Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Cenzēts mūža garumā

Andreja Upīša 130.dzimšanas dienā joprojām nav skaidrs, kas viņš bija par cilvēku Uzrakstītā daudzuma ziņā Andreju Upīti varētu apskaust pat Pauls Bankovskis - latvju reālisma dižgars ik dienas cēlās rakstīt piecos no rīta, darīja to līdz brokastīm deviņos rītā, citreiz arī pēc tām. Un tā vairāk nekā 70 gadu.

Turklāt tik labā valodā, ka Vizma Belševica jaunos censoņus vienmēr aicināja mācīties no Upīša. Padomju gados šāds aicinājums it kā varēja šķist lieks - to, ka Upīts ir klasiķis, ikviens skolēns iemācījās jau 1.klasē ar pantiņu Andrejs Upīts lec kā krupīts. Taču šodien no rakstnieka, kura sarakstītajiem darbiem - romāniem, stāstiem, novelēm, lugām, dzejoļiem, bērnu literatūras, literatūrkritikas un literatūras vēstures - ar vienu grāmatplauktu ir par maz, skolu obligātās literatūras programmās palikuši vien Sūnu ciema zēni. Lai gan grūti iedomāties vēl labāku līdzekli laikmeta steigas ārstēšanai kā uzdevumu izlasīt Upīša populārākā romāna Zaļā zeme ekspozīciju: Brīviņu saimnieka braucienu cauri Dīvajas pagastam līdz savām mājām 45 lappušu garumā. Kas tam tika pāri, spēdams novērtēt Upīša valodas krāšņumu, tas izlasīja visu romānu. Drūmais dzīvoklis Tagad Upīti var lasīt bez obligātuma spiediena, un tas ļauj ne vien baudīt viņa valodu, bet arī atrast citas vērtības. "Atšķir romāna Zelts jebkuru lappusi - kā šodien rakstīts!" vērtē A.Upīša muzeja vadītāja Inese Kaire. Līdzās 30.gadu romāniem un Zaļajai zemei viņa kā paliekošāko no Upīša mantojuma min vēsturiskās traģēdijas, vispirms Spartaku, un īsprozu. Rīgā A.Upīša muzejs joprojām atrodas par "prezidentu māju" sauktajā ēkā Brīvības ielā 38. Namā savulaik ir dzīvojusi gan Aspazija, gan grāmatizdevējs Jānis Rapa (pašreizējā Gunta Ulmaņa dzīvoklī), gan diriģents Leonīds Vīgners. Upīša dzīvoklī pirms viņa mitis Valsts prezidents Alberts Kviesis un pēc Otrā pasaules kara - diriģenta Marisa Jansona ģimene. Upīts te sāka dzīvot 1951.gadā un nodzīvoja līdz pat mūža galam 1970.gadā. Tā drūmā laikmeta garu, kuru Upīts apsveica un kurā pavadīja mūža pēdējos gadus, muzejā var ļoti labi just. Saglabāts viss dzīvokļa iekārtojums, bibliotēka, gleznas, fotogrāfijas. Tajās redzami marksisma teorētiķi un praktiķi, kurus skolēni vairs nepazīst. Kāds zinītis, ilgi pētījis Ļeņina bildi, nonācis pie secinājuma: "Es zinu, tas ir Krišjānis Barons!" Noliedzējs Daudziem nezināms ir fakts, ka 1920.gadā A.Upītim tika piespriests nāves sods. Tajā gadā Upīts atgriezās no Krievijas, uzskatīdams, ka rakstnieks bez dzimtenes nav rakstnieks. Kopā ar Indriķi Zeberiņu un Eduardu Smiļģi viņus pēc robežas šķērsošanas aizturēja robežsargi. Pārējos drīz atbrīvoja, bet Upīti, kurš asiņainajā lielinieku varas gadā bija bijis Izglītības komisariāta darbinieks, gaidīja bargs sods. No tā viņu paglāba kultūras darbinieki, kas iestājās par Upīša atbrīvošanu. Pats Upīts, labi zinādams, kas viņam draud, vēl dienu pirms gaidāmās nāvessoda dienas glītā rokrakstā cietumā rakstīja kārtējo darbu, stāsta I.Kaire. Pēc atbrīvošanas Upīts devās uz Skrīveriem - turpat, kur 1877.gada 4.decembrī viņš bija piedzimis pusgraudnieka ģimenē. Skolā nogājis tikai sešas klases, Upīts pašmācības ceļā apguva vācu, krievu, angļu, franču un itāļu valodu. Lai gan jau bērnībā izjutis nabadzības postu, līdz pat 1905.gadam Upīts nekāds marksists nebija, atrazdamies stiprā "sava kaktiņa, sava stūrīša" ideologa un sava skolotāja Jāņa Purapuķes, kā arī Andrieva Niedras ietekmē. Lūzums notika ap 1905.gada revolūcijas laiku, kad Upīts apprecējās, beidza būt atturībnieks un nesmēķētājs, taču ideoloģiski sacietēja uz marksisma fundamenta. Pašmācības ceļā apgūtā marksistu literatūras sēkla bija kritusi pateicīgā augsnē. Upīts pats savā autobiogrāfijā atzīst, ka šajā gadā viņa pasaules uzskats kļūst šķirisks. Kāpēc īsti tas tā bija, to pētniekiem grūti atbildēt. Autobiogrāfijā Upīts sevi pozicionē arī kā "rakstnieku - noliedzēju", pieskaitot sevi tādu rakstnieku pulkam kā Flobērs, Heine, Voltērs, Veidenbaums. Viņa nosauktos "noliedzējus" vienojot reliģijas kritika un satīra kā ierocis. Cenzūra visos režīmos Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934.gadā Upīša darbu publicēšana tika aizliegta. Viņam nācās iztikt no tulkojumiem, kurus viņš parakstīja ar pseidonīmu Kurmis. Likteņa ironija: Upīts, kas apsveica padomju okupāciju 1940.gadā un kļuva par režīma pirmo rakstnieku, paguva piedzīvot savu darbu aizliegumu arī viņa slavinātajā iekārtā - Dailes teātrī tika aizliegta lugas Ziedošais tuksnesis izrādīšana. Cenzūrai cauri neizgāja arī viņa sarakstītā Literatūras vēsture. Vēl skumjāk gāja ar bēdīgi slaveno Bezsaules norietu, Upīša 89 gadu vecumā sarakstīto pasūtījuma darbu trimdas rakstnieku nomelnošanai, kura manuskripts no vienas vietas ir cenzūras izraibināts. I.Kaire neizslēdz iespēju, ka padomju varu 1940.gadā Upīts var būt pieņēmis nevis komunistiskas pārliecības, bet citu iemeslu dēļ. Katrā ziņā mazdēls Aivars Upītis stāstījis, ka ģimenes lokā pēdējos gadus rakstnieks atklāti runājis par to, ka ir vīlies padomju iekārtā. Bijušais Latvijas kompartijas otrais sekretārs Vilis Krūmiņš I.Kairei stāstījis, ka Upīts esot piekritis parakstīt pret Latvijas rusifikāciju vērstu berklaviešu vēstuli Ņikitam Hruščovam (PSKP CK pirmais sekretārs no 1953. līdz 1964.gadam). Vēstule gan netika nosūtīta. Un neviens nezina, ko A.Upītis tā arī nepaspēja uzrakstīt.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vējonis nākamo nominēs:

Kopā nobalsojuši: 721

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits