Cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar savu patieso es, vienmēr spēs atrast sevī kaut drusciņu iemeslu būt laimīgam

''.. kaut viens ir sūdzējies par tā trūkumu? '' varu apstiprinat, ka bieži sūdzos par tā trūkumu. un tieši tāpēc mīlu dzīvi.

es esmu idiote un tiesi tapec biezi sudzos par prata trukumu. nosaucot aiz negadijuma tiesi so vardu idiote. profeseri, ka jau gadas, neidiotiem, nav taisnība, domajot par tiem, kas tādi ir.

Viss pareizi, vien dzīve šīs problēmas, katru no tām, risina savādāk. Tās ir tik daudzveidīgas! Ja audzināts esi katram palīdzēt, pateikt jauku vārdu ar smaidu, liela daļa tevi uztver par idiotu, jo nav taču iemesla smaidīt! Ja palīdzi no sirds, tad beidzas viss ar naidu, jo, izrādās, tā bija tikai činkstēšana, nevis palīdzības, vai, nedod Dievs, padoma meklēšana. Studiju gados mans mīļais profesors teica, ka vienīgā lieta, kas izdalīta uz pasaules taisnīgi, ir prāts, jo kur tad kaut viens ir sūdzējies par tā trūkumu? Nekur un nekad, neatkarīgi ne no zināšanām, ne no pieredzes trūkuma, vai tieši otrādi - no lielas pieredzes. Šajā valstī, pretēji civilizētakai pasaulei, kur katrs atbild, ka viss kārtībā, pieņemts UZREIZ izstāstīt visas bēdas, pat tad, kad viņu nav, jo citādi naids kā likts un uz visiem laikiem. Nu nedrīksti tu būt laimīgs, vai pat vienkārši ne nelaimīgs. Nē, un cauri! Un kad esi sevi sagrupējis pēc laimes (nelaimes) skalas un centies pavilkt uz augšu to, kas tev liekas nelaimīgāks par tevi, tad tev beigas! Īsts kalamburs sanāk, bet jau ilgi jūtos kā pēdējā idiote, jo nu skaidri zinu, ka lielākā kļūda bija palīdzēt no sirds...