Cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar savu patieso es, vienmēr spēs atrast sevī kaut drusciņu iemeslu būt laimīgam
Cik cilvēku, tik to mēru. Viens necietīs teju neko un sprāgs uz visām pusēm, ja vien kāds šo netīši aizķers. Cits cietīs, cietīs un cietīs bez gala, kamēr no savām ciešanām ne tikai iznīks pats, bet padarīs par cietējiem arī savus tuvākos.
Ar pirmajiem mums klājas grūti — īpaši ātri uzšvirkstošos cilvēkus ir neiespējami ilgstoši paciest savā tuvumā, un tādi bieži vien attopas vientulībā. Tiesa, viņi paši par to īpaši nesatraucas, jo galu galā neko citu kā savu patību viņi nav aizsargājuši un arī nosargājuši. Savukārt cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar savu patieso es, vienmēr spēs atrast sevī kaut drusciņu iemeslu būt laimīgam.
Tos, kas ietrenējušies ciest un paciest, sabiedrība pieņem daudz vēlīgāk. Pirmkārt, tāpēc ka viņi nelec pretī un uz viņiem var kraut un kraut to, ko pašiem negribas nest. Otrkārt, tāpēc ka cietēji ir labs žēlojamais objekts, kas mierinātājam liek justies labam un cēlam. Profesionāliem cietējiem faktiski nav ienaidnieku, viņus visur ņem pretī, viņiem vienmēr tiks atlicināts kāds kumoss un bezmaksas padoms. Savā ziņā būt par cietēju ir tik izdevīgi, ka reizēm galvā iešaujas ķecerīga doma — bet varbūt šāda iederēšanās politika ir pareiza? Varbūt bezgalīga pacietība un bezrobežu iecietība ir vislabākais veids, kā dzīvot saskaņā ar citiem?
Ļoti iespējams. Diemžēl pārsvarā visos gadījumos, kurus es zinu, paciešana ir saistījusies ar zemu pašnovērtējumu, bailēm zaudēt un attiecību gaitā izkropļotu skatījumu uz pasauli. Ar laimes sajūtu šādai kondīcijai ir mazs sakars. Dažreiz cietēji patiešām ir mazohisti, taču lielā daļā gadījumu, man šķiet, pie vainas ir nevis vēlme pēc ciešanām, bet nespēja ieraudzīt to svītru, aiz kuras pacietība pārkāpj pieļaujamās robežas. Gandrīz neviens cietējs par tādu nekļūst acumirklī un labprātīgi. Klasiskajā gadījumā, kur viens no pāra tiek nemitīgi pazemots, šī pazemošana nav sākusies pēkšņi, tā nav bijusi redzama no malas jau pirmajā dienā (tas, ka citi to no malas IR redzējuši, neskaitās), bet gan ir attīstījusies pamazām, reizē ar pakāpenisku rozā briļļu izzušanu no acu priekšas.
Es jau reiz rakstīju par to, ka mūsu cerības uz to, ka visi cilvēki būtībā ir labi, mēdz būt pārāk lielas un labticīgas, un mēs vienkārši atsakāmies pārtraukt cerēt ļoti ilgi, arī pēc smagiem nodarījumiem un pārestībām, jo pārliecinām sevi, ka skatāmies uz otra dvēseli, nevis darbiem. Līdz ar to ilgciešana var būt tikai milzīgs uzticēšanās kredīts, kuru esam izsnieguši partnerim, un tagad atsakāmies pamanīt, ka tas ticis izsmelts jau ārkārtīgi sen. Bet tas tikai tā — mierinājumam tiem, kas pēkšņi atskārtuši, ka "nu man vienreiz pietiek!", un tagad mazliet kaunas par to, ka tik ilgi ļāvuši vazāt sevi aiz deguna. Ja esi daudz cietis un tagad nolem no tā atbrīvoties, tad taču labāk ir atskārst, ka ilgu laiku esi vienkārši labvēlīgi uzticējies, nevis bijis pēdīgais muļķis visā ciemā, vai ne?
Vienīgais paciešanas gadījums, kuru pēc idejas varētu atbalstīt, ir tad, ja cietējs nudien un no sirds piedod savam pāridarītājam. Piedošana ir cēlas jūtas, tās audzina ne tikai pašu piedevēju, bet arī ar neredzamu saikni dara labu cilvēkam, uz kuru šī piedošana attiecas.
Trakums tomēr slēpjas tajā, ka lielākā daļa cietēju ne tikai nepiedod saviem pāridarītājiem, bet pat netaisās to darīt, jo "sliktais" taču ir vislieliskākais objekts, uz kuru izgāzt savu īgnumu, pretenzijas, rūgtumu par neizdevušos dzīvi, aizvainojumu uz visu pasauli. Diezgan bieži nācies novērot, kā klasiski cietēji kļūst histēriski, atriebes kāri, ļaunīgi. Kā viņi zāģē un pieprasa sev it kā pienākošos daļu no dzīves pīrāga. Būtībā viņiem ir izdevīgi atrasties cietēja lomā, jo tādējādi par velti un bez īpašas piepūles var iegūt dzīves labumus, par kuriem parastam cilvēkam būtu jāpacīnās vai vismaz jāizkustas no vietas. Īsts cietējs nemaina savu dzīvi nevis tāpēc, ka nespētu vai nezinātu, kā lai to izdara, bet gan tāpēc, ka viņam vienkārši negribas neko darīt vai arī ir elementārs slinkums apgūt acīmredzamas patiesības. Nu, jā… vai arī tāpēc, ka viņa mērs kā nav, tā nav pilns.
Es zinu, ka dot padomus, ja tev tos neprasa, ir vislielākā muļķība un vistaisnākais ceļš, kā sabojāt attiecības ar to, kam tu padomu dod. Taču cietēju gadījumā man šķiet — jo vairāk padomu tu viņam dosi, jo vairāk kritīsi uz nerviem un borēsi, ka beidzot kaut kas ir jāmaina, ka tā vairs dzīvot nedrīkst, jo ātrāk pietuvināsi viņu pilna mēra atzīmei. Un lai pēc tam ir sabojātas attiecības. Lai! Ar tipisku cietēju draudzēties šā vai tā nav nekāda medusmaize. Toties varbūt tu patiešām palīdzēsi viņam ātrāk nonākt līdz atzinumam — nu man vienreiz pietiek!
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.