Bermontiāde

23. ir loti loti laba

Liels paldies par izveidoto galeriju, ļoti interesanti apskatīties uz Rīga tajā laikā.

Man arī nebija lielas zināšanas par Bermoniādi, jo bija laiks, kad mani tas neinteresēja. Līdz es iedziļinājos tajā. Padomju laikā, filmas par karu bija kādas-za roģinu un uz priekšu, visi varonīgi, un bez iespējas zaudēt. Tagad man ir pavisam cits skats uz to visu. Pieķēru sevi , ka vairs nevaru ieiet Brāļu kapos, asaras birst, lasu tās plāksnītes un raudu. Lasīju -Dienā- kāda karavīra stāstu par 15. oktobri, par 11, un tas ir neiedomājami, ka kādam ar to visu jādzīvo visu mūžu. Man vairāk 11.novembris asociējas nevis ar Valsts brīvību, bet ar reāliem karavīriem un viņu pēdējiem mirkļiem. Un tad es saprotu, ka mēs nekad nepaveiksim to ko ir paveikuši Viņi, vienīgi ko mēs varam, ir Viņus pieminēt un atcerēties.

Ja es nekļūdos , tad tieši Daugavpils bataljons pirmais forsēja Daugavu...

mums joprojām bermani un niedras, lielā vairumā...komunisti savairoja kā utes.

Saprotam gan .... tas viss beidzas ar to, ka Krievs attīstija A bumbu un tad neviens vairs netaisijas atbrivot neko

tēvs nopirka radio, lai var klausīties Amerikas balsi. Bildes tur, tiesa, neredzēja. Viņš nomira nesaprasdams kā Amerika varēja atdot Baltiju u.c. valstis krieviem. Vai mēs saprotam?

skolotājiem tiesa. Savā naivumā mēgināju bērnu mācīt pati. Vecāki stāstīja. Beidzās tas slikti.

Nav jau runa par to vai neko nav dzirdējis, dzirdējuši kaut ko par bermontiādi ir visi, jautājums ir vai visi var izskaidrot to sīkāk un apzinās tās nozīmīgumu Latvijas valstiskuma nosargāšanā. Un kundze arī pieminēja, ka maz kas zināms, ne jau to, ka nekas. Un to, ka par 11.novembra notikumiem laukos un it sevišķi austrumos varēja zināt mazāk cilvēku nekā Rīgā un Vidzemē, arī var pilnīgi vienkārši izskaidrot. Jo kā zināms Latvijas valsts savas gaitas sāka Liepājā un pamazām tuvojās Rīgai, attiecīgi arī no tiem rajoniem nāca lielākā daļa vīru, kas bija Rīgā. Un arī Zemitāna Ziemeļu armiju veidoja igauņi un rietumvidzemnieki. Latgalieši, malēnieši un Sēlijas iedzīvotāji procentuāli daudz vairāk bija partizānu pulkos un uz robežas ar boļševikiem.Tāpēc, ka loģiski, ka vecāki daudz labāk varēja dalīties iespaidos par notikumiem, kuros paši piedalījušies un redzējuši, nevis par to, kā gāja pāri Dzelzsceļa tiltam! Turklāt ulmaņlaikos pamatizglītība faktiski bija līdz 4 klasei, vēsturi droši vien mācīja, bet cik daudz atmiņā var palikt no tādā vecumā dzirdētā? 16. martu vnk. pieminēju, lai vizualizētu to ceļu līdz kuram nonāca pie tā, ka sabiedrības plašākas masas sasniedza 11.novembra notikumi un svinības. Protams atzīmēja līdz tam arī, taču nebūtu šis datums atzīmets ar sarkanu, daudz mazāk par to vispār ineresētos. Manuprāt, problēma ir arī tajā, ka priekš plašākām sabiedrības masām var būt arī nedaudz nesaprotama arī svinību jēga, jo oficiāli mēs to visu saucam par Visu latviešu karavīru atceres dienu, faktiski tiek atzīmēts un plašsaziņas līdzekļos stāstīts par 11.novembra notikumiem 1919.gadā, un turklāt nosaukums ir Lāčplēša diena :) Sabiedrībā tomēr vairāk Lāčplēsis saistās ar teiku, eposu vai sliktākajā gadījumā rokoperu, nevis Lāčplēša kara ordeni. Nesaku, ka vajag mainīt nosaukumu, pasarg Dievs, bet vnk. saku, ka var atrast izskaidrojumu tam, ka daudzi pat vecāka gadagājuma cilvēki nezin, ko īsti nozīmē Lāčplēša diena (Rīgas sargu interpretācija arī tikai vispārīgu priekšstatu radīja). Bet tas ir tikai vēl viens iemesls, lai par to plašāk runātu, popularizētu, mācītu skolās un diskutētu.

Lai uz šodienu nebūtu neko dzirdējis, jābūt aklam, kurlam un pavisam bez atmiņas. Nu nebija visi tā iebiedēti, ka pat mājās neko nerunāja. Un Lāčplēša dienu sāka plaši atzīmēt jau pirms neatkarības atjaunošanas, vismaz no 1989. gada. Tātad jau 19 gadi, kuros varēja runāt legāli un nebaidoties. Televizorus un avīzes neviens nav atcēlis pat Latvijas austrumdaļā! Runa nav par precīzu notikumu pārzināšanu un Rīgas atbrīvošanas gaitu pa minūtēm, runa ir par paša fakta zināšanu. "Peripetijas ap 16. martu" liksim mierā, jo dažādu karu dalībniekiem var būt savi svinami datumi. Vairums latviešu ir dienējuši zem svešiem karogiem, tas ir fakts, no kura mēs nekur neliksimies. Un ja mēs nerunāsim par leģionāriem, par viņiem runās neokomunisti un lielkrievu šovinisti. Tādas lietiņas sarunās, no kurām pat oficiālā PSRS propaganda kautrējās. 11. novembri atzīmēja neatkarīgi no leģiona pieminās dienas un starp šiem abiem datumiem nav nekāda sakara (tikai viens - Latvijas nelabvēļiem netīk ne viens, ne otrs). Un cilvēka prāts pēc 16. marta atcerēšanās nevar būt tik pārpūlējies, ka vairs nevar atcerēties 11. novembri.

Teorētiski tā tiešām varētu būt, ka neko nav dzirdējis. Es tam pilnīgi ticu, jo padomju laikā par to nekur nemācīja un nerunāja, arī ģimenēs ar bērniem izvairījās par to runāt, jo baidījās, ka bērns, neko ļaunu negribēdams, var sākt runāt par to arī ārpus ģimenes, un problēmas var sanākt vecākiem. Pēc neatkarības atjaunošanas arī tas faktiski tika mācīts skolās tikai vienā klasē (Latvijas mācību programmas idiotisms) un diez gan minimāli. Publiskajā telpā par to daudz netika runāts, un līdz cilvēkiem, kuriem vēsture īpaši padziļināti neinteresē, tas īsti nenonāca. Līdz pat filmai Rīgas Sargi iznākšanai, nebija daudz cilvēku, kuri precīzi pārzinātu tos dienu notikumus. Atceros, ka Latvijas avīze 90-tajos gan par to rakstīja. Arī 11. novembris, kā plaši atzīmējami svētki netiktu noteikti, ja nebūtu visu tos peripētiju ap 16. martu, kad vajadzēja politiķiem citu datumu uz ko novirzīt latviešu lepnumu par saviem karavīriem. Tā, ka tas ir ticami, un pat piedodami vecāka gadagājuma cilvēkiem, taču absolūti nepiedodami jauniešiem. Šeit gan arī atkal var uzsvērt to, ka tieši vecāki, bērnu vecāki, ir tie, kas veido jauniešu pirmos iespaidus un lepnumu par savu tautu, valsti un tās vēsturi. Atcerēsimies mēs visi to!

Bermontiāde gadījumā nav nav brīvības cīņu daļa? Un bez auto nepastāv nekādi citi pārvietošanās līdzekļi? Un 1943. gadā dzimis cilvēks, kuram šodien pēc viņa vārdiem 65, visā mūžā nekad nav dzirdējis ne no vecākiem un vecvecākiem, ne radiem, draugiem un kaimiņiem par neatkarības karu?

Dīvaina sajūta rodas skatoties TV intervijas uz ielām, sevišķi klausoties skolu jaunatnes atbildes. Vai tad skolās vēsturi nemāca? Jeb var būt vēl ar vien māca PSRS vēsturi? Un arī šie vēstures skolotāji pieprasa algu paagstinājumu?

Brīvības cīņas un Bermontiāde nav viens un tas pats. Automašīnas tajā laikā bija tikai īpaši bagātajiem, kur nu vēl benzīns pēc 5 kara gadiem. Latgalē vara vēl bija boļševikiem, bet Kurzemē -Bermontam

Tātad jaunatklātajā Dienas komentētāju muļķību kolekcijā nonāk šādi apgalvojumi: - neviens latvietis ārpus Rīgas nav piedalījies neatkarības karā, - Kurzeme un Latgale atrodas gaismas gadu attālumā no Rīgas un pēc dabas likumiem nav iespējams, ka šajos novados nonāktu informācija par bermontiādi, - neatkarības kara fronte ir gājusi kaut kur pa Mēness neredzamo pusi, bet Latvijā neviens par tādu neko nezina.