Ceturtā Baltijas republika

«Užupis,» viņa teica, un Gunillas latviešu draugiem pikanto lingvistisko asociāciju dēļ kādu brīdi nevajadzēja citu iemeslu jautrībai. Bez fakta, ka leišu republikai ir arī savs prezidents, kas jestrus ārzemniekus akreditē par viņu valsts vēstniekiem filozofiskajā struktūrā, un piemineklis - ola, kurā dusot eņģelis, nekas vairāk noskaidrots netika. Gandrīz biju gatava apzvērēt, ka Užupi ir radījis toreiz dzertais sarkanvīns, līdz Jaunā gada priekšvakarā Viļņas vecpilsētai piegulošajā rajonā, ko no trim pusēm atdalīja maza, bet strauja upīte Viļņa, atjēdzos pie plāksnes «Užupio Respublika» un pa apkaimes lielāko ielu aizgāju līdz augstam postamentam ar cilvēka lieluma olu galā. Užupio kavine - mīlīgā krodziņā, kas varētu pildīt šejienes neformālās kultūras iestādes funkcijas, uzrunātie no citiem Viļņas rajoniem atbraukušie jaunieši par Užupes (vai latviskojot - Pārupes) Republiku zināja visu un neko. «Nu, kā,» pašapzinīgi teica kāda lietuviešu meitene, «viņiem ir visādi svētki. Pēdējais bija tirgus pirms Ziemassvētkiem.» - «Ko viņi tur pārdeva?» cerīgi jautāju. «Malku.» Tajā brīdī es sapratu, ka Užupe ir apraksta vērta. DALAILAMA IR PAR Marta sākumā sēžu tajā pašā krodziņā ar Gunillas draugu, amerikāņu dzejnieku Keriju Kejsu (Kerry Keys), kurš jau vairākus gadus māca studentus Viļņas universitātē un par īpašiem nopelniem pat ir saņēmis Lietuvas pilsonību. Kerijs ir vienādi draudzīgs gan ar mani, gan Užupes Republikas administrācijas pārstāvjiem, ko viņš ir sarunājis uz tikšanos ar latviešu žurnālisti, un pirms tam mazliet apraksta Užupi. Vecajā Viļņas daļā, kas vēsturiski piederējusi amatniekiem, aplupušās mūra mājās un koka ēkās dzīvojot daudz mākslinieku un dzejnieku. Daļa no tiem veidojot mazas komūnas, dalot platību bez ērtībām. «Mēs tās saucam par kabatām,» Kerijs saka, un laikam nav taktiski jautāt, kas ir «mēs». Kopš šis rajons ir nācis modē arī turīgu cilvēku aprindās, daļa Užupes ir rietumnieciski glīta, stāsta Kerijs. Vienā no moderni izremontētām mājām dzīvojot pat Viļņas mērs Arturs Zoks. Atnākušie Roms Lileiķis, Daumants Každailis un Vlads Brazūns ir vīri virs četrdesmit drīzāk ar askētisku intelektuāļu, ne hipiju pazīmēm. Kinorežisors, mākslinieks un dzejnieks. Roms, kurš savu atturēšanos no alkohola paskaidro ar izteiksmīgu žestu zoda rajonā (esmu pārpratusi - tur nav iešūta ampula - viņam sāp zobs!), izrādās, ir pats Užupes prezidents - gan tagad, gan no laika gala. «Vienu rītu tu saproti, ka esi prezidents. Vienkārši visi tevi sāk tā saukt. Mums nav vēlēšanu, mums nav striktu noteikumu, bet mums ir sava konstitūcija,» Roms izvelk papīra lapu ar 41 punktu garu lietuviešu valodas tekstu. «Šogad mēs svinēsim republikas piekto dzimšanas dienu. Olas vietā beidzot uzstādīsim eņģeli, ko taisa tēlnieks Roms Vilčausks. Viņš arī ir Užupes pilsonis. Tu vari būt Užupes pilsonis, dzīvojot Rīgā, Ņujorkā vai Amsterdamā, bet vari nebūt pilsonis, dzīvojot te. Užupes goda pilsonis un Ņujorkas sūtnis Užupē ir arī Jons Mets, avangarda filmu režisors un dzejnieks no Ņujorkas, un dalailama, kas pagājušogad bija atbraucis šurp. Viņš nebija atbraucis uz Lietuvu, viņš bija atbraucis uz Užupi. Ir ierosinājums par goda pilsoni uzņemt kinorežisoru Verneru Hercogu, jo viņš to ir lūdzis.» Lietuviešu už ir divas nozīmes - aiz un par - skaidro Roms. «Mēs esam par! Tāda ir Užupes Republikas būtība.» Šis apgalvojums parādīts arī simbolikā - rokā ar atvērtu plaukstu iezīmētais punkts esot pret cilvēkiem vērsta sirds. Tādu plaukstu Užupē ir daudz - ne tikai uz man jau pazīstamā krodziņa sienas, bet uz mašīnām salīmētās uzlīmēs. Vai tas, ka tādas novelkamās bildītes atrodas arī uz ļoti bagātu cilvēku džipiem, nav pret Užupes Republikas ideju? «Nē,» atbild Roms. «Mēs ne no kā nebaidāmies. Pat no naudas ne.» SVĒTKI BIJUŠAJĀ NĀVES IELĀ Man tiek izrādīts Užupes svētku kalendārs: gads sākas 21.martā, pavasara saulgriežos, kad cilvēki iznāk uz ielām ar dažādiem transparentiem, ar veciem manuskriptiem un piezīmēm, kas pēc tam tiek sadedzināti. «Mēs šos svētkus saucam par Lamatām,» skaidro Roms. «Šajā dienā ir arī koncerts un tiek ierakstīts CD, kas gan ir atkal jaunas Lamatas.» Tad, protams, 1.aprīlis - Užupes Republikas proklamēšanas diena, kad diplomātiskajās mašīnās ar karogiem un runām atbrauc draudzīgo ārvalstu vēstniecību (reālu Viļņā rezidējošu vēstniecību!) cilvēki. Otrās Lieldienas ir Balto galdautu diena: visa Užupe uz ielām klāj galdus un sanes pārpalikumus no svētku maltītes. Katrs var ēst no otra to, ko vēlas. Jūlijā notiek Už Upi Art - brīvās mākslas svētki: alternatīvā mode, netradicionālā mūzika, poēzija un mīlestība... Upes dienā katrs brauc pa Viļņas upīti ar to, ko ir mācējis uztaisīt. Septembrī ir Duraka diena - visi sanāk kopā un piekopj nemaz ne tik primitīvo līdz pat pusnaktij. Beidzot tieku informēta arī par decembra sākumā notiekošo Malkas tirgu. Īsi pirms tam užupieši samet naudu un sapērk kurināmo, ko par simbolisku cenu - vienu diviem litiem - pārdod trūcīgiem līdzpilsoņiem. Ietirgoto naudu... atstāj turpat uz ielas - kādam, kas to paņems. Tas viss sācis veidoties deviņdesmito gadu sākumā, skaidro Roms. Toreiz Užupe bijis nolaists un krimināls rajons, kaut kas līdzīgs Rīgas moskačkai, un ne tik tālu no patiesības bijis uz kādas no mājām vīdošais uzraksts Užupis - uļica smerķi. Taču, kad šeit sākuši pārcelties radoši cilvēki, radusies vīzija, ka Užupi varētu pārvērst tādā rajonā, kāds ir Soho Ņujorkā vai Monmartra Parīzē. Pirmie bastioni ir Alternatīvās mākslas centrs un piecas galerijas. Pats Roms Užupē dzīvo jau deviņus gadus. Atnācis no labiekārtota dzīvokļa uz tādu, kur nav ne silta ūdens, ne vanna. «Es gribēju, lai caur manu sētu tecētu upe. Te ir tieši tā. Te savācās viena virziena cilvēki. Man ir ļoti svarīgi, ka viņi visi pakar kaklasaiti uz kliņķa. Te tu esi labs tāds, kāds tu esi. Te tu esi brīvs.» BURVE UN SPONTĀNS MĀKSLINIEKS Alternatīvās mākslas centrā Galera, vecā mājā uz paša upes krasta, sastopu kādu, kas izskatās vēl brīvāks par Romu. Virģis Paldavičs darbojas ar elektroietaisēm, paziņojot, ka šī ir vēsturiska diena: divpadsmit cilvēki, kas dzīvo namā, tagad saņemšot legālu elektrību. Manai vizītei Galerā ir tā laime sakrist ar krievu mīlas dzejas vakaru. Brīdi klausījusies, kā tumsnējs vīrietis Firkats Salimovs neremontētā zālītē bohēmiska tipa jauniešiem un pāris vecākām kundzēm, kas izskatās pēc padomju klasiķēm, lasa Garsiju Lorku, dodos uz blakustelpām patērzēt ar Virģi. Virģis sēž priekšnamā (virtuvē? viesistabā?) pie zema galda un darbojas ar kādu rēķinu. Katrs īrnieks mēnesī maksā 50 litu, viņš saka. Virģim priekšā liela, gandrīz tukša Coca-Cola pudele, no kuras laikam galvenokārt dzer viņa piecgadīgais dēliņš Laurins, jo Virģis ik pa brīdim piepilda viņa glāzi. Aiz Virģa muguras noplucis aizkars koķeti aizklāj neskaidru dažādu priekšmetu krāvumu, virs tā uz plaukta sablīvēti pamatīgi pirmās nepieciešamības ēdamlietu (putraimi, milti, sāls) krājumi. Kā tas viss tiek gatavots, īstas skaidrības nav, jo no virtuves tehnikas redzeslokā nonāk tikai veca modeļa mikroviļņu krāsns. Mājā, ko 1880.gadā cēlis kāds juvelieris, Virģis dzīvo jau sešus gadus. Tā varētu būt viena no kabatām, par kādām runāja Kerijs. Aka un tualete ir ārā, taču mazais Laurins ir priviliģēts: viņš nolaiž bikšeles un čurā turpat stūrī novietotā podiņā (īsā brīdī viņš to žigli un priecīgi atkārtos vēl reizes trīs). Tikmēr bez klauvēšanas dzīvoklī ir ienākusi smaidīga, mazliet apaļīga sieviete, kuras garie, droši vien lietuviski pelēcīgie mati nokrāsoti melni un sapīti neskaitāmās, aizmugurē saņemtās bizītēs. «Daiva,» iepazīstina Virģis. «Viņas profesija it burve.» «Un tu pats esi mākslinieks?» jautāju. «Es esmu spontāns mākslinieks,» viņš atbild. «Virģis organizē visādus pasākumus bērniem,» stāsta Daiva. «Užupes Republika jau ir izdevusies. To atbalsta cilvēki parlamentā,» saka Virģis. «Kā izdosies viss pārējais, tas ir no mums atkarīgs. Galvenais, lai mēs nemelotu. Lai visu, ko darām, darītu patiesi. Lai mēs katru gadu Upes dienā taisītu kuģus un taisītu izstādes.» - «Kura ir jūsu mīļākā vieta Užupē?» prasu. «Varbūt varam aiziet?» - «Tālu nav jāiet,» atbild Daiva. «Tepat ārā pa durvīm...» Aiz durvīm šalc Viļņa. Daiva nav Virģa sieva vai draudzene, kā esmu iedomājusies. Daiva dzīvo kopā ar Jonu, iesirmu, lādzīgu tēlnieku, bet Virģi Daivas dzīvoklī, kur esam nonākuši pēc Užupes kafejnīcas un kādas pāragri noslēgušās ballītes apmeklējuma, uzmeklē Nijole, stilīga sieviete šaurām, izplūktām uzacīm, kuru es nekādi nevaru iedomāties tupam āra tualetē. Virģa kompānija aiziet, bet mēs Daivas un Jona romantiskajā, ar skulptūrām, vāzēm un istabas puķēm piekrautajā mītnē dzeram viņas mātes audzētu piparmētru tēju un runājam par lietām, kas neskar Užupi (pārmaiņas pēc ir patīkami kārtējo reizi nedzirdēt par 1.aprīli, uzlīmēm uz mašīnām un ka už nozīmē par). Ap diviem naktī Daiva man zīlē ar rūnu akmeņiem - gludiem oļiem, kas aprakstīti nepazīstamām zīmēm. Tie esot bijuši jāsavāc pašai un pašai arī jāzina, kurā brīdī ir pietiekoši daudz. Viņa kūpina vīraku un labajā rokā uzmauc gredzenu ar milzīgu, melnu aci. Zīmes rāda, ka man priekšā ceļš un ka man nekas nepieder. MĒRS AR DIVRIETNI Svētdienas brokastis ēdu Artura Zoka īpašumā, dzeltenā moderni izremontētā mājā Užupes ielā 30 iekārtotā kafejnīcā, kuras telpas, kā paskaidro oficiants, Viļņas mērs izīrējis kādai privātpersonai. Kafejnīcu, lai arī tas nekur nav norādīts, saucot Karavella, un lielā kapučīno krūze ir ļoti laba. Nākošo kofeīna devu saņemu pavisam netālu, Kerija drauga rakstnieka Pola Jaskūna dzīvoklī, ko šis jaunais Amerikas lietuvietis īrē par sev neticami zemu summu - 100 dolāriem - un kur viņš raksta divus romānus. Neviens no tiem nav par Lietuvu, bet trešais noteikti būs, Pols saka. Septembrī, sākot dzīvot mājā, kuras parādes pusē atrodas Užupes pasts, viņš ir apdedzinājis roku pie gāzes sildāmkatla, toties ar tualeti viss ir kārtībā, respektīvi, tā nav pagalmā, Pols rādās priecīgs par dzīvi. Viņa lietuviešu valoda un izskats ir pietiekami ticami, lai apkārtējie puisi neturētu par ārzemnieku un viņš varētu sarunāties ar vairāk nekā 90 gadus veco, ar kataraktu slimo kaimiņu Jonu, kam Pols pilina acīs zāles. Jons vai nu nav mājās, vai never vaļā durvis, un veca Užupes iedzimtā dzīvokli un sentimentālo acīs pilināšanas skatu man neizdodas redzēt. Te lielākoties dzīvo pensionāri un mākslinieki, domāju skaļi. «Jā, un vēl kaķi, ļoti daudz kaķu,» - tā Pols. «Man patīk Užupes daudzslāņainība. Mazie iekšpagalmi un arkas - izskatās, ka tie kaut ko slēpj. Vecās, pussabrūkošās mājas... Te ir tik daudz vēstures!» Lai arī ar upi atdalīta no Vecpilsētas, Užupe ir tās daļa, kam agri vai vēlu vajadzēja nostāties uz kājām - tā, kā ir nostājusies pati Vecpilsēta, oficiālo viedokli pauž Viļņas mērs, ko sazvanu, jau būdama Rīgā. Bijušais žurnālists un uzņēmējs, tikai 31 gadus vecais Zoks, kas popularitāti iemantojis, piemēram, braucot uz darbu ar divriteni, Užupē dzīvo no 1997.gada. «Kad pirms pieciem gadiem proklamējām neatkarīgu republiku, mūsu mērķis bija parādīt pilsētas un valsts vadītājiem, ka šis rajons ir ļoti nolaists un ka tam vajag pievērst uzmanību. Pirms pāris gadiem sākām vākt naudu, lai finansētu cilvēkus, kas naktī patrulē ielās. Pie skolas novietojām videokameras. Užupē vēl joprojām ir daudz sadzīves problēmu, bet noziedzības tikpat kā nav. Užupe ir ļoti labs piemērs, kā sabiedrība var izveidot savu vidi,» teic Zoks. Tagad īpašumu cenas Užupē esot vienas no augstākajām pilsētā. Pēc Zoka vārdiem, veci un trūcīgi vietējie mēdz uzlabot savu finansiālo situāciju, pārdodot īpašumu un nopērkot dzīvokli citviet Viļņā. Dekorāciju maiņa tomēr neesot strauja - iekārtoties Užupē iznāk ļoti ļoti dārgi. Jau divus gadus te notiek arī municipalitātes finansēti ielu remontdarbi. Par mājām gan jārūpējas pašiem īpašniekiem. «Tas, ka es dzīvoju Užupē un esmu viens no aktīvākajiem sabiedrības locekļiem, patiesībā mazina manas iespējas palīdzēt šai pilsētas daļai, lai nesāktos kaut kādas politiskas spekulācijas. Ir tāds teiciens: kam tad tu vari darīt pāri? Tikai savējiem un tiem, kas sapratīs,» saka Zoks. Atstāstu viņam, ka kafejnīcā satikts vīrs, kas teicās mītam vienā no nedaudzajām sarkanajām Užupes blokmājām, par republikas prezidentu nekādi negribēja atzīt Lileiķi, bet Zoku. «Prezidenti mums mainās katru mēnesi. Roms Lileiķis, es, vēl daži cilvēki...» mērs neatsakās no šī goda. Zoks zinoši nosauc skaitļus, kas raksturo Užupi: 66 mājas, ap 5000 cilvēku. Užupē esot viss, kas vajadzīgs patstāvīgai republikai: skola, pasts, kapsēta, augstskola - Lietuvas Mākslas akadēmija... «Varbūt deklarēsiet arī politisku neatkarību?» smejos. «Nē,» Zoks strikti atbild. «Tas bija joks,» saku. «Nopietns joks,» ar mani tomēr runā politiķis no liberāļu partijas. Es pat nesāku disputu par Užupes vīzu - mazu, apaļu zīmogu manā pasē, ko esmu saņēmusi pāris stundu pirms savas vizītes beigām. ***** Užupes Republikas konstitūcija 1. Cilvēkam ir tiesības dzīvot blakus Viļņas upītei, un upītei ir tiesības tecēt blakus cilvēkam. 2. Cilvēkam ir tiesības uz karsto ūdeni, apkuri ziemā un dakstiņu jumtu. 3. Cilvēkam ir tiesības mirt, bet tas nav viņa pienākums. 4. Cilvēkam ir tiesības maldīties. 5. Cilvēkam ir tiesības būt vienīgajam. 6. Cilvēkam ir tiesības mīlēt. 7. Cilvēkam ir tiesības būt nemīlamam, bet tas nav obligāti. 8. Cilvēkam ir tiesības būt neievērojamam un nezināmam. 9. Cilvēkam ir tiesības slinkot vai neko nedarīt. 10. Cilvēkam ir tiesības mīlēt un sargāt kaķi. 11. Cilvēkam ir tiesības rūpēties par suni, līdz vienam no viņiem dzīve beidzas. 12. Sunim ir tiesības būt sunim. 13. Kaķim nav noteikti jāmīl savs saimnieks, bet grūtā brīdī tam jāpalīdz saimniekam. 14. Cilvēkam ir tiesības reizēm nezināt, vai viņam ir pienākumi. 15. Cilvēkam ir tiesības šaubīties, bet tas nav viņa pienākums. 16. Cilvēkam ir tiesības būt laimīgam. 17. Cilvēkam ir tiesības būt nelaimīgam. 18. Cilvēkam ir tiesības klusēt. 19. Cilvēkam ir tiesības ticēt. 20. Cilvēkam nav tiesību rīkoties vardarbīgi. 21. Cilvēkam ir tiesības aptvert savu niecīgumu un diženumu. 22. Cilvēks nedrīkst tīkot pēc mūžības. 23. Cilvēkam ir tiesības saprast. 24. Cilvēkam ir tiesības neko nesaprast. 25. Cilvēkam ir tiesības būt dažādu tautību. 26. Cilvēkam ir tiesības svinēt vai nesvinēt savu dzimšanas dienu. 27. Cilvēkam jāatceras savs vārds. 28. Cilvēks var dalīties tajā, kas viņam ir. 29. Cilvēks nevar dalīties tajā, kā viņam nav. 30. Cilvēkam ir tiesības uz brāļiem, māsām un vecākiem. 31. Cilvēks var būt brīvs. 32. Cilvēks ir atbildīgs par savu brīvību. 33. Cilvēkam ir tiesības raudāt. 34. Cilvēkam ir tiesības būt nesaprastam. 35. Cilvēkam nav tiesību padarīt citu par vainīgo. 36. Cilvēkam ir tiesības būt subjektīvam. 37. Cilvēkam ir tiesības būt bez jebkādām tiesībām. 38. Cilvēkam ir tiesības nebaidīties. 39. Neuzvari! 40. Neaizstāvies! 41. Nepadodies!