Laika ziņas
Šodien
Migla

Cilvēks orķestris

Anša Epnera studija AVE rīt un parīt Kinogalerijā svin savu desmito dzimšanas dienu, rādot piecas pēdējā gadā tapušas filmas. Epners zina teikt, ka savā ziņā šī skate ir svītras pavilkšana zem viņa hobijiem - ceļojumiem un kalnu iekarojumiem, kas summējušies filmās. Kā liecina žurnāla Deko krāšņais apvāks, skaista pieturzīme studijas AVE attīstībā esot arī tās jaunā mājvieta ar efektīgo interjeru kāda Miera ielas nama bēniņos.

Epners uzreiz noraida manu uzrunas formu daudzskaitlī, jo AVE, izrādās, ir viņš viens pats. Tātad apsveikumus desmit gadu ilgai darbībai jaunajos «saimnieciskajos apstākļos» uzklausa nevis daudzgalvains organisms, bet viens cilvēks - Ansis Epners, kurš visu šo laiku ir arī pasniedzējs Latvijas Kultūras akadēmijā. «Studijā es esmu viens, protams, vācu cilvēkus, kurus man vajag, strādājot pie atsevišķiem projektiem. Man liekas, es lēnām tuvojos modelim - cilvēks orķestris. Jaunās tehnoloģijas - augstas klases videotehnika, datormontāža ļauj arī kino kļūt par cilvēku orķestri. Tā kā pašreizējās modernās tehnoloģijas ir nosacīti lētas - pats vari filmēt, montēt. Filmā par Ilgvaru Paulu Kalnietis no Cielēniem pats esmu gan operators, gan skaņas sakārtotājs, gan režisors,» stāsta A.Epners. Pagājušajā gadā esot bijis nenormāli daudz darba, mēģinot saprast, kā viens cilvēks var savākt visu vienā profesionālā darbā. «Vēl es neesmu sasniedzis pilnību - man ir vajadzīga gan tehnoloģiska palīdzība, gan precizitāte izteiksmē. Filmā par Ilgvaru Paulu dramaturģiski palīdzēja A.Mirļins. Jutu, ka esmu aizgājis izteiksmes lineārismā,» saka A.Epners. Loģisks gan kļūst jautājums, ar ko patlaban atšķiras amatieris no profesionāļa, jo gan vienam, gan otram ir pieejama viena un tā pati tehnika. Epners par to esot lasījis lekciju arī studentiem. Vienkāršojot var teikt, ka atšķirīga ir attieksme - viens taisa mājas video, bet profesionāļa skatījuma pamatā tomēr ir noteikts koncepts. Kas tieši studijas desmito gadu ir padarījis tik noslogotu? Daļēji tā esot sagadīšanās - arī pasūtījumi, piemēram, Olimpiskās komitejas un Latvijas institūta pasūtītā filma Latvijas šķēpi, daļēji loģiska punkta pielikšana noteiktam tēmu lokam. «Pieliku punktu savam ceļojumu filmu ciklam - vairs tās netaisīšu, lai gan vēl gribu aizbraukt uz Fudzi. Latvieši visur ir bijuši, tikai Fudzi vēl nav uzkāpuši - tur es ar kameru iziešu līdzi.» Viena no Epnera stihijām ilgus gadus bijušas kalnu filmas. «Sastapu Himalajos National Geographic filmēšanas grupu, kas filmēja tieši ar to pašu kameru, kāda bija man, tikai viņiem līdzi bija 10 cilvēku komanda un desmitkārt lielāks budžets. Redzēju pēc tam NG pašu filmu,» saka Epners. Un kā? Lielas starpības neesot - vairāk datorgrafikas, eksotikas, kas atbilstot šī TV kanāla specifikai. Viņa filmas esot personiskākas. Apkopoti arī materiāli, kas sastrādāti, ceļojot kopā ar Ilgvaru Paulu, noslēdzot sadarbību ar Kalnu fondu. Divus gadus Epners esot filmējis ekstravaganto arhitektu Edgaru Šēnbergu, kurš uzradies pie Epnera Jūrmalā un azartiski klāstījis savu jauno latviešu valodas teoriju. Tapusi filma Cilvēks uz soliņa, kaut Epners ar filmu nav gluži mierā. Sadarbībā ar Andreju Apsīti tapusi arī pasūtījuma filma Rīga - ceļojums laikā un telpā, kur Rīgas attīstību komentējot XVII gs. gids. Un arī Austrālijas sirdsakmens, kas būšot Epnera pēdējā ceļojumu filma. Kāpēc? «Sāku atražoties. Austrālija ir jau piektā ceļojumu filma - atkārtojas spēles noteikumi. Mēģinu gan meklēt pieturas punktus - mani interesējušās tēmas - pirmkultūras, aborgēni, bet tas grūti savienojums ar grupas brauciena plāniem. Veidojas garāmskriešana, puspatiesība. Mani vienmēr ir interesējis realitātes un mītiskā saskarsmes punkts. Kad tūkstošgades mijā uzkāp aborigēnu svētajā kalnā Uluru - Sarkanajā klintī, tā sajūta paliek ar tevi, un, ja no katra ceļojuma tu vari dabūt šādu vienu sajūtu, tu kļūsti bagātāks. Ceļojumos ir jābūt ārkārtīgi operatīvam, pašam jāfilmē, bet es neesmu operators. Tā ir apstākļu sakritība, ka no filmas uz filmu es esmu mācījies pašizteiksmi, kā filmēt, kā materiālu montāžiski atklāt.» Epneru iepriecina, ka kasetes ar viņa ceļojumu filmām tīri labi pērkot Jāņa sētā un, kaut arī nekādas peļņas neesot, ir gandarījums». «Es jau zināmā mērā esmu tāds profesors - kādreiz beidzu Filoloģijas fakultāti, man gribas to, ko es uzzinu, izstāstīt citiem. Es tāpat vien nevarētu ceļot,» saka Epners. Paralēli strādāts pie filmas par stāstnieku un dēkaini Džeimsu Krogzemi, safilmēts materiāls gan Parīzē, gan Rīgā. Atlicis vien tikt līdz Amerikai, lai nofilmētu skaisto Diānu - sievieti, kura bijusi liktenīga Džeimsa dzīvē. Pat cilvēkiem orķestriem mēdz būt palīgi, kas nes gatavo darbu tautās, izplata, pārdod, kā ar to klājas Epneram? «Tas ir smagākais punkts Latvijā. Visiem ar izplatīšanu iet smagi.» Ir šādi tādi gadījumi, kad ārzemju TV nopērkot arī Epnera filmas, bet tas viss ir no reizes uz reizi. Ja atrastos uzņēmīgs jauns cilvēks, kas to varētu darīt, viņš būtu priecīgs. Un kā tad Latvijas Kultūras akadēmijas beidzēji - producentu kurss? Tie esot izklīduši savos darbos, turklāt teorija no prakses bieži vien atšķiroties. «Poļu režijas slavenība Zanusi teica, ka poļi sākuši savus kino pārdot tikai ar personīgu kontaktu palīdzību. Sākumā mēģināju to darīt, braucām uz Kannām - sapratu, ka tas ir dārgs process, ar ko rūpīgi jānodarbojas. Protams, sūtam filmas uz sporta filmu, kalnu filmu festivāliem, bet...» - tā A.Epners. Prasu Ansim Epneram, kas patlaban notiek Kultūras akadēmijā, kur viņš ir viens no kinoizglītības pedagoģijas aizsācējiem 90.gados. «Ir uzlabojusies tehnoloģiskā bāze. Bet ir zināma vilšanās studentos. 90.gadu sākumā viņos bija lielāka vēlēšanās strādāt, kaut ko apliecināt pašiem sev. Tagad ir sajūta, ka viņi nāk uz kino kā uz hobiju... It kā tāds laiks, viņiem jāstrādā, nauda jāpelna... Viņiem nav pieredzes. Mēs kādreiz nācām ar krievu kino bagāžu, pasaules lielajiem vārdiem - tagad viss ir, un tas rada īgnumu. Grūti ir ar pātagu strādāt, es to neprotu. Brīžam tiešām ir sajūta, ka medus tiek dots pārāk švakai bitītei. Tu grūd iekšā milzīgu enerģiju un pretī nesaņem neko - tie cilvēki vienkārši nestrādā. Man tagad ir maģistrantūras kurss, man būs neērti parakstīties un apgalvot, ka viņi būs beiguši Kultūras akadēmijas maģistrantūru kino režijā. Brīžam pat domāju, ka pabeigšu vadīt šo maģistrantūras kursu un došos projām no akadēmijas,» - tā A.Epners. Viņam esot tāda laba pašrealizēšanās sajūta. «Tu varbūt paskatīsies un teiksi, ka tas tāds mājas video. Bet neviens tik daudz šogad nav sataisījis kā es. Vai tas ir labi, es nezinu,» viņš saka. Viens gan ir skaidrs. Ansis Epners mērķtiecīgi kļūst par cilvēku orķestri.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits