Publicista Blanka ievadraksti DZIMTENES ATBALSĪ
Ernests Blanks bija pirmais politiskais publicists, kas toreizējās Krievijas robežās formulēja un publicēja prasību pēc pilnīgi neatkarīgas Latvijas valsts, raksta vēsturnieks Uldis Ģērmanis. Kamēr citi vēl runāja par autonomiju, viņš uzdrīkstējās savos ievadrakstos mērķtiecīgi un bezbailīgi prasīt neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu.
Tieši īstajā laikā – 1917.gada pavasarī - Maskavas latviešu izdotā Dzimtenes Atbalss publicēja virkni Ernesta Blanka ievadrakstus, kuŗos viņš pakāpeniski, arvien skaidrākiem un drošākiem vārdiem, pieprasīja pilnīgu neatkarību Latvijai.
Blanka ievadrakstiem bija liela nozīme latviešu politiskā darbā Vidzemē un Pēterpilī. Viņš nostiprināja ticību Latvijas neatkarības prasībām un Latvijas valstij, raksta vēsturnieks Ādolfs Šilde. Jaunais Blanks sajūsmināja un aizrāva sev līdzi citus ar savu celsmīgo domu un drošo prātu, viņš ir un paliek tas motors, kas dzen visu uz priekšu, turpina Šilde. Tā toreiz bija ārkārtīgi drosmīga un revolucionāra doma, raksta vēsturnieks Uldis Ģērmanis. Domājams, ka šāda uzdrīkstēšanās nebija bez personiska riska kara un revolūciju laikā, nemaz cenzūru nepieminot. Iespējams, ka šie ievadraksti pamudināja citus, kuŗi arī atbalstīja Latvijas neatkarību.
Laikraksts DZIMTENES ATBALSS
Liberālais laikraksts Dzimtenes Atbalss iznāca Maskavā tiem laikiem ļoti lielā metienā – 10 000 eksemplāru – divas reizes nedēļā no 1915.gada 5.septembra līdz 1918.gada 6.martam, kad lielinieki to slēdza. Izplatīšana bija priekšzīmīgi nostādīta, un laikraksts bija dabūjams ikkatrā latviešu bēgļu kolonijā, arī vistālākos apgabalos.
Sākumā redaktors bija J.Bankavs, bet vēlāk K.Upīts. Redakcijas komisijas locekļi bija V. Eglīts, R. Lazdiņš, E. Blanks, L. Laicens, K. Upīts, K. Kalniņš, P. Dāle, A. Dāle, J. Siliņš un P. Bērziņš. Dzimtenes Atbalss ir pirmais un konsekventākais laikraksts, kas sludināja Latvijas valsts neatkarības ideju.
Latviešu Nacionāldemokrātiskā partija (LNDP)
Redaktori, publicisti un žurnālisti, kuŗi pulcējās ap Dzimtenes Atbalsi, dibināja LNDP un savas idejas publicēja Dzimtenes Atbalsī, kas kļuva par neoficiālu LNDP laikrakstu. LNDP nodaļas atradās Rīgā, Cēsīs, Valmierā, kā arī daudzās latviešu bēgļu kolonijās Pēterpilī, Charkovā un citur.
LNDP nodibināja P. Dāle, J. Lapiņš, L. Laicens, J. Bankavs, K. Upīts, un E. Blanks Maskavā pēc marta (februāra) revolūcijas 1917.gada 24.martā. Pēc pirmām trīs nedēļām biedru skaits bija ap 1000, un jūlijā jau bija sasniedzis 1400. LNDP vadīja centrālpadome, kuŗa sastāvēja no 20 cilvēkiem, un no tiem arī tika ievēlēta izpildu komiteja: R. Lazdiņš, E. Blanks, J. Lapiņš, S. Staprāns, J. Rupais, J. Akuraters, un Ziemels.
Latvijas pasludināšanā 1918.gada 18.novembrī no LNDP vadītājiem piedalījās Jānis Akuraters un Atis Ķeniņš. Tautas padomē bija seši LNDP pārstāvji. LNDP 1920.gadā saplūda ar citām latviešu centra partijām un tāpēc Satversmes sapulces vēlēšanās kā atsevišķa partija nepiedalījās.
Īsa latviešu pašnoteikšanās vēsture
Latviešiem pašnoteikšanās ideja radās samērā vēlu salīdzinājumā ar citām Eiropas tautām. Doma, ka ikkatrai nācijai ir tiesības pašai lemt par savu likteni attīstījās 19.gadsimteņa beigās. Eiropas kontinentā šajā laikā dibināto nāciju valstu skaitā ir Vācija un Itālija. Līdzīgas domas pauda ASV prezidents Vilsons savā 14 punktu runā Kongresā 1918.gada 8.janvārī.
Vispārējie notikumi, kuŗi noveda līdz neatkarīgās Latvijas Republikas pasludināšanai 1918.gada 18.novembrī, ir labi aprakstīti vairākās vēstures grāmatās. Latvijas neatkarības idejas vēsture turpretīm ne tuvu nav tik izsmeļoši izpētīta vai aprakstīta. 1917.gada sākumā latviešu politiskās partijas pārrunāja dažāda veida Latvijas autonomijas iespējas. Diskusijas temati bija ļoti dažādi, sākot ar jautājumu, vai Latgale būtu jāiekļauj Latvijā, vai veidot Latvijas-Lietuvas republiku, līdz lozungam “Brīva Latvija brīvā Krievijā”. Pilnīgu neatkarību partijas programmā ierakstīja LNDP savā pirmā konferencē 1917. gada 7.-8. jūlijā (24.-25. jūnijā).
Pirmo reizi Latvijas valsts neatkarību publikācijā pieprasīja Miķelis Valters un Ernests Rolavs 1903. gadā trimdā, Šveicē, izdotā Proletārietī. Viņi vadīja Latviešu sociāldemokrātu savienību un pieprasīja Krievijas sadalīšanu. Latviešu pašnoteikšanās prasības pieņēmās spēkā pēc 1917. gada marta (februāra) revolūcijas. Šajā laikā sāka arī atskanēt prasības par Latvijas neatkarību. Tā 21. (8.) martā Rīgas strādnieku deputātu padomes dibināšanas dienā, uz kuru visas organizācijas bija ielūgtas, Spricis Paegle un Ādams Butuls pieprasīja pilnīgu Latvijas neatkarību, bet bez panākumiem.
Latviešu politiskās aktivitātes nenoritēja tikai politisko partiju ietvaros vien, bet arī citās organizācijās. Lai apvienotu visas organizācijas, 1917. gada rudenī nodibināja Latviešu Pagaidu Nacionālo Padomi lielinieku pārvaldītā Valkā un Pēterpilī, un Demokrātisko bloku vācu okupētā Rīgā. Tās pasludināja Latvijas autonomiju. Viena to darīja septembrī un otra - decembrī.
Pēc garām diskusijām 1918. gada 17. novembrī Demokrātiskais bloks un Latviešu Pagaidu Nacionālā padome apvienojās Latvijas Tautas padomē, kas nākamā dienā pasludināja neatkarīgu Latvijas Republiku.
Šajā sakarībā būtu jāpiemin Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija (LSDSP), jo tai internacionālisms un Latvijas suverenitāte ilgi bijusi sarežģīta problēma. LSDSP bija pret Latvijas autonomiju 1905. gadā, jo baidījās, ka pilsoniskās partijas tiks pie vadības (LSDSP avīze Dienas Lapa 251. nr. 1905). Lai gan Latvijas Republikas pasludināšanā 1918. gada 18. novembrī LSDSP piedalījās, akta runā Pauls Kalniņš, nolasot partijas deklarāciju, pavēstīja, ka patiesībā LSDSP ir pret neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu: “Arī mēs, LSDSP priekšstāvji, atrodam par nepieciešamu šobrīd veicināt brīvās Latvijas izveidošanos par patstāvīgu valsti. Brīvā, neatkarīgā Latvija mums tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai. Kā agrāk, tā tagad mēs stāvam uz sociālistiskās internacionāles pamatiem. Viņas un tamlīdz arī mūsu mērķis ir – sociālistiskā republika brīvu tautu savienībā. Sociālistisku republiku var ievest tikai sociālistiska valdība un arī tā vienīgi tad, ja viņa balstās uz plašām, apziņā stiprām strādnieku organizācijām un ja saimnieciskā dzīve izveidojusies uz pamatiem, kuri sociālistiskās kārtības nodibināšanu dara iespējamu un nepieciešamu. Abu pēdējo nosacījumu šobrīd mums trūkst. Radīt šos nosacījumus tāpēc ir mūsu tuvākais uzdevums”.
LSDSP 1918. gada novembrī negribēja piedalīties Pagaidu valdībā. Kad Sarkanā armija iebruka Latvijā, LSDSP un Latviešu Sociālrevolūcionāru partija 30.decembrī pat izstājās no Latvijas Tautas Padomes, lai ievērotu, viņu vārdiem, ”neitralitāti” ”pilsoņu karā”. Vēl LSDSP Strādnieku Avīze Liepājā 1919. gada 24. februārī publicēja uzsaukumu padoties Sarkanai armijai. Toties 1919. gada 19. aprīlī LSDSP atgriezās Latvijas Tautas padomē.
Ernests Blanks vērtēja visu politisko partiju darbību, ieskaitot LSDSP. Viņš kritizēja LSDSP rīcību valsts pasludināšanā, kā arī pēc tās, uzskatot, ka LSDSP ir bijusi nelojāla pret Latvijas valsts republiku.
Dažas piezīmes par Ernestu Blanku
Publicists Ernests Blanks dzimis 1894. gada 13. (1.) septembrī, Braslavas pagasta ”Karītēs”. Vecāki bija Ungurmuižas rentnieki līdz laikam, kad 19. gadsimteņa beigās pārcēlās uz Rīgu. Abi vecāki strādāja džutas fabrikā, māte no importētām izejvielām taisīja šķipsnas mašīnām un auda rupjus džutas audumus maisiem, tēvs turpat strādāja par naktssargu. Šī darbalaiku sadale, domājams, bija izdevīga vecākiem, jo, kad sākās Pirmais pasaules karš, ğimenē bija seši bērni, neskaitot brālīti, kuŗš mira trīs gadu vecumā. Vēstures vētras skāra arī šo ğimeni. Vecākais brālis jau cara laikā sēdēja cietumā, jo bija aktīvs LSDSP biedrs. Latvijā viņš atgriezās ar Sarkano armiju, tika apcietināts un 1920. gadā izsūtīts uz Padomju Krieviju. Komunistu partijas uzdevumā vecākais brālis vairākas reizes nelikumīgi atgriezās Latvijā. Viņa pēdas Padomju Krievijā izbeidzas 1931. gadā. Jaunākais brālis mira Pirmā pasaules kaŗa laikā. Vecākā māsa ar savu vīru bēgļu gaitās bija gan Pēterpilī, gan Omskā un Latvijā atgriezās 1920. gadā.
Ernests Blanks ir beidzis Pēteŗa-Pāvila skolu Čiekurkalnā. Pirmā pasaules kara laikā viņš studēja vēsturi un filozofiju Šaņavska universitātē Maskavā kā brīvklausītājs. 1917. gada vasarā viņš pārcēlās uz Valmieru, kur bija LNDP oficiālā laikraksta Brīvā Latvija redaktors un piedalījās sapulcēs ar runām. Blanks bija arī Strazdmuižas pamiera aculiecinieks 1919. gada 3. jūlijā Vidzemē. Bermontiešu uzbrukuma laikā, 1919. gada 8.-10. oktobrī, viņš dzīvoja pie vecākiem Čiekurkalnā. Ernests Blanks kādu laiku bija arī LNDP Tautas padomes loceklis.
Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas Ernests Blanks bijis vairāku laikrakstu redaktors un līdzstrādnieks. Viņš publicējis ap 700 ievadrakstu par nacionālpolitiskiem jautājumiem, rakstījis par daiļliteratūru un dažus darbus tulkojis latviski.
Kā viens no pirmiem Ernests Blanks pētīja un popularizēja 19. gadsimta latviešu tautas atmodu. Viņš tiek uzskatīts par autoritāti tautas atmodas jautājumos, un viņa darbus izmantojuši daudzi vēsturnieki. Ernests Blanks nosauca to laika posmu, kuŗš vainagojās ar Latvijas Republikas pasludināšanu, par latviešu tautas otro atmodu. Viņa terminoloģiju atsāka no jauna lietot 1980.gadu beigās. Tādā veidā šie pārmaiņu gadi Latvijas politiskā dzīvē iegājuši vēsturē kā latviešu tautas trešā atmoda.
Īsu laiku savā zaļā jaunībā, 17-19 gadu vecumā, kad vēl, paša vārdiem, bija bērns, Ernests bija iestājies LSDSP. Ātri vien viņš saprata, ka viņu ”pasaules bija pārāk tālu viena no otras”. Varētu brīnīties, kāpēc viņš vispār iestājās šajā partijā. Jāatceras, ka pirms Pirmā pasaules kara pastāvēja tikai divas latviešu partijas, LSDSP un Latviešu Sociāldemokrātu savienība un, ka pilsoniskās partijas sāka dibināt daudz vēlāk, kara laikā. Pateicoties šim gadījumam, viņu Cīņa jau 1917.gada 3. augustā (21.jūlijā) nosauca par “renegātu”. Arī pēc tam dažs komunistu laikraksts viņu ir pieminējis.
Ernesta Blanka uzskati atspoguļoti viņa rakstos. Piemēram, 1917. gadā viņš iestājies par Latgales nacionālismu, rakstīdams: ”Kad Latgola saprass sowu organisku sakaru ar poreju Latwišu tautu, tad Baltija un Latgola atzeis, ka wina bez utras winias nawar pastowet – tad Baltijas-Latgolas witá dzims Latwija”.
Vēl gribētos piebilst, ka Blanks bija pārliecināts pacifists. Rakstot, ka latviešiem jāiet revolūcijas ceļš, visticamāk, viņš aicināja uz politisko spēku koncentrēšanu neatkarības mērķim, nevis uz vardarbību un asinsizliešanu.
1923. gada 23. martā Brīvā Zemē viņš kritizēja tos, kuŗi bija pret parlamentārismu vienkārši tāpēc, ka trūkst labākas valsts formas. Dažus gadus vēlāk, 1932. gadā Burtniekā, Ernests Blanks par Latvijas Republiku raksta: ”Baltijas jūŗas krastos bija nodibināta ideāla demokrātiska republika. Formāli un faktiski tā bija neviltota tautvaldība. Viņas vadoņi baudīja tautas uzticību un rīkojas tautas vārdā un interesēs”. Par Blanku ir rakstīts, ka viņa ”uzskati par nacionālo demokrātiju savā kritiskajā šķautnē bija vērsti gan pret kreisajiem, gan labējiem ekstrēmistiem”. Savā grāmatā par tā laika Vācijas politiku un tās vadoņiem publicists jau 1933. gadā izturējās absolūti noliedzoši: ”Hitlerisms ir inde, kas apdraud ne vien Latviju, bet visu Eiropu”.
Otrā pasaules kaŗa laikā vācieši Ernestu Blanku uz īsu laiku apcietināja. Kad krievi nāca, Blanks bēga. Viņš Latviju atstāja 1945. gada 26. februārī ar kuği no Liepājas. Trimdā viņš turpināja publicista darbu, dzīvoja vairākās vietās Rietumvācijā – Flensburgā, Reutlingenā pie Štutgartes, Ludvigsburgā, kā arī Vilich-Mildorfā pie Bonnas, Bad Godesbergā un Bernau-am-Chiemsee.
Ernests Blanks 1928.gada 14. novembrī apbalvots ar 4.šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, saņēmis skautu goda zīmi par iestāšanos par latvju jaunatni, un uzņemts par goda biedru Latviešu preses biedrībā 1969. gada 1. novembrī.
E.Blanks nepieprasīja citas valsts pavalstniecību. Viņš mira kā bezpavalstnieks Palma de Mallorca, Spānijā, 1972.gada 31.janvārī.