, un atkal jāķeras pie darba. Paldies Dievam, pašlaik viņam atkal ir uznācis - dzīvoklī vēl darba bez gala. Edžus visu dara pamatīgi un stipri. Viņam tiešām ir zelta rokas. Kā Kelpšu ģimenē tiek dalīti pienākumi? Edžus uzņēmies materiālās rūpes, es strādāju sava prieka pēc. Slodze diezgan liela, arī Ance prasa laiku - uz dārziņu jāved, divas reizes nedēļā uz dejošanu Dzīpariņā, viņa iet arī sagatavošanas klasē. Kādam šie darbi jādara, un tie prasa ļoti daudz laika. Man ir autovadītājas tiesības, bet mašīnu izmanto Edžus. Ak, tagad arī tiesības nav. Pazaudēju. Ja kāds atrod Aijas Kelpšes autovadītājas tiesības, lūdzu, atdodiet!... Edžum nepatīk iepirkties, viņš saka, ka tad labāk mežā uz ciņa stāvēšot. Viņš nopirks pirmo, kas pa rokai, lai tikai nav jāvazājas pa tirgu vai veikaliem. Es ilgi pētu cenas, salīdzinu, mēģinu ietaupīt. Ance savos sešos gados ir tik brīva un atraisīta. Kamēr jūs vārījāt kafiju, viņa man bija gatava uz līdzenas vietas sniegt interviju, rādīja savu istabu ar lāču tapetēm, puķes uz logiem. Vai viņā izpaužas kādi īpaši talanti? Varbūt meitiņa ies jūsu pēdās? Ance ir normāls bērns. Virzīt viņu uz mūziku šajos laikos būtu neprāts. Ancei ir normāla balss, nesen Māmiņu dienā viņa man sagādāja pārsteigumu - dārziņā dziedāja solodziesmiņu. Es pat nobrīnījos, ka viņa šo noslēpumu tik ilgi bija turējusi pie sevis. Varbūt meita mācīsies spēlēt klavieres, taču man gribas sevi pasaudzēt - iedomājos, ka Ance caurām dienām vingrinoties plinkšķinās klavieres... Es zinu, ka nevēlaties runāt par traģisko gadījumu dzīvē pirms vairākiem gadiem, ceru - tas taču palicis bez sekām? Viss sākās un beidzās tā, kā tam bija jānotiek. Es varu strādāt, un Ance piedzimusi - tas ir brīnišķīgi. Kad biju jauna, domāju, ka cilvēks var visu, vajag tikai būt gribasspēkam. Pēc tam sāku uz dzīvi skatīties citām acīm. Vai esat ticīgs cilvēks? Jā, esmu iesvētīta katoļticībā, taču Edžus ir luterānis. Pirms laulībām mani iesvētīja par luterāni, laulājāmies Baltajā baznīcā Torņakalnā. Taču tas mani netraucē apmeklēt katoļu baznīcu Latgalē, kad aizbraucu pie vecākiem. Man liekas, ka abi esat stipra rakstura cilvēki, kā izdodas sadzīvot, kurš parasti piekāpjas uz šauras laipiņas? Neviens. Abi esam tik dažādi un ļoti atšķirīgi, taču abpusēji pieslīpējušies. Domāju, ka es vairāk esmu pielāgojusies Edžum. Viņš arī saka: «Pasarg, Dievs, dzīvot kopā ar ēnu - labāk lai ir grūti, nekā garlaicīgi.» Skatuve sievietē attīsta tās īpašības, kuras ne visai patīk vīriešiem - patstāvību, mērķtiecību. Tāda arī esmu. Kad Eduardam viss apnīk, viņš aiziet mežos. Vīrs ir no klejotājiem - viņam reizēm patīk būt pilnīgi vienam. Edžus burtiski krustu šķērsu izstaigājis visu Latviju. Svelmainā vasarā vienā dienā kājām aizgāja no Ventspils līdz Kolkai - septiņdesmit astoņus kilometrus pa mūsu vistukšāko un visklusāko jūras malu! Maršruts no Lilastes līdz Carnikavai viņam ir tikai tāda viegla pastaiga. Kopā bijām Tatros, ar žigulīti esam Latviju apceļojuši, pa Abavu visi trīs vēl pagājušajā gadā izbraucām, mums ir viss ūdensceļotāju ekipējums. Ar Edžu kopā vienmēr ir interesanti. Šovasar bijām Norvēģijā. Tādā inteliģentā grupā ceļojām līdz pašiem ziemeļiem, tikām līdz Nordkapam - Eiropas pašos ziemeļos. Tur beidzas zeme, tālāk - Ledus okeāns. Tas bija Edžus mūža sapnis - nokļūt Norvēģijā, un mēs to izdarījām. Ance gan nebija līdzi, tādam ceļojumam viņa vēl par mazu. Cik jums ir gadu, Aija? Četrdesmit viens (viņa skaļi smejas). Nemaz neticas. Tikko vēl skraidīju kā mani studenti, ģērbos kā viņi, domāju tāpat... Bet mani vienaudži jau kļuvuši vecvecāki vai vismaz viņiem bērni jau lieli. Mūsu meitiņa ir tik maziņa... Taču ar gadiem es necīnos, vienkārši par tiem nedomāju.