Brīvmākslinieks ar pazīstamu balsi

Imants saka, ka viņam drīz jau būs trīsdesmit gadu, un smiedamies secina, ka «gadi rit šausmīgi ātri». Bērnudārza muzikālais audzinātājs Imants iemalko auksto alu, ievelk dūmu, bet arī ar visu šo darbošanos nebūt nerada nopietnāku iespaidu. Imantam smaids no sejas nenodziest visu sarunas laiku, kaut arī viņš atzīstas, ka es ar savu zvanu viņu esmu pamodinājusi - viņš mīl pagulēt. Desmit stundas diennaktī - tas būtu normāli, vismaz vasarā. Taču es agrā rītā vēlos noskaidrot, kā cilvēks nonāk līdz filmu ierunāšanai. Imants atsmej: «Man ir vidējā profesionālā izglītība.» Seko stāsts, ka absolvēta Rīgas 45.vidusskola ar mūzikas novirzienu un līdz ar diplomu saņemts apliecinājums, ka Imants ieguvis arī bērnudārza muzikālā audzinātāja un 1.-3.klašu vokālā ansambļa vadītāja prasmes, taču nekad tās nav izmantojis. Daba apveltījusi Imantu ar skanīgu balsi, un viņš no 2. līdz 8.klasei dziedāja Dārziņa skolas zēnu korī tenoru grupā. Pēc balss lūzuma aizgājis pie Anitas Garančas. Viņa teikusi - tu taču esi baritons! «Es sapratu, ka dziedāt vīrieša balsī ir tik labi.» Sākās ar TV Piccu Līdz filmu ierunātājam Imants gājis garu ceļu. Pirms tam bija mācības Tautas kinoaktieru studijā pie Ainas Matīsas un Arnolda Liniņa un darbs radio Skonto, kur Imants gan rakstīja ziņas, gan tās lasīja ēterā. Viņš brīdina: «Par gaduskaitļiem man neprasiet, tos es nekad nevaru iegaumēt, nesen bija jāraksta CV, biju galīgā nesaprašanā.» Pirmā multenes ierunāšana notikusi Piccā TV. Imants atceras: «Parādījās pirmās ārzemju multiplikācijas filmas, tās vajadzēja ātri tulkot un ierunāt, un šo darbiņu uzticēja man. Angļu valodu biju mācījies skolā, problēmu ar to nebija, un man viss gāja no rokas. It īpaši jauks bija seriāls par Montija Paitona gaitām. Atceraties - tā saucās baigi labais 70.gadu sākuma britu humora seriāls?» Picca TV pārauga LNT kanālā, bet Imants jau savu nišu bija atradis. Viņš kļuva par dublāžas aktieri. Mājražotāja darbs Imants saka, ka esot brīvmākslinieks, un pie šī ritma ļoti pieradis. Kad ir darbs, var arī negulēt. Vistrakākais bijis reiz, kad nedēļas laikā nācies pašam pārtulkot un ierunāt 12 mazās multenes, taču Imants spriež: «Varu gulēt pēc pieprasījuma, bet, kad ir darbs, varu negulēt nemaz.» Tā kā raidījumus bērniem un filmas televīzijā skatos reti (laika trūkuma dēļ), vaicāju Imantam nosaukt viņa populārākos darbus. Puisis lauza galvu - tā uz sitienu grūti uzreiz atcerēties. Nu, Montijs Paitons, protams, viens no pēdējā laika mīļākajiem darbiem ir amerikāņu 60.gadu beigu humora seriāls Ķeriet Smārtu, ak, jā, multene Govs un Cālis biija jauka. Tā adresēta bērniem, bet arī pieaugušie filmiņu skatījās labprāt, jo tajā bija jaukas divdomības un īpatnējas situācijas, savukārt Kirikū un burve, kas tapusi franču paspārnē, mūsu studijai Rija piedaloties, tika ierunāta trijatā - kopā ar Katrīnu Pasternaku un Juri Kalniņu. Tā ļoti patikusi: «Atšķirībā no amerikāņu filmiņām, kur visi varoņi kliedz, sit, spārda, Kirikū valdīja rimts miers, darbība risinājās Āfrikā, kailas nēģeru meitenes, skaista daba...» Tūlīt gan Imants smaidot atzīstas, ka viņš labprātāk filmiņas ierunājot vienatnē. Tad process rit pārliecinošāk - pats taisi pauzes, ieelpas, izelpas un atelpas. Imants priecājas par datorizācijas laikmetu un atceras, ka vēl pavisam nesen filmām tekstu tulks atsūtīja rakstītu ar roku, un, kad tev ātrumā tas jāierunā, sekojot darbībai uz ekrāna, var rasties dažādi misēkļi. Labi, ka tulkam bija skaidrs rokraksts. Tagad Imants skriptu (filmas tīro tekstu) raksta ar datoru, un, ja darbiņš nav pašam jāieskaņo, tad aizsūta to uz LNT pa vadiem, neizejot no mājas. Tāpēc arī apgalvo, ka esot mājražotājs. Visā šajā procesā esot gan arī viena nelaime - tulkošana notiek vienā virzienā - no angļu uz latviešu valodu, taču ar nelielu piepūli viņš varot to darīt arī otrādi. Pats process nekādus stresus nerada: «Es redzu attēlu uz ekrāna, austiņās dzirdu oriģinālo tekstu, kuru tulks parasti sapasē ar latviešu valodu, jo mums tas runājamais vienmēr iznāk garāks, un - uz priekšu! Pārteicos? Stop, ierunāsim vēl reizi!» Neredzamā aktiera popularitāte Kaut arī no skata neatpazīstams, Imants tomēr ir populārs. Puisim acīs atkal sprēgā velniņi: «Bieži vien mani atpazīst visneiedomājamākajās situācijās. Piemēram, eju uz zooloģisko dārzu, pērku alus pudeli, un pārdevēja man prasa - eto ņe vi ļi slučaino Monti Paitona ozvučivaļi (vai gadījumā jūs neieskaņojāt Montiju Paitonu - krievu val.)? Citā reizē ar draugiem pa pliko peldamies upē, garām peld laiva, un meitenes no tās sauc - hei, Smārt! Labvakar!» Tāpēc Imants atradis veidu, kā dažkārt kļūt «neredzamam» - viņš vienkārši runā pusčukstus. Imants apgalvo, ka ir apmierināts ar dzīvi. Neba tikai filmu ierunāšana vien ir viņa maizes darbs. Imants ir aktieris, un šad un tad viņš spēlē teātrī Kabata pie režisores Ditas Balčus: «Klubā Austrumu robeža izrādē par Marlēni Dītrihu spēlēju krievu oficieri, kas visiem piedāvā šņabi, Punktiņā un Antonā biju Antons, spēlēju arī Pepijā un Riekstkodī, bet savulaik, kad Jaunatnes teātris 90.gadu sākumā vēl mētājās pa VEF Kultūras pili un operetes teātri, man bija loma Maijas Apines uzvestajā klaunu baletā Gulbju ezers...» Varbūt maldos, bet Imanta balsī saklausu nostalģiju. Vaicāju - vai par aktieri teātrī gribētu strādāt? Imants ar atbildi neminstinās - protams, tā vārdā labprāt atteiktos no brīvmākslinieka dzīves jaukumiem. Tāds ir Imants Pakalnietis - aktieris aiz kadra. Dabas bērns, īstens rīdzinieks, kurš gan nekad nav bijis Bolderājā, jo viss, kas atrodas «taipus Daugavas», viņam ir tāls un nepazīstams, toties viņš paspējis paviesoties Holandē, Beļģijā, Skotijā, Francijā, Somijā, protams, darba darīšanās - ar kori vai Marlēni. Puisis, kurš neprot vadīt auto un atzīst, ka labāk ir sēdēt blakus, kuram patīk parunāt ar cilvēkiem un kura tuvākie draugi ir draugu bērni. Imantu satiekot, viņi vienmēr uzdod vienu un to pašu jautājumu: «Vai tu vari parunāt kā Smārts (Paitons, Kirikū, Cālis)?» Draudzības vārdā Imants var izdarīt visu.